Vija Beinerte: Patlaban notiek karagājiens pret balto vīrieti un tēvu ^{Apriņķis.lv}

– Gandrīz jau gadu dzīvojam realitātē, kas ir krasi atšķirīga no tā dzīves ritma, kurā bijām ieraduši dzīvot. Pirmo sajūsmu par neilgu pasēdēšanu mājās kopā ar ģimeni, šķiet, ka šobrīd ir nomainījis satraukums par to, kad un kā tas beigsies. Kādi ir jūsu secinājumi par to, vai un kā šis kovidlaiks beigsies?

– Vispirms būtu jāsaprot, kāpēc tas ir sācies. 2020. gadu es saucu ne tikai par sērgas, bet arī par skaidrības gadu. Jo sērga krīzi ir nevis radījusi, bet atklājusi. Gadiem briedināto apziņas krīzi, kas ir demoralizējusi sabiedrību un birokratizējusi un korumpējusi valsts varu. Ne tikai Latvijā, arī pasaulē.

Neņemos spriest, vai SARS-CoV-2 ir radījis cilvēks vai daba, bet vīruss ir reāls. Jautājums ir par to, vai valsts dara visu, lai vīrusu ierobežotu, vai arī rīkojas tik haotiski un nekonsekventi, ka tā vien šķiet – birokrāti apkalpo projektus, sekojot vadlīnijām un personiskām interesēm, nevis kalpojot tautai un tēvzemei. Atšķirīgā sērgas izplatības aina tam par liecību.

Piemēram, Taivānā ar 23,78 miljoniem iedzīvotāju kopumā ir reģistrēti 843 slimības gadījumi, miruši septiņi. Turklāt Taivānai nenācās bloķēt ekonomiku, jo jau janvārī tika iedarbināts 124 punktu aizsardzības plāns. Ja Taivānas piemērs kādu nepārliecina, jo tie taču ir aziāti, palūkosimies uz Jaunzēlandi. Valstī ar gandrīz 5 miljoniem iedzīvotāju ir reģistrēti 2228 slimības gadījumi, miruši 25.

– Kā tas iespējams?!

– Džasinda Ārderna, Jaunzēlandes premjerministre, jau februāra sākumā saprata, ka svarīgāk par visu ir neielaist sērgu valstī. Tāpēc martā tika noteikti tobrīd pasaulē stingrākie ierobežojumi. Uz vairākām nedēļām slēdza robežas un lielu daļu uzņēmumu. Repatriantiem tika nevis ieteikta, bet noteikta stingra izolācija. Un nevis mājās pie mīļajiem, bet īpašā karantīnas vietā. Turklāt Ārderna nenogurusi skaidroja sabiedrībai, ka ierobežota tiek vīrusa izplatība, nevis indivīda brīvība. Ka panikai nav iemesla, taču arī vieglprātība nav pieļaujama. Ka, tikai būdami vienoti, varam pasargāt sevi un cits citu.

Jau vasarā Jaunzēlande atgriezās ierastajā dzīves ritmā. Vienīgais – lai gan robežas vairs nav slēgtas, izolācijas noteiktumi tiem, kas ierodas valstī, joprojām ir tikpat stingri.

Taivānas aizsardzības plāns un Jaunzēlandes pieredze nav slepena informācija. Tāpēc pagājušā gada martā es rakstīju: kas izmaksātu lētāk – uz 14 dienām izolēt repatriantus, visus bez izņēmuma, vai uz nenoteiktu laiku turēt izolācijā visu valsti?

Pavasarī tikai mediķu pašaizliedzība, sabiedrības apzinīgās daļas disciplinētība un arī tas, ka Latvijā ir samērā mazs iedzīvotāju blīvums, ļāva mums piedzīvot veiksmes stāstu. Rudenī šis ieguvums tika nevis nostiprināts, bet sagrauts. Turklāt valdības haotiskā rīcība un nevarīgā komunikācija radīja labvēlīgu vidi, kur rasties un izplatīties sazvērestības teorijām.

Tāpēc vienīgais, ko tagad varu teikt: sērga nav nejaušība. Un nav arī sods. Drīzāk – modinātāja zvans. Vēsts egoisma pārņemtai pasaulei. Ka tas, ko negribam, lai kāds darītu mums, arī pašam nav jādara. Ka tikai žēlsirdība un nesavtīgas rūpes citam par citu spēj mūs glābt.

– Kādās sabiedrības dzīves jomās šobrīd var redzēt vislielākos riskus nākotnē, proti, kuras būs visvairāk skartās un izmainītās norises?

