Televīzijas žurnāliste Daina Bruņiniece: Ja skauģis zinātu... ^{Apriņķis.lv}

– Izstāsti, lūdzu, kas tagad notiek ar tautas mīlēto raidījumu “Savai zemītei”?

– Katram stāstam ir savs sākums un sava izskaņa. Nekas šai pasaulē nav mūžīgs, un arī mēs jaunāki nekļūstam. “Savas zemītes” stāsts ir izstāstīts, tas ir bijis garš, pilns labu ļaužu, siltu emociju, lielu pārvērtību un gaišu atmiņu. Tāda sajūta kā pēc rudenī aparta rudzu lauka, kad graudi apcirkņos. Tagad tie ir mani arhīva apcirkņi, kuros, ja vien ir vēlēšanās, varu izcelt kādu senu notikumu, tikšanos vai humorpilnu lauku ainiņu, lai atcerētos, stāstītu un rādītu tiem, kam tā jau ir tāla vēsture, kas raisa interesi.

– Šķiet, pirms gada “Savai zemītei” vēl pavisam noteikti bija TV programmā.

– Pagājušā gada janvārī varēja būt “Zelta čiekurs” vai “Sējējs”? Neatceros. Cilvēki ik pa laikam stāsta, ka nakts stundās raidījumu “Savai zemītei” joprojām rāda. Iespējams. Bet tad tie visi ir atkārtojumi. Tikai pavisam nesen esmu brīvsolī, nealkstu vairs darba dēļ joņot klupdama krizdama. Savā dzīvē esmu ļoti daudz strādājusi. Darbs “Zemītē” vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā bija nemitīgs vāveres ritenis, un pirms tam desmit gadus es joņoju “Panorāmā”. Tagad ir sācies tāds pašregulējošs režīms, kad varu izvēlēties, ko un kad darīt, jo darbs “Zemītē” ir vainagojies ar to, ka arī tagad varu rosīties. Nav jau tik vienkārši tās “liestes” nolikt malā, un es arī netaisos to darīt. (Smejas.)

– Ko dari jaunajā režīmā?

– ”Zemīte” turpina darboties citā formātā – kā mana radošā studija, mans mazais, pašas radītais uzņēmums. Veidojam lielu un mazu pasākumu scenārijus, kurus veiksmīgi arī realizējam; top arī dažādu apsveikumu oriģinālie videopārsteigumi. Vairāk nekā divdesmit gadus esmu bijusi sadarbībā ar mūsu Latvijas veiksmes stāstu – kokrūpniecības lepnumu, lieluzņēmumu “Latvijas Finieris”. Esam veidojuši un turpinām veidot ļoti ietilpīgu “Latvijas Finiera” arhīvu. Bet tas nav viss, ko daru. “Savas zemītes” radošajā studijā pēc pasūtījuma veidojam dažādas filmas gan uzņēmumiem, gan privātpersonām. Mainās paaudzes, un cilvēki par sevi grib atstāt videoliecības saviem bērniem, mazbērniem. Parasti jau ir dažādos formātos pašu safilmēts ģimenes arhīvs, kur nevar atrast ne galu, ne sākumu, tad nu mēģinām to visu salikt pa plauktiņiem, pielikt klāt savu kameras redzējumu un radīt paliekošu stāstu dzimtai.

– Oho! Uztaisīt filmu par dzimtu nav viegls uzdevums. Tev ir iesista roka uz to?

– Drīzāk piesists arhīvs. Kopš Atmodas ir pagājis pietiekami ilgs laiks. Mums Latvijā ir uzņēmīgi cilvēki, kas izdarījuši lielas lietas un atstājuši nākamajām paaudzēm daudz kvalitatīvāku un skaistāku dzīvošanas iespēju. Tie bērni, kas kādreiz, kad “Zemīte” sākās, vēl skraidīja pa galdapakšu, tagad ir stalti, stipri un jauni cilvēki, kas pārņēmuši vecāku iesākto darbu un turpina to jau citā – jaunā, laikam atbilstošā – kvalitātē. Tā kā esmu saglabājusi plašu videoarhīvu, mēs ceļam ārā šīs senās lietas un skatāmies, kā tas, kas bija toreiz, ir attīstījies šodien, un veidojam stāstu, ko var ne tikai ielikt albumā, bet apskatīt dzīvā versijā, kur redzi vēl jaunu savu vecmammu, kura toreiz slauca govis ar rokām. Un tagad, kad tev ir mūsdienīga ražošana, paliek arī ir vizuāls un vēsturisks skatījums uz dzimtas gaitām, uz attīstību. Tādā, saimnieciskā, veidā tiek radīti šie dzimtu stāsti.

