Voldemārs Lauciņš. Vardarbība ģimenē un tās pareiza novēršana ^{Apriņķis.lv}

Manuprāt, mēnesi gara runāšana par vardarbību ģimenē un mudināšana tās mazināšanai, kaut ļoti labs un nepieciešams darbs, tomēr šā brīža situācijā tas būs ar īstermiņa labumu un, iespējams, nesīs pat kādu ļaunumu. Kā – ļaunumu, varētu jautāt?

Un tas ir labs un pareizs jautājums, tāpēc ka, kad runā par vardarbību ģimenē, problēma nav tikai vardarbībā vien, bet arī ģimenes izpratnē? Citiem vārdiem, kad runājam par vardarbību ģimenē, nerunāt par mūsdienu pamata problēmlietām ap ģimeni nozīmē nepietiekami runāt un aizrunāties garām.

Vispirms par ģimeni

Var jau teikt, ka mūsu jaunībā zālīte bija zaļāka un gaiss tīrāks. Daudzi kreisie vides aktīvisti mūsdienās tam visdrīzāk piekristu. Turklāt, šādi apgalvojot, pilnīgi noteikti ir pateikta taisnība arī par mūsu domāšanas maiņu pēdējos apmēram 30 gados.

Tie, kam ir vismaz 40 gadu, zinās, bija tādi laiki, ka pašsaprotams bija tas, kas šodien tāds vairs nav. Labs piemērs, toreiz bija pašsaprotami aizstāvēt savu zemi. Tikko atguvuši brīvību, mūsu tēvi, vīri, brāļi un dēli bija gatavi ar ieročiem rokās stāties pretī daudzkārt lielākai un labāk sagatavotai padomju okupācijas armijai. Ne tikai viņi, bet arī sievas un mātes bija gatavas uz upuriem un viņus atbalstīja. Visa tauta bija vienota. Daudzi vēl atcerēsies barikādes un Zemessardzes patriotisma vilni, ar kādu tauta raudzījās uz saviem sargiem, kāda sajūsma bija par atjaunotās Latvijas karavīriem, kas ar dziesmu gāja cauri pilsētai. Protams, nebija bez grūtībām, muļķībām un citām nebūšanām, ar kurām bija jātiek galā, bet bija skaidrība, gatavība upurēties un griba pastāvēt šajā pasaulē kā neatkarīgai un brīvai tautai un valstij. Kas šodien ir palicis no šīs pašsaprotamības!?

Paldies Dievam, nav tā, ka neviens vairs nebūtu Zemessardzē vai citos bruņoto spēku formējumos, bet nav arī tā, ka visas vakances būtu pārpildītas. Un katra neaizpildīta vieta ierindā nav labi, jo savu neatkarību un brīvību sargāt arvien ir nepieciešams, tā vajadzība nemazinās.

Tieši tāpat kā Tēvzemes aizsargāšanas pašsaprotamība, tāda, kaut vai tikai pirms tiem pašiem 30 gadiem, bija arī jautājumā par ģimeni. Ģimene, protams, ir plašs jēdziens, ietver nevien kopā dzīvojošos vecākus un bērnus, bet arī ieprecētos ļautiņus un attālus, jeb baltās ķēves septītās kārtas rada gabalus. Šādu ģimenes jēdziena plašumu visi saprata un uz ģimenes sabraucieniem pulcējās plašā skaitā, tāpat to, ka ģimenes pamatā ir laulība starp vienu vīru un vienu sievu.

Tomēr šobrīd tādas pašsaprotamības vairs nav. Ģimene un laulība kā tās pamats ir lēnām ļodzīta un dragāta, līdz šobrīd stabila ģimene vairs nav pašsaprotamība, bet gan salīdzinoši reta parādība. Daudz kas ir nācis talkā šādai degradētībai – gan uzskats, ka laulības pamatā ir romantiskas jūtas (protams, nav slikti, ja tādas ir sākumā, bet jūtas paiet, laulību veido apliecinājums būt ar cilvēku kopā), gan marksiskā doma, ka partija labāk zina, kā audzināt bērnus (tāpēc partija drīkst atņemt bērnus tēvam un mātei, ja viņi tos audzina neatbilstoši partijas politikai), gan arī mūsdienās pilnīgi nezinātniskā, bet strauju popularitāti gūstošā doma, ka dzimumi ir domāšanas un audzināšanas rezultāts, nevis Dieva dots pamatlielums katram konkrētam cilvēkam.

Pie šādas sasistas ģimenes siles šodien esot, ir un būs grūti atbildēt par ģimenes vardarbības mazināšanu, jo vecāki vairs īsti nevar un daudzi arī negrib būt par vecākiem, un bērni vairs īsti nevar un daudzi arī negrib būt par bērniem. Beigu galā, ir arī vīrieši, kas negrib būt par tēviem, un sievietes, kas negrib būt par mātēm. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas dzenas pēc labklājības indivīdam (pamatā – sev), ir sajaukti pamatlielumi, un ir grūti risināt sabiedrības un ģimenes kā sabiedrības problēmas.

Tas dīvainais vārdiņš “pareizi”

Tomēr grūtākais pat nav ģimenes pašsaprotamības degradēšanās, lai gan – kas tad vēl lielāks!? Vistraģiskākais ir tas, ka šobrīd pašsaprotamību ir zaudējis ārpus cilvēka un visas cilvēces esošs indivīda morālais atskaites punkts, tas ir, vairs nav runas par Dievu. Proti, šobrīd ir tik pierasti uzskatīt, ka katram savs. Nav jau tā, ka tik tiešām nebūtu lietu, kas katram ir privātas, bet problēma sākas tad, kad vairs nav kopējas vērtības, kopēja mēra mūsu kā sabiedrības izvēlēm, domām, vārdiem un darbiem.

Kā tad labklājības sabiedrībā, kur katrs tiecas pēc sev personīgā labuma sasniegšanas, vispār var runāt par to, ka ir kaut kas, kas attiecas uz mani un tevi, nevis tikai mani vai tevi vien. Cilvēki sanāk kopā uz pavisam īsu, īsu vai garāku emocionālas un seksuālās baudas mirkli, bet nekas kopīgs viņus nevar saistīt, un tā nav vairs īsta laulība, un tur arī neveidojas ģimene. Man kāds labs draugs stāstīja par savu nesen pilngadību sasniegušo meitu, kura gandrīz katru nedēļu vecākiem stādīja priekšā citu draugu, līdz viņš ir lūdzis meitai šādus pasažierus vairs nevest ciemos, kamēr nav nopietna kandidāta.

Tad, kad ir pazaudēts ārējais atskaites punkts, tad par labu vai ļaunu runāt nav iespējams, jo katram savs. Un tieši šāda atskaites punkta trūkuma dēļ, baidos, ka runāšana par vardarbību ģimenē varētu būt ar ļaunumu, jo ir tikai īslaicīgs vērtējums, nevis skaidrība par to, kas pareizs un kas –nav.

Īslaicīgums kā sērga

Atgriežoties pie sākotnējā prieka par vēlmi mazināt vardarbību ģimenē, vienu lietu vēl gribētos pievienot, kas šā brīža labklājības un patērētāju sabiedrībā varētu nebūt populāra.

Jaunā Derība stāsta par kādu tirgotāju, kurš atrada vērtīgu pērli un, lai to iegūtu, pārdeva visu, kas viņam bija. Stāstā varētu būt vairākas gudrības, no kurām galvenā ir liecība par pasaules pestītāju Jēzu Kristu, kurš par grēcinieku – Jēzus acīs visvērtīgāko pērli – ir gatavs atdot visu, pat savu dzīvību. Kā viņš arī darīja. Laulība ir ar zināmu paralēli, pati Jaunā Derība to tā salīdzina. Tāpēc, tas cilvēks, kurš šinī dzīvē ir kāda novērtēts un apprecēts, ir šāda pērle, bet arī tirgotājs vienlaikus. Tāpēc, lai arī kādas vētras dzīvē nešūpo laulību, ir vērts padomāt par tās labošanu. Lai pašsaprotamais atkal ir pašsaprotams. Ja laulība un ģimene ir pašsaprotama, nevis īslaicīga apvienība (pat uz vienu nakti), tad var runāt par vardarbības ģimenē novēršanu, bet vienas nakts attiecībās vardarbība ir gadījuma rakstura, un tā nav saistīta ar ģimeni.

Visu to kopā skatot, tik tiešām gribas, lai tik briesmīga nelaime kā vardarbība ģimenei ietu garām, un gribas, lai arī pareizi varētu to paredzēt un novērst. Tomēr, kamēr ģimene ir tik izplūdis jēdziens, kamēr būs pazaudēta patiesība par vienu vīru un vienu sievu kā tās centru, manuprāt, ilglaicīga un paliekoša labuma nebūs.