– Patlaban apdraudēta ir nevis kāda dzīves joma, bet mūsu nācija. Un patiesais drauds ir nevis SARS-CoV-2, bet kreisā liberālisma jeb neomarksisma vīruss. Slēpjoties zem politkorektuma maskas un piesedzoties ar vienlīdzības un taisnīguma saukļiem, tiek potēts upura sindroms un nihilisms. Īsāk sakot, tiek degradēta cilvēka apziņa. Visos līmeņos.

Arī Latvijā jau sāk parādīties nevēlamo tematu saraksts, kas ir nepārprotama totalitāras ideoloģijas pazīme un tiešs uzbrukums vārda brīvībai. Profesoru Hariju Tumanu uz divu kreisi noskaņotu studenšu anonīma ziņojuma pamata atlaida no darba. Profesoram tika inkriminēti viedokļi, kas neatbilst radikālo feministu dogmām, citējot daļēji patiesus, daļēji sagrozītus un daļēji piefantazētus viņa izteikumus.

Viens no neomarksistu iemīļotiem mītiem: baltais vīrietis vēstures gaitā esot sastrādājis tik briesmīgas lietas, ka neviens melnais, dzeltenais vai sarkanais viņam nestāvot līdzās. “Aizmirstot”, ka baltie vīrieši ir arī noformulējuši likumus, kas veido mūsu civilizācijas morālisko satversmi, meklējuši un apliecinājuši patiesību, radījuši zinātni, mākslu un kultūru, aizsargājuši sievietes, bērnus, tēvzemi.

Tie, kas Latvijas valsts rītausmā noteica sievietēm un vīriešiem vienlīdzīgas tiesības, bija mūsu nācijas tēvi. Ar viņu gādību Latvijas pirmā parlamenta – Satversmes sapulces – vēlēšanās piedalījās gan sievietes, gan vīrieši, un abu dzimumu balsīm bija vienāds svars. Un tie, kas ASV Kongresā panāca verdzības atcelšanu un izcīnīja melnajiem vienlīdzīgas tiesības ar baltajiem, arī bija baltie vīrieši – republikāņi.

Un te nu mēs nonākam pie būtības: pasludināt balto vīrieti par ļaunuma sakni ir labākajā gadījumā tuvredzība. Ļaunumam nav ne dzimuma, ne rases, ne tautības, ne profesijas. Nekas pasaulē nav ļauns, izņemot cilvēku, kad tas novēršas no Dieva un tām vērtībām, kas veido mūsu civilizācijas pamatu: tev nebūs nokaut, sniegt nepatiesu liecību, iekārot to, kas nav tavs…

Kā var iznīcināt nāciju? To sašķeļot un atņemot tai orientierus. Soli pa solim noārdot robežas – starp literāro un sētas valodu, starp brīvību un visatļautību, starp instinktu un morāli. Tieši tas patlaban notiek.

– Izklausās draudīgi. Ko varam darīt?

– Kopīgiem spēkiem censties nosargāt to, ko neomarksisti grib sagraut. Ģimene ir pēdējais bastions viņu rūpīgi bruģētajā ceļā uz sabiedrību, ko veido absolūti brīvi cilvēki – brīvi no reliģijas, dzimuma, rases, tautības un pilsonības. Īsāk sakot, uz tādu sabiedrību, kurā ir tikai viena universāla vērtība – nauda.

Vai kāds vēl atceras, kā no mūsu pasēm pazuda ieraksts “tautība”? Tas esot politiski nekorekts jautājums, bet pats tautības jēdziens fiziski nepastāvot, jo esot tikai koncepts. Tagad dienaskārtībā ir dzimums. Rietumos tas vispirms tika aizstāts ar vārdu “dženders”, tad pasludināja, ka dženders esot sociāli konstruējams, un tad – ka indivīda dženderu nosakot nevis bioloģiskais dzimums, bet izvēle.

Rudenī man bija saruna ar Juri Rudevski par valodu, kultūru un cenzūru. Tajā viņš teica: “Visefektīvāk cilvēku var paverdzināt, saķēdējot nevis viņa rokas vai kājas, bet valodu. Ja valdošais politiskais režīms un tā ideoloģija var kontrolēt cilvēka valodu, tā var kontrolēt arī viņa domāšanu.” Saruna bija rakstīta izdevumam, kas sevi pozicionē kā nacionālkonservatīvu, taču redaktore, to izlasījusi, izņēma sarunu no plāna “kā neaktuālu”.

Janvāra sākumā ASV Kongress nobalsoja par to, ka vārdi “tēvs”, “māte”, “dēls”, “meita”, “brālis”, “māsa” nav atļauti ASV Pārstāvju palātā. Bet Emanuēls Klīvers, demokrātu pārstāvis un metodistu mācītājs, atklājot ASV 117. Kongresa pirmo sesiju, noturēja lūgsnu, nobeigumā pasakot ne tikai “a-man”, bet arī “a-women”. Lai nepieļautu dženderu diskrimināciju. Ka vārds “amen” nav saistīts ar dzimumu un tulkojumā nozīmē “patiesi”, maz kam vairs rūp.