Tagad dienaskārtībā ir filma par 19. gadsimta vidū Jelgavā dzimušo izcilo tautsaimnieku Jānis Bisenieku un viņa atstāto vērtību šī laika pārmantotājiem – jaunajiem uzņēmējiem. Lai pētītu viņa atstāto mantojumu, Jelgavā ir izveidots Jāņa Bisenieka fonds. Jo vairāk iedziļinos, jo vairāk pārņem apbrīna un lepnums: kas par vīriem savulaik bijuši Zemgales zvaigznājā! Un ne tikai prezidenti, bet arī tautsaimnieki! Bisenieks ir bijis cilvēks, kas cēla latviešu pašapziņu. Ar apbrīnojamām darba spējām un ar vēlēšanos, ko vairāk gribētu redzēt no šodienas varenajiem: gādāt ne tikai par sevi, ne tikai “lai ir man”, bet “lai valsts caur mani kļūtu stiprāka”. Caur viņa piemēru ļoti uzskatāmi redzams, cik nezūdošs ir cilvēks, ja dzīves laikā ar savu darbu spēj radīt tik gudru un stipru pamatu. Atzīšos, ka Biseniekā esmu pat nedaudz iemīlējusies. (Smejas.) Tādi ir tie mani projekti – par cilvēkiem. Savā ziņā, var teikt, ka “Zemīte” turpinās...

– Kopš laika, kad sāki veidot raidījumu “Savai zemītei”, ir ārkārtīgi mainījusies lauku cilvēku dzīve. Tagad raidījumi gan vizuāli, gan saturiski būtu pavisam citādi.

– Protams! Šad tad iedomājos: deviņdesmito sākums bija jauns atspēriena punkts – cita pasaule, kurā ikviens savā jomā varēja kļūt pirmais. Tagad tas ir grūtāk, bet mēs esam gājuši ļoti tālu uz priekšu. Lauki mainījušies ja ne par visiem trīssimt sešdesmit grādiem, tad tuvu tam. To pašu, ko kādreiz darīja simtiem cilvēku, tagad izdara maza saujiņa cilvēku ar milzīgi attīstītu tehnoloģiju. Kādreiz domāju: ja es tagad saviem mazbērniem stāstītu, kā bija toreiz, “Zemītes” sākumā, tas būtu tāpat, kā man, mazam skuķēnam, vecvecāki stāstīja par ulmaņlaikiem. Toreiz man likās: ak kungs, tas taču bija pirms simt gadiem! Bet kopš manas bērnības un ulmaņlaikiem bija pagājis mazāk laika, nekā mēs tagad dzīvojam brīvvalstī.

– Man naturālā saimniecība joprojām šķiet ļoti simpātiska un vērtīga.

– Man tāpat. Šis laiks, kādā mēs esam dzīvojuši, ir tik ārkārtīgi mainīgs, kāds, manuprāt, nav bijis nekad agrāk. Dzīve visu saliek savās vietās. Lielsaimniecību bums, paplašinot savas lauku teritorijas, vecās viensētas pastumj malā. Tāda ir pasaules globalizācija, konkurence. Ai! Un cilvēki jau arī… Dzīvot taču var arī citādāk, ne tikai tiecoties pēc nesasniedzama cipara ar daudzām nullēm kontos. Tā ir katra cilvēka izvēle, un, ja esi iesācis šo ceļu iet, tu nekur vairs nevari likties. Tev ir jāiet un jādara, ja gribi iesākto turpināt, jo arī visa tehnika pārsvarā ir ņemta uz kredīta. Tā maksā milzīgus tūkstošus, pat miljonus; tas ir tas dzinējs, spēj tikai griezties līdzi.

