Andis Kudors: Kreisais liberālisms izraisīja pretvilni ^{Apriņķis.lv}

– “The Economist” 2020. gada pēdējā numurā vienā no tekstiem atgādināja, ka Eiropas Savienība lielā mērā veidojusies kā kristīgo demokrātu politisks projekts, vienlaicīgi uzsverot, ka kontinentālās Eiropas kristīgie demokrāti un Lielbritānijas konservatīvie būtiski atšķiras, lai gan politisko partiju nosaukumi vedina domāt par tuvu radniecību. Šis ievads saistīts ar jautājumu: ja tu atskaties uz 2020. gadu pasaulē, kur tu redzi tādus kristīgos demokrātus un konservatīvos, kas atbilst tavai kā konservatīvu uzskatu cilvēka izpratnei par šīm idejām un vērtībām?

– Ja neiebilsti, es gribētu nošķirt ASV un Eiropu. Ja mēs paveramies uz Eiropu, uz konservatīvajiem, kuri, piemēram, Eiropas Parlamentā darbojas Tautas partijas grupā, tad liela daļa no viņiem ir atšālējušies. Šāds konservatīvisms ir tāds pabalējis, jo ir notikusi zināma virzība uz liberālo pusi. Kopumā 2020. gads rādīja tendenci – priekšplānā iznāk kreisais vai radikālais liberālisms, un tas savukārt pamodina izteikti konservatīvos. Kā vispār radās konservatīvisms kā politiskā ideoloģija? Kā reakcija uz liberālismu. Klasiskajā liberālismā man daudz kas ir pieņemams, piemēram, idejas par nācijas valsti, par indivīda tiesībām, kas joprojām ir vērtīgas. Tomēr laika gaitā no klasiskā liberālisma atvasinājās radikālais, savijoties kopā ar kreisām idejām. Tātad par konservatīvās ideoloģijas pamatlicēju uzskata britu domātāju Edmundu Bērku, un Bērks reaģēja uz Franču revolūciju, vērojot, kādas blaknes ir šai revolūcijai. Bērks formulēja domu, ko pēc tam izmantojuši ir arī daudzi citi, proti, ka ļaunumu nevar iznīcināt, tomēr to var iegrožot, un tas ir valsts uzdevums.

Tas, kas man personīgi patīk konservatīvismā, ir – šajā uzskatu sistēmā nav utopiju. Daudzās citās sistēmās utopijas mēs redzam – piemēram, idejas par “jauno cilvēku” gan boļševismā, gan nacismā. Konstruējot šo “jauno cilvēku”, tika iznīcinātas etniskās atšķirības, utopijās nācijas nav svarīgas. Ļeņinam nebija svarīgi – vācieši uzvar Krieviju vai neuzvar. Un – šo tradicionālo vērtību, starp kurām ir nācija, dekonstrukcija turpinās. Tomēr ir parādījies pretvilnis. Es par šo pretvilni tikai priecājos, tomēr diemžēl dažkārt tas apvienojas arī ar kaut kādām autoritārām tendencēm un populismu. Šīs divas parādības – autoritārismu un populismu – vajadzētu no veselīga neokonservatīvisma nošķirt. Es apzināti lietoju jēdzienu “jaunais konservatīvisms”, “neokonservatīvisms”, jo, no politoloģijas viedokļa, šis jaunais konservatīvisms ir iezīmīgs ar diezgan liberālu attieksmi ekonomiskajos jautājumos. Lai gan arī šeit saglabājas robežas: ja kāds saka, ka, piemēram, azartspēles rada darba vietas un nodokļu ieņēmumus, tad neokonservatīvie oponēs, norādot uz postu, ko azartspēles nes ģimenēm. Tādēļ es nepiekrītu tiem, kuri neokonservatīvismu, kas iezīmējās ar Ronaldu Reiganu ASV un Mārgaritu Tečeri Lielbritānijā, dažkārt dēvē par “neoliberālismu”.

Par ASV. Pirms kāda laika ASV republikāņu iekšienē iezīmējās t. s. Tea party, un tad daudziem likās – kā tad tā, konservatīvie kļūst radikāli?! Nē, konservatīvie palika tādi paši, kādi viņi bija iepriekš, vienkārši daudzi viņus nesadzirdēja. Līdzīgi kā Bērks reaģēja uz Franču revolūciju, amerikāņu konservatīvie reaģēja uz noteiktu kreiso liberāļu ideju kopumu, un šo reakciju sabiedrība beidzot pamanīja. Te salīdzinājumam var minēt Satversmes tiesas Latvijā spriedumu par “mammu Nr. 1” un “mammu Nr. 2” – tradicionālie priekšstati par ģimeni nekur nebija pazuduši, vienkārši šis spriedums izraisīja konservatīvo pretreakciju, kas nav kaut kā radikāla, iepriekš nebijusi.

Atbildot uz tavu jautājumu – man personīgi tīkams ir konservatīvais spārns ASV Republikāņu partijā, savukārt Eiropā tie ir poļi. Ungārijā konservatīvie ir nodrošinājuši labu atbalstu, tostarp finansiālu, ģimenēm ar bērniem, tomēr, šķiet, ka Ungārijā ir zināma jau pieminētā autoritārisma piešprice.

– Vai mēs dažkārt – jo īpaši Latvijā – nejaucam kopā divas lietas: konservatīvismu kā politisku ideju kopumu un to, ko akadēmiski pilnīgi korekti var saukt par tradicionālismu. Tradicionālisti var piekrist tev Satversmes tiesas lēmuma novērtējumā, savukārt citos jautājumos, piemēram, ekonomiskos, viņiem tuvākas kreisas idejas. Manuprāt, ievērojama Latvijas sabiedrības daļa ir tradicionālisti, bet tā nav konservatīva.

– Latvijā pilsoņu sevis apzināšanās politiskās ideoloģijas izpratnē faktiski ir tikai sākusies, tādēļ tieši ir nepieciešams, lai politologi, noteiktu vērtību kopuma publiski aizstāvji, veic izskaidrošanu. Galu galā daudzi no mums, mani pašu ieskaitot, skolā gāja padomju laikā, kad par šādām tēmām neko nestāstīja. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka cilvēkus vispār nevar tik skaidri salikt politisko ideoloģiju “kastītēs”. Taisnība – vienos jautājumos, piemēram, par nāciju, cilvēks var būt labēji domājošs, savukārt ekonomiskos – pilnīgi sociāldemokrātisks. Tomēr Latvijas apstākļos veidojas arī zināmā mērā paradoksāla situācija: ņemot vērā, cik zemas, piemēram, ir pensijas, konservatīvo uzskatu cilvēkam ir “jāizkāpj no savas kastes” un jārunā par sociālajiem jautājumiem, kas tradicionāli vairāk, ja tā var teikt, piestāv sociāldemokrātiem.

Rezumējot, jāsaka, ka būs droši vien nepieciešams ilgāks laiks, lai pilsoņi tiktu skaidrībā par savām simpātijām pret noteiktām uzskatu sistēmām. Tomēr tam ir jānotiek, jo pretējā gadījumā redzam tādu sliktu situāciju, kad cilvēks nobalso par kādu partiju, kas vēlāk rīkojas ne tā, kā cilvēks ir iedomājies, un tad šis vēlētājs jūtas pievilts un zaudē ticību pat ne tikai konkrētajai partijai, bet partiju sistēmai un parlamentam vispār. Atceries, bija laiks, kad dominēja uzskats, ka politiskās ideoloģijas atmirst, atšķirības starp tām kļūst nebūtiskas? Šodien mēs redzam, ka šīs prognozes nav piepildījušās, tieši otrādi, tādēļ sabiedrības pašizglītošanās nepieciešamība nekur nepazudīs.