Tas, kas patlaban notiek, ir karagājiens pret balto vīrieti un tēvu. Tēvu šā vārda plašākajā nozīmē. Tāpēc tik svarīgi ir nepieļaut Stambulas konvencijas ratifikāciju. Latvijas Krimināllikumā ir pilnīgi visas normas, par kādām tiek runāts konvencijā. Pat norma, kas paredz sodu par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, ko praktizē dažās Āfrikas valstīs. Vienīgais, kā Krimināllikumā nav, bet kas ir konvencijā – džendera jeb sociālās dzimtes jēdziens, kas dzimumu traktē nevis kā bioloģiski determinētu, bet kā sociālu izvēli.

– Ko atbildat tiem, kas apgalvo, ka viņi cīnās pret diskrimināciju?

– ”Diskriminācijas” vārds ir skaļš arguments. Taču ne jau valsts un sabiedrība kādu diskriminē. Ne jau valsts un sabiedrība liek kādam cilvēkam būt vai kļūt homoseksuālam. Tāpēc valsts uzdevums būtu tikai sargāt sabiedrībā pastāvošo ģimenes modeli. Cilvēkus bez muzikālas dzirdes neuzņem valsts korī “Latvija”. Un neredzīgiem cilvēkiem neizsniedz autovadītāja apliecību. Diskriminācija? Nē, tie ir tikai nepieciešami ierobežojumi, kas tiek ievēroti sabiedrības kopīga labuma pēc.

Es nudien protu homoseksuālus cilvēkus mīlēt un arī patiesi cienīt, ja viņi šo cieņu ir nopelnījuši ar savu darbu vai rīcību. Es protu arī patiesi just līdzi cilvēkiem, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ nevar nodibināt ģimeni. Bet ja šādi cilvēki pūlas izārdīt manas tautas morāliskās satversmes pamatā esošo ģimenes jēdzienu, tad viņi ir manas tautas idejiskie ienaidnieki. Un es par to nevaru klusēt.

Aizbildinoties ar cīņu pret diskrimināciju, neomarksisti grib radīt pasauli bez likumiem. Pasauli, kur luksofors, karte un kompass ir ienaidnieki. Kur vārdiem tiek atņemta to sākotnējā nozīme. Kā apgalvo “Black Lives Matter” idejiskais tēvs Noels Ingnatievs, arī rase ir “sociāls konstrukts”: “melnais” esot nevis pigmenta daudzums ādā, bet uzticība marksisma doktrīnai.

Un tad cilvēks pēkšņi jūtas apjucis un dezorientēts. Viņam ir bail. Jo viņš nezina, kas viņš ir un kāpēc. Esmei nav ne jēgas, ne mērķa. Bet dezorientēts cilvēks ir lēti manipulējams un vadāms.

– Nesen savā publikācijā portālā “la.lv” jūs aprakstāt tēmu, ko ierasti piedēvē konspirāciju piekritējiem, proti, Klausa Švāba grāmatu “Covid-19: lielais restarts”. Kas tajā ir īpašs, un kāpēc par to būtu mums svarīgi zināt?

–Nekādu sazvērestību, nekādu slepenu doktrīnu. Pasaules Ekonomikas foruma dibinātājs atklātā tekstā runā par to, ka visdrīzākā laikā tiek plānots izveidot “jaunu cilvēcību”, kurā tiks īstenota “cilvēka fiziskās identitātes saplūšana ar viņa digitālo un bioloģisko identitāti”, “mainot ne tikai to, ko mēs darām, bet arī to, kas mēs esam”. To Švābs uzsver, arī uzstājoties Čikāgā. Ievadot meklētājā atslēgas vārdus “Wait just a minute: Klaus Schwab”, katrs pats par to var pārliecināties.

“Jaunajā pasaulē” notiks centralizēta sadale. Nekāda privātīpašuma, garantēts pabalsts, skaidras naudas vietā digitālā kriptovalūta. Mazais bizness likvidēts, darbs robotizēts – ne tikai transnacionālos uzņēmumos, bet arī lielākajā daļā restorānu un veikalu. Globālā veselības sistēma veic regulāras pārbaudes, nosaka obligātu vakcināciju, sanitārās pases un digitālu identifikāciju, kas nodrošina totālu kontroles sistēmu.

Arī ANO mājaslapā, nodaļā “Pasaules pārveidošana”, var izlasīt stingru apņemšanos līdz 2030. gadam “likvidēt nabadzību un badu”, nodibinot “taisnīgu, vienlīdzīgu, tolerantu, atvērtu un sociāli iekļāvīgu pasauli, kurā tiek apmierinātas visneaizsargātāko cilvēku vajadzības”.

– Gandrīz kā norakstīts no PSRS Komunistiskās partijas programmas!

– Tur jau tā lieta! Tādi solījumi var valdzināt tikai cilvēkus, kas nekad nav piedzīvojuši padomju režīmu vai ir to vieglprātīgi aizmirsuši. Īsta vienlīdzība ir iespējama tikai totalitārā valstī, kur visi ir vienlīdz nabagi. Izņemot dažus, kas ir vienlīdzīgāki un sēž politbirojā. PSRS, Ķīna un Ziemeļkoreja tam par liecību. Tas, ka proletariāta diktatūras vietā Švābs ir ieplānojis globālistu elites diktatūru, nemaina lietas būtību. Turklāt geju, lesbiešu, migrantu un melno likteņi viņam rūp tikpat ļoti, cik Ļeņinam un Mao – strādnieku un zemnieku liktenis.

Taču tie, kas nav mācījušies vēsturi, uzķeras uz šiem saukļiem. Un tādu Rietumos tagad ir daudz. Kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem daudzas ASV un arī Eiropas humanitārās universitātes ir kļuvušas par marksisma ideju inkubatoriem. Tajās vairs netiek mācīti vēstures pamati – ja vēsture skar komunisma valstis. Trīsdesmit gadu pēc Berlīnes mūra krišanas “Komunistiskās partijas manifests” (pat ne Marksa “Kapitāls”, bet manifests!) ir ASV koledžās visvairāk pieprasītā ekonomikas “mācību grāmata”, kas izsniegta divreiz biežāk nekā jebkura cita ekonomikas grāmata.

Tas izskaidro, kāpēc 83 procenti ASV koledžu absolventu un 68 procenti aptaujāto ierēdņu nespēj noformulēt funkcionālas atšķirības starp brīvā tirgus un centralizētas sadales ekonomiku, bet 64 procenti aptaujāto atzīst par pareizu Marksa doktrīnu “No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām”.

Svarīgi ir zināt, ka Švāba plānā iekļaujas Grēta Tūnberga, BLM, MeToo un citi kreiso ideologu inspirēti projekti. Un vēl svarīgi ir zināt, kas no politiskās elites ir Švāba galvenie atbalstītāji: Džo Baidens, Emanuels Makrons, Žistēns Trido. Pagājušā gada decembrī Švāba plānam pievienojās arī Romas pāvests Francisks, parakstot sadarbības līgumu ar "lielā restarta" līderiem, starp kuriem bija tikšanās iniciatore Linna Forestere de Rotšilda.

– Kas tomēr, jūsuprāt, cilvēkiem un cilvēcei rada pašaizsardzības spēju, lai tā nenokļūtu tādu spēku un ideoloģiju ietekmē, kas to var vest iznīcībā?

– Visas tās nejēdzības, kas pasaulē plosās, nav radušās nekā citādi kā tikai no tā, ka cilvēki ir novērsušies no debesu lietām un Dieva taisnības. Cita cēloņa tam nav. Un nav arī cita risinājuma – kā tikai atgriešanās.

Pirms dažām dienām pārlasīju Jāņa Atklāsmes grāmatu. Lai vēlreiz pārliecinātos, ka lielais bēdu laiks ir paredzēts. Bet paredzēta ir arī uzvara.

Mums ir doti baušļi jeb kompass un karte, lai neapmaldītos dzīves ceļā, un brīvība tos pieņemt vai atmest. Kas vieglo bausli “mīli Dievu pāri pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu” dara par dzīves pamatu (ne aiz bailēm no soda, bet aiz mīlestības uz likuma devēju), tas pat visskarbākajos pārbaudījumos nes sevī debesis. Kas pārgalvīgi atsakās no kartes un kompasa, tas visu pārvērš par elli – gan sevī, gan arī ap sevi. Jo iespēja izvēlēties ir brīvības priekšnoteikums, bet ne brīvība pati.

Ar ko sākt? Pirmais pravietis ir katra paša sirdsapziņa. Būdama Dieva balss, tā mūsos atskan vien tad un tik, kad un cik gribam to dzirdēt. Varbūt tāpēc Dievs ir pieļāvis sērgu, lai apturētu trako karuseli. Mums ir dots laiks atvilkt elpu un padomāt. Pabūt ar tiem, kas tuvi un mīļi. Un arī vienatnē un klusumā pabūt. Rast atbildes uz jautājumiem, ko steigā un nevaļā arvien esam atlikuši uz citu dienu, nedēļu, gadu. Saprast, pēc kā mēs dzenamies un ko ceram atrast. Un tad ieskatīties sirdī kā cerības, spēka un miera avotā un lūgt Dieva žēlastību – sev, savam namam, tautai, valstij un pasaulei.