– Visi tomēr nav lielzemnieki.

– Jā, vairākums jau ir mazās un vidējās zemnieku saimniecību, kas atradušas savu modeli, kur saimniekošana ir dzīvesveids. Tagad diezgan mērķtiecīgi tiek domāts par atbalstu šīm saimniecībām, jo tie jau ir tie īstie Latvijas lauki, un pasaule pieprasa zaļo un veselīgo visās jomās, it īpaši pārtikas. Latvijas graudu eksporta rādītāji pagājušajā gadā bija rekordaugsti, tātad mēs spējam eksportēt, mums ir fantastiski kooperatīvi, starp tiem arī slavenais “Latraps” un Vidzemes pusē tikpat slavenais “VAKS”, kur strādā ļoti godprātīgi, gudri cilvēki, kas vieno zemniekus, tostarp mazās zemnieku saimniecības – arī viņu ražas tiek ņemtas. Tas ir veids, kā lielie uzņēmumi atbalsta mazos. Ir ļoti daudz progresīvu lietu, kas jānovērtē, skatoties uz Latviju pasaules kontekstā – kā uz valsti, kas strauji attīstās.

– Zini, par spīti aprunātājiem, visi man zināmie lielzemnieki ir godprātīgi darbarūķi, kas sākuši no nulles, “sadeguši” un atkal cēlušies.

– Arī visi man zināmie lielzemnieki ir goda cilvēki. Piemēram, Rundāles pusē krietni saimnieko zemnieku saimniecības “Sējas” īpašnieki Iveta un Āris Burkāni. Dzīvo savā skaistajā, modernajā viensētā, kas veidota uz Āra vectēva bijušā īpašuma, apsaimnieko savas lielsaimniecības graudu un rapšu laukus un pamanījušies sakopt un ļaut no jauna piedzimt Mazmežotnes muižiņai. Muižas komplekss bija unikāls ziedu laikos, bet ļoti nolaists kolhoza laikā – ģimenes, kas tur bija izmitinātas, nokurināja pat durvis. Bet Iveta ar Āri paņēma to muižiņu un no drupām uzcēla divas koncertzāles, kur labajos laikos gan vasarā, gan ziemā notika ļoti izmeklēti un skaisti koncerti, izstādes, dažādi sarīkojumi. Brīnišķīga kultūrvieta, un cilvēkiem ir darbs. Riktīgi lielzemnieki, bet ar ļoti plašu kultūras skatījumu. Tie ir pilnīgi jauni saimniekošanas modeļi. Par tiem varētu tapt perspektīvs pētījums, ko kādreiz varētu darīt, ja gribētu, – es domāju par sevi. (Smejas.)

– Ieguldīt nopelnīto naudu, lai saglābtu kultūras pieminekļus, manuprāt, ir svētīgs un nenovērtējams darbs. Bet ir divas atšķirīgas cilvēku reakcijas. Ir arī tādi, kas saka: “Tiem laikam nav kur naudu grūst!”

– Tā tas ir. Skauģu mums visos laikos nav trūcis. Kremt, ai, kā kremt otra cilvēka labklājības izpausmes! Kaimiņš nopērk labu mašīnu, un skauģis uzreiz spriež: “Kāpēc viņam ir, bet man nav?!”, nevis: “Ko es varētu darīt, lai arī tiktu pie labāka braucamā?” Tai nenovīdībā tev aizmiglojas acis un tu nemaz neredzi, ka kaimiņš varbūt desmit reižu vairāk par tevi strādā, kamēr tu tikai gremzies. Ja skauģis zinātu, ka kaimiņam tā viņa skaušana ir vēl lielāks stimuls tālākai augsmei, tad varbūt apsīktu. Kā saka mans draugs Ēriks Hānbergs: “Ir jāiemācās priecāties par otra prieku.” Skauģi ir mūsu sabiedrības ne tā labākā daļa.

– Bet vai tā tiešām ir latviešu pazīme?

– Es domāju, ka tas tā ir katrā nācijā. Ir taču teiciens: katram savs krekls tuvāks. Un ne jau tikai latviešiem ir krekli. (Smejas.) Tas cilvēkā ir iekodēts, jau piedzimstot. Paskaties uz maziem bērniem – viņiem neviens to nav mācījis, bet, ja vienam rokās ir manta, tad arī otram to vajag tieši tajā pašā brīdī. Tas mums ir instinktu līmenī. Mēs katrs nākam no savas bērnības, un katrs esam ar savu raksturu. Ja bērns ir audzis starp “redz, redz, kā tam tur ir, bet man nav!”, tad arī viņš kļūst tāds “redz, redz!”, un tā tas paliek, ja vien dzīvodams neņemas gudrībā un saprašanā. Lai cik banāli tas izklausītos, tu pats esi savas laimes kalējs. To nu es zinu par visiem simts.

– Kas tevi sasilda šajā piespiedu “mājsēdes” laikā?

– Ģimene. Maniem bērniem ir saskanīga un laba dzīvošana, un tas dod lielu sirdsmieru, jo tu esi stiprāks, kad bērniem iet labi. Jāpiesit trīs reizes pie koka! (Smejas.) Man ir divi mazbērni, dēla Kalvja un vedekliņas Vitas atvases. Zelta komplektiņš – meitiņa un puisītis, trīs gadiņi un pusotrs. Grētiņa un Teodors. Jaunie dzīvo Rīgā, es Jelgavā, bet sanāk jau arī padzīvot kopā. Vasarās mūsu mājas dārzā ir drusku citādāk nekā Rīgas dzīvoklī, un tad jau pa kādai nedēļai esam te visi kopā. Cenšos būt blakus, palīdzēt un viņus visus mīlēt. Izbaudu laiku, kad mazbērni tevī lej un lej mīlestības ambroziju un neizmērojamu prieku, kas dod dzīvei jēgu un patikšanu, un reizē arī saprašanu, ka būt pilna laika omei – tur ir ko turēt! (Smejas.)

– Ko tu kā cilvēks, kam dārga ir ģimene, domā par Satversmes 110. panta grozījumiem?

– Es ceru, ka Saeimai pietiks prāta nenoniecināt tradicionālo ģimenes modeli. Neesmu puritāne, pieņemu, ka ir cilvēki, kas tādi piedzimuši vai izvēlējušies būt partnerībā ar sava dzimuma cilvēku, bet šo attiecību pielīdzināšana tradicionālam pārim jēdzienam “ģimene” godu nedara. Ceru, ka mūsu valdība, neuzsverot viendzimuma attiecības un neatkāpjoties no principa, ka laulībā stājas vīrietis un sieviete, spēs atrast veidu, kā šādi pāri varēs sakārtot savas mantiskās attiecības. Jo tā ir svarīgākā tiesiskā aizsardzība, ko nodrošina laulība.

Tagad ļoti daudz arī tradicionālu pāru dzīvo nereģistrētā laulībā, un tam seko dažādas traģēdijas; pati zinu vairākus šādus pārus. Sieviete dzīvo vīrieša īpašumā, vīrietis aiziet mūžībā, sieviete paliek. Bet trīsdesmit pieci gadi pavadīti kopā. Tas cilvēks ir atdevis visu savu dvēseli, visus ienākumus kopīgā sadzīvē un tad paliek viens un tukšām rokām. Protams, viņiem varētu pārmest, kāpēc nenoformēja attiecības, bet ir taču visādi šķēršļi, ko zina tikai viņi. Tās ir lietas, kas būtu jārisina. Varbūt tādā veidā to likumu vajadzētu regulēt, aizstāvot dzīvesbiedra mantiskās tiesības, līdz ar to nekropļojot izpratni par ģimeni, sakārtot arī viendzimuma pāru mantiskās attiecības. Domāju, ka tas nav neiespējami.