– 2020.gadā tradicionālistus Latvijā mobilizēja jau pieminētais Satversmes tiesas lēmums. Man šī pretreakcija nav īsti saprotama vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, jebkurš sociālantropologs un vēsturnieks pateiks, ka ģimeņu modeļi cilvēces vēsturē ir bijuši ļoti dažādi. Te nav runa par to, vai visi šie varianti man patīk, nepatīk; runa ir par to, ka bijuši un acīmredzot būs ļoti dažādi. Otrkārt, man personīgi šķiet, ka daudz lielāku aktualitāti iegūst jautājums par to, ka bērni pusaudžu gados (vai pat vēl agrāk) nereti sociālo platformu ietekmē sāk šaubīties par savu dzimumu, savukārt pieaugušie nevis palīdz viņiem nesteigties ar secinājumiem, pagaidīt līdz pilngadībai, bet ar lielu gatavību piedāvā sākt dzimuma maiņas procesu, ko paši pusaudži nereti vēlāk nožēlo. Rupji sakot: vai jūs, konservatīvie, neturpinat vakardienas kauju, lai gan ir aktuālākas tēmas?

– Es gan abas tēmas saredzu kā daļas vienā lielākā problēmu lokā… Bet es sākšu no cita “gala”. Es personīgi neatceros nevienu filmu pirms divdesmit gadiem, kurā tiktu rādītas homoseksuālas attiecības. Nesen skatījos Netflix seriālu par narkokarteli Kolumbijā, un seriālā viena tematiskā līnija bija homoseksuālās attiecības, rādot arī fiziskās tuvības ainas…

– Bet kurš tev liek skatīties?

– Es jau arī “patinu tālāk”, bet jautājums ir par to, ja šādas ainas redzēs pusaudži tajā vecumā, kad viņi vēl ir viegli ietekmējami? Tā ir riska grupa. Tie, kuri aizstāv Satversmes tiesas nolēmumu, noklusē to, ka patiesībā viņi šo nolēmumu redz tikai kā vienu sasniegumu, vienu soli ceļā uz savu mērķi.

– Izklausās konspiroloģiski.

– Nē, tas vienkārši ir redzams – arī citās Eiropas valstīs, arī ASV. Ja viņi saka, ka, nē, nē, mēs laulības institūciju neaiztiekam, tā ir liekulība. Kad raksta kādu likumu, tostarp pamatlikumu, Satversmi, skatās gan uz likuma burtu, gan garu. Ja tie cilvēki, kuri savulaik Satversmē iekļāva formulējumu, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, būtu varējuši paredzēt, ka kaut kad nākotnē tiks apšaubīts jēdziens “ģimene”, viņi taču būtu kaut ko par to minējuši. Satversmes tiesa gluži labi zina, ka Satversmes izstrādāšanas laikā konteksts bija ne tikai par laulību, bet arī par ģimeni! Tā ir ļaunprātīga konkrētā Satversmes punkta gara ignorēšana.

Es saprotu to, ko tu teici par vēsturi un antropoloģiju, bet mēs nerunājam par visu pasauli, mēs runājam par Latviju. Kāpēc tad mums Satversmes preambulā ir pieminētas kristīgās vērtības? Tāpēc, ka konkrēti šeit, Latvijā, sabiedrības lielākā daļa ir vienojusies par noteiktu vērtību sistēmu.

– Nu, labi, bet es turpinu uzskatīt, ka jūs pārāk koncentrējaties uz dažiem jautājumiem, kas savukārt man rada nākamo jautājumu: vai neokonservatīvajiem vēl kaut kas rūp ārpus ģimenes modeļa? Piemēram, jautājumā par zinātnē lietotām metodēm. Piemēram, gēnu rediģēšana, t. s. mākslīgā intelekta arhitektūra un t. s. lielo datu apjomu izmantošana – te arī parādās ētikas jautājumi.

– Ir ikdienas rutīna, un nevar aptvert visus jautājumus. Ģimenes tēma, par ko tu ironizē, vienkārši ir aktuālajā dienaskārtībā. Es domāju, ka mēs nonāksim arī pie bioētikas jautājumiem, par kuriem tu runā, tad, kad būs kāda konkrēta aktualitāte. Tostarp Latvijas kontekstā.

Liela daļa pasniedzēju ASV augstskolās ir pa kreisi no centra, jo ir saglabājuši naivumu attiecībā uz kreisajām idejām kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nav šīs kreisās idejas izbaudījuši, kā saka, paši uz savas ādas. Savukārt politiskās partijas, kā jau minēju, bieži nodarbojas ar ikdienas rutīnas jautājumiem. Turklāt neaizmirsti, ka Latvijā partijas ir ieguvušas lielāku valsts finansējumu pavisam nesen – no kurienes mums būtu radušies ekspertu viedokļi tevis minētajos jautājumos?

– Es nerunāju par Latviju. Piemēram, ASV republikāņiem ir tradicionālās tēmas: ieroči, imigrācija, laulību regulējums, aborti, vēl dažas. Labi, lai tā būtu. Savukārt tad, kad parādās tik praktiski – pat ne ar zinātni saistīti – jautājumi kā privāto datu izmantošana, sociālo platformu loma utt., sākas kaut kāds juceklis. Ir republikāņi, kuri kaut ko grib vairāk regulēt, un ir arī demokrāti, kuri, varbūt citu motīvu vadīti, arī grib vairāk regulēt. Un otrādi. Rodas sajūta, ka politiķiem par ļoti aktuālām tēmām īsti nav ko teikt viņu ideoloģiskās sistēmas ietvaros.

– Ja tu prasi man, tad es domāju, ka sociālajām platformām to atbildība ir jāpalielina, jo pretējā gadījumā, kā saka, pie mikrofona tiek boļševiku tipa cilvēki. Man dažas kūdīšanas kampaņas, kas novērojamas sociālajās platformās, asociējas ar 1917. gadu Krievijā un dziesmu “Kurš nebija nekas, tas kļūst par visu”. Cilvēkam var būt teju vai nekāda izglītība, bet viņš savāc klikšķus un rada zināmu vilkmi.

– Nu, redzi, – tātad konservatīvajam Kudoram liekas nepieciešams saglabāt noteiktu hierarhiju informatīvajā vidē, un tā jau ir konkrēta pozīcija, par ko es prašņāju kontekstā ar zinātni, lai nebūtu tikai par laulības tēmu.

– Iepriekš konservatīvajiem Latvijā aktuāli bija jautājumi par nāciju, par latviešu valodas vietu. Es ceru, ka cīņas par valodu lielā mērā ir uzvarētas, lietas ir sakārtotas. Ļoti labi, parādās laiks citiem jautājumiem. 2020. gadā konservatīvajiem Latvijā aktualitāte bija šis Satversmes tiesas lēmums. Visam savs laiks. Tomēr Satversmes tiesas lēmuma kontekstā svarīgi arī uzsvērt, ka konservatīvie neatbalsta totalitārismu. Totalitārisms vēlas ielīst cilvēka guļamistabā un kontrolēt arī tur notiekošo. Konservatīvie to nevēlas, viņi ir par privātās dzīves neaizskaramību, viņus interesē publiskais, likumdošanas līmenis. Mēs redzam huligānus sociālajos tīklos, kuri ir agresīvi pret gejiem vispār. Viņi nav nekādi konservatīvie, jo konservatīvajiem rūp nevis geji, bet propaganda.

– 2020.gads pagāja pandēmijas gaisotnē. Kaut kas labs arī bija, tavuprāt?

– Tas, ka cilvēki ieraudzīja, cik pasaule ir trausla. Cilvēki arī pamanīja, ka mēs daudz pukojamies par ierasto kārtību, bet tad, kad atnāk šāda sērga, mēs augstāk novērtējam iepriekš kritizēto ierasto kārtību.