Dzintris Kolāts. Blēņu stāsti maziem bērniem Apriņķis.lv
- Autors: Dzintris Kolāts
Foto - LETA
Komentāra autors atminas šķirstījis bērnu grāmatiņu ar šādu nosaukumu ļoti sen, visticamāk – pagājušā gadsimta septiņdesmitajos. Virsraksts “Blēņu stāsti maziem bērniem” atmiņā palicis, bet paši blēņu stāsti – ne. Tās laikam bija kādas ļoti pareizas, cenzoriski piefrizētas blēņas, kas caur šo procedūra bija zaudējušas savu grēcīgo šarmu. Bet virsraksts labs un uzmanību piesaistošs.
Blēņu stāstus maziem bērniem lielos krēslos sēdoši onkuļi un tantes turpina stāstīt un rakstīt arī mūsu dienās. Nereti blēņu stāsti domāti arī pieaugušo auditorijai. Pamata uzstādījums – saturs jātaisa tāds, ka neviens neko nesaprot. Precīzāk – nesaprot tie, kam nevajadzētu saprast. Pavisam precīzi – lai, piedodiet, glupā tauta nesaprastu.
Nupat Ministru kabinetā izcēlās brēka. Entuziasti mudināja veidot pāri visām ministrijām stāvošu Bērnu atbalsta dienestu. Pārfrāzējot Krišjāņa Kariņa slaveno “Draugi, nav labi!”, bērniem neejot viegli, visādi izaicinājumi un riski, briesmas un tumsas spēki...
To zināja jau Ostaps Benders – bērnu pieminēšana ir indulgence, ka nekādas blēdības vai aizkulišu štelles nav iespējamas, ni un ni! Praksē – nu, tur gadās visādi. Pirmkārt jau jaunais dienests prasīs atkal jaunas, labi apmaksātas darbavietas, siltas istabiņas, jaudīgus, smukus datorus, kaktusu uz palodzes un citas pekeles gandrīz miljona vērtībā katru gadu. Mazliet paķeršot no Labklājības ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas (loģiski, tieši šo ministrijo politiskie diriģenti – Jaunā Konservatīvā partija un “KPV.LV” – bija skarbākie kritiķi), taču stipri vairāk grābšot no... Protams, lasītāj, – no mūsu kabatām.
Otra lieta. Ja kādu projektu stumj pa varas gaiteņiem, tam tomēr jābūt vismaz formāli balstītam cietos papīros – piemēram, Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam. Taču – ak sāpe! – bērnu problēmas nav šī dokumenta prioritāšu sarakstā. Kaut kur dziļumos var gan atrast bērnus pieminam. Arī valdības deklarācijas 107. punktā par šo runājot! Mjā, ja jau 107. punkts, tad, protams. Un vispār – jūs esat pret bērniem?!
Vai mūs tiešām uzlūko par maziem bērniem un stāsta mums piefrizētos blēņu stāstus? Ir vesela virkne problēmu, ar riebīgo vīrusu priekšgalā, kuras būtu jārisina kaut kā īpaši, speciāli, prioritāri utt. Bet nē, nekāda ministrijām pāri stāvoša specvienība nav izveidota. Katrs kuļas, kā prot un var. Tāpat garlaicīgie stāsti par klimatneitralitāti. Vai seksuālajām minoritātēm...
Stop! Te gan varētu būt viens no iemesliem. Pa durvīm, logiem, skursteni un datora ekrānu mums mēģina iebarot blēņu stāstus par dīvainām ģimenes formām, par to, ka mamma un tētis nemaz nav mamma un tētis, ka dzimums ir gluži sekundāra lieta... Nav brīnums, ka bērni un vecāki šādā situācijā sāk justies, mazākais, apjukuši. Un tad noteikti vajadzīga pāri visiem stāvoša labdara vieda pamācība, kā ir pareizi. Tā, protams, ir komentāra autora versija.
Katrā ziņā, tās vai citas problēmas izvirzīšana pāri citām, nedodot līdzi saprotamu pamatojumu, nekādā veidā neveicinās risinājumu. Gluži otrādi – iestrēgs mūsu “draudzīgās” valdošās koalīcijas savstarpējos kašķos, kā tas jau noticis, Bērnu atbalsta dienesta veidošanu atliekot. Varbūt mērķis ir bijis tieši tāds? Bet uz to “Blēņu stāsti maziem bērniem” mums nespēj atbildēt.