Menu
 

Andis Kudors: Kreisais liberālisms izraisīja pretvilni Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Foto - LETA Foto - LETA

Kas notiek, kad neokonservatīvais satiekas ar liberāli klasiskā izpratnē? Ar politologu Andi Kudoru sarunājas Māris Zanders.

– Ja tu atskaties uz 2020. gadu pasaulē, kur tu redzi tādus kristīgos demokrātus un konservatīvos, kas atbilst tavai kā konservatīvu uzskatu cilvēka izpratnei par šīm idejām un vērtībām?

– Ja neiebilsti, es gribētu nošķirt ASV un Eiropu. Ja mēs paveramies uz Eiropu, uz konservatīvajiem, kuri, piemēram, Eiropas Parlamentā darbojas Tautas partijas grupā, tad liela daļa no viņiem ir "atšālējušies". Šāds konservatīvisms ir tāds pabalējis, jo ir notikusi zināma virzība uz liberālo pusi. Kopumā 2020. gads rādīja tendenci – priekšplānā iznāk kreisais vai radikālais liberālisms, un tas savukārt pamodina izteikti konservatīvos.

Kā vispār radās konservatīvisms kā politiskā ideoloģija? Kā reakcija uz liberālismu. Klasiskajā liberālismā man daudz kas ir pieņemams, piemēram, idejas par nācijas valsti, par indivīda tiesībām, kas joprojām ir vērtīgas. Tomēr laika gaitā no klasiskā liberālisma atvasinājās radikālais, savijoties kopā ar kreisām idejām. Tātad par konservatīvās ideoloģijas pamatlicēju uzskata britu domātāju Edmundu Bērku, un Bērks reaģēja uz Franču revolūciju, vērojot, kādas blaknes ir šai revolūcijai. Bērks formulēja domu, ko pēc tam izmantojuši ir arī daudzi citi, proti, ka ļaunumu nevar iznīcināt, tomēr to var iegrožot, un tas ir valsts uzdevums.

Tas, kas man personīgi patīk konservatīvismā, ir – šajā uzskatu sistēmā nav utopiju. Daudzās citās sistēmās utopijas mēs redzam – piemēram, idejas par “jauno cilvēku” gan boļševismā, gan nacismā. Konstruējot šo “jauno cilvēku”, tika iznīcinātas etniskās atšķirības, utopijās nācijas nav svarīgas. Ļeņinam nebija svarīgi – vācieši uzvar Krieviju vai neuzvar. Un – šo tradicionālo vērtību, starp kurām ir nācija, dekonstrukcija turpinās. Tomēr ir parādījies pretvilnis. Es par šo pretvilni tikai priecājos, tomēr diemžēl dažkārt tas apvienojas arī ar kaut kādām autoritārām tendencēm un populismu. Šīs divas parādības – autoritārismu un populismu – vajadzētu no veselīga neokonservatīvisma nošķirt.

Es apzināti lietoju jēdzienu “jaunais konservatīvisms”, “neokonservatīvisms”, jo, no politoloģijas viedokļa, šis jaunais konservatīvisms ir iezīmīgs ar diezgan liberālu attieksmi ekonomiskajos jautājumos. Lai gan arī šeit saglabājas robežas: ja kāds saka, ka, piemēram, azartspēles rada darba vietas un nodokļu ieņēmumus, tad neokonservatīvie oponēs, norādot uz postu, ko azartspēles nes ģimenēm. Tādēļ es nepiekrītu tiem, kuri neokonservatīvismu, kas iezīmējās ar Ronaldu Reiganu ASV un Mārgaritu Tečeri Lielbritānijā, dažkārt dēvē par “neoliberālismu”.

Par ASV. Pirms kāda laika ASV republikāņu iekšienē iezīmējās t. s. Tea party, un tad daudziem likās – kā tad tā, konservatīvie kļūst radikāli?! Nē, konservatīvie palika tādi paši, kādi viņi bija iepriekš, vienkārši daudzi viņus nesadzirdēja. Līdzīgi kā Bērks reaģēja uz Franču revolūciju, amerikāņu konservatīvie reaģēja uz noteiktu kreiso liberāļu ideju kopumu, un šo reakciju sabiedrība beidzot pamanīja. Te salīdzinājumam var minēt Satversmes tiesas Latvijā spriedumu par “mammu Nr. 1” un “mammu Nr. 2” – tradicionālie priekšstati par ģimeni nekur nebija pazuduši, vienkārši šis spriedums izraisīja konservatīvo pretreakciju, kas nav kaut kā radikāla, iepriekš nebijusi.

Atbildot uz tavu jautājumu – man personīgi tīkams ir konservatīvais spārns ASV Republikāņu partijā, savukārt Eiropā tie ir poļi. Ungārijā konservatīvie ir nodrošinājuši labu atbalstu, tostarp finansiālu, ģimenēm ar bērniem, tomēr, šķiet, ka Ungārijā ir zināma jau pieminētā autoritārisma “piešprice”.

Pilnu sarunas tekstu lasiet 12.janvāra “Rīgas Apriņķa Avīzes” pielikumā “Kodols”.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.