Irēna Romanovska. Saldā brīvības garša ^{Apriņķis.lv}

Mūsdienās vārds “Brīvība” tiek tik pretrunīgi tulkots, stiepts un staipīts, kā neviens cits. Gandrīz katrs pilsonis apgalvos, ka iestājas par brīvību kā vērtību, taču tas viņam netraucēs jau pēc mirkļa kaismīgi apgalvot, ka vara, vai kādi citi spēki ierobežo viņa brīvību teikt ko grib un darīt ko un kā grib.

Realitātē brīvības mums paliek aizvien mazāk un mazāk, attiecīgi mēs pamazām zaudējam arī šī vārda jēgu un nozīmi. Kad ikviens brīvības jēdzienu saprot savādāk, brīvība ir tāda, kādu mēs to redzam, bet vai mēs redzam pilnīgi un patiesi?

Poļu filozofs Rišards Legutko (Ryszard Legutko)  grāmatā “Brīvības viltība: pašapziņas glābšana viltus elku laikmetā /The Cunning of Freedom: Saving the Self in an Age of False Idols” iezīmē divus klasiskus brīvības veidus. Viena ir brīvības absolūtā, neierobežotā kategorija, otra morāles ierobežota brīvība. Šīs divas brīvības kategorijas parasti papildina viena otru, nevis ir viena otru konfrontējošas. Taču tad, kad brīvības jēdziens paliek neskaidrs un izkropļots, tās var sākt savstarpēji konfliktēt.

Neierobežotās brīvības risks un ierobežotas brīvības pozitīvie aspekti

Kad mēs domājam par brīvību, lielākā daļa ļaužu ar to saprot brīvību bez spaidiem un ierobežojumiem. Pateicoties šai brīvībai, neviens netraucē mūs darīt to, ko vēlamies, kamēr mūsu darbība nesaduras ar kāda cita brīvību. Tā ir dabīga brīvība, kas neierobežo mūsu gribas izpausmes un ļauj bez spaidiem baudīt dzīvi. Protams, ka katram cilvēkam vajag zināmu brīvību un plašumu, lai var netraucēti dzīvot un pašizpausties.

Tomēr nevar pastāvēt sabiedrība, kurā valda absolūti neierobežota brīvība. Nevar pastāvēt sabiedrība, kurā valda anarhija. Sabiedrība, kur vara ir pūlim. Lai dzīvotu kopā un nodrošinātu mierīgu līdzpastāvēšanu, mums ir jāatsakās no daļas savas brīvības un jāpieņem dažādi ierobežojumi. Piemēram, mēs atsakāmies no neierobežoti brīvas alkohola lietošanas, lai iegūtu autovadītāja tiesības un brīvi pārvietotos ar automašīnu. Mēs, kā sabiedrība, vienojamies, ka ierobežojam savu brīvību sekot impulsam un piesavināties citam piederošu kārdinošu lietu, jo zādzības nav akceptējamas un ir sodāmas. Ir jābūt kārtībai un likumiem, lai varētu dzīvot mierā, saticībā un pārticībā.

Taču mūsdienu individuālisms un sociālliberālisms neierobežotu brīvību paredz kā ideālu dzīves modeli, un anarhiju izvirza par kārtības paraugu, bet regulējamu pūli – kā demokrātijas augstāko formu. Sekojot šādiem uzstādījumiem, visi valsts noteiktie ierobežojumi tiek uzskatīti par traucējošiem un atceļamiem vai formāli eksistējošiem, bet reāli neievērojamiem.  Likumsargi vairs nav bieds un likums vairs neattur no pūļa vai indivīda rīcības impulsiem.

Neierobežota brīvība var eksistēt tikai starp tikumīgiem cilvēkiem, kuri vadās pēc augstākajiem morāles standartiem jeb ideālā sabiedrībā, kurai vieta vien filozofu konstruktos. Realitātē esam daudzšķautņaina un neviendabīga sabiedrība, neatbilstoša ideālā pilsoņa definīcijai, taču brīvības garša ir tik salda, ka, par spīti realitātei, daudzi cilvēki ir pārliecināti, ka brīvība ir dzīve bez jebkādiem ierobežojumiem neatkarīgi no šādas dzīves sekām. Mūsdienu sabiedrībā, kur novērojama ģimenes jēdziena degradācija, tradīciju zudums un nav atlicis nekādu morāles orientieru, neierobežota brīvība var novest pie katastrofas.

Ja neierobežota brīvība ir tikai nepiepildāms ideāls, tad tas, kas mums ir dots – ierobežota brīvība, kas balstās tikumā un morāles normās, ko savukārt profