Vija Beinerte. Kāpēc viņi ir tik spītīgi? Apriņķis.lv
- Autors: Vija Beinerte, esejiste
Foto – Polina Viljuna
Nesen svinīgā sarīkojumā piecgadīgs puika izķēra vakara vadītājam no rokām mikrofonu, kas bija domāts viņa māmiņai, un sāka tajā runāt nevis dzejolīti vai apsveikumu vectētiņam, kura nopelna dēļ zālē bija sapulcējušies vairāk nekā divi simti cilvēku, bet visādas muļķības.
Kad māmiņai izdevās atgūt mikrofonu, dēls nepadevās, sāka raustīt māmiņu aiz drēbēm un bļaustīties. Publika sekoja līdzi cīņai, elpu aizturējusi. Apbrīnojamā kārtā jaunā sieviete spēja saglabāt mieru un nepazaudēt runas pavedienu. It kā tā būtu jau ierasta lieta.
Pēc sarīkojuma viņa klusiņām atzinās: labi, ka vīrs tajā brīdī nebija zālē, jo puika ir spītīgs un viņa evakuācija izvērstos skandālā.
Pēdējā laikā bieži dzirdu jaunos vecākus pārspriežam jautājumu, kā tas nākas, ka bērni kļuvuši tik spītīgi un uzstājīgi. Mīļi, protams, bezgala mīļi, tikai... miers mājās iestājas vienīgi tad, kad viņi guļ.
Skaidrojumu māmiņas meklē, kur nu kurā: iedzimtībā, zvaigznāju zīmēs vai laikmetā, kas rada bērnus ar raksturu. Tēvi mierina sevi ar domu, ka bērns, kad paaugsies, pratīs pastāvēt konkurences skarbajos vējos. Bet vakaros abi pārguruši gaida brīdi, kad mīļās atvases beidzot aizmigs. Lai varētu izbaudīt kaut mirkli miera. Jo arī naktīs viņi reizēm mostas ar prasīgu kliedzienu.
Laist pasaulē bērnu – tā ir laime un reizē atbildība. Liela atbildība. Ar šo brīdi vecāku galvenais uzdevums (to es saku kā dēlu māte) ir turpmākos astoņpadsmit gadus diendienā darīt visu, lai mazulis, resgalis, dumpinieks izaugtu par uzticamu un uzticīgu vīrieti, kas cienī un mīl sievieti, ir gādīgs tēvs, godprātīgs un krietns sava darba darītājs, izlēmīgs savas zemes saimnieks un aizstāvis.
Kāds vieds vīrs man reiz teica: tas, kas bērnā ir īsteni cilvēcīgs, līdz septītajam gadam lielākoties vēl guļ dziļā miegā – kā asni zem sniega, gaidot pavasari. Mazs bērns daudz vairāk seko instinktiem nekā apziņai, tāpēc tieši šajā laikā ir vai nu godprātīgi audzināms, vai akli izlaižams, vai arī ļaunprātīgi manipulējams.
Tāpēc sniedz bērnam tikai pašu nepieciešamāko! Radini viņu pie kārtības un disciplīnas! Pamudini un uzmundrini, bet neslavē pārlieku! Liec viņam vingrināties visādās labās un derīgās lietās un, lai bērns būtu cik krietns būdams, nepadari viņu lepnu, patmīlīgu un iedomīgu!
Un te ir jāsaprot kāda ļoti svarīga lieta. Dzīvības pašā centrā ir pašmīlestība. Mīlestība savā pirmveidā. Akls pievilkšanas spēks. Mazs bērniņš vispirms iemācās sagrābt un vilkt uz sevi – māmiņas krūti, tēta pirkstu, mantiņu – visu. Un tikai ar laiku iemācās palaist vaļā. Un gūt no tā prieku, jo kāds viņam to ir mācījis un lūdzis.
Tātad, lai bērnā akla pašmīlestība pārvērstos par mīlestību, tai ir jādod likumi. Un jāseko, lai tie tiktu ievēroti – nevis aiz bailēm no soda, bet aiz mīlestības pret šo likumu devējiem. Un jāmāca bērnam atšķirt labu no ļauna un patiesu no nepatiesa. Tā, lai viņš gribētu labo un apliecinātu patieso. Un saprastu, ka labais un patiesais nav un nedrīkst būt šķirami.
Un te nu mēs nonākam pie galvenā. Mēs nevaram iedot otram to, kā pašiem mums nav. Tāpēc vispirms mums vajadzētu sakārtot pašiem savas domas un vērtības. Un saprast, ka bērniem patīk kārtība un drošas robežas. Pat ja viņi reizi pa reizei pārbauda, vai kāds no likumiem nav atcelts un robežās nav paplašinātas. Un vēl viņi grib, lai vecāki izpelnītos tiesības viņus vadīt.
Un tad pirms aizmigšanas, kad pārrunātas dienas gaitas un izlasīta vakara pasaciņa, varētu kopā ar bērnu noskaitīt kādu mazu lūgsniņu. Piemēram: “Nu es gribu gulēt iet, Tēvs, slēdz manas acis ciet...”
Jo tad, ja mīlestība uz Dievu un tuvāko ir likta bērna pasaules uztveres centrā, viņš iegūst to pamatu un mieru, ko nekas cits tam nespēj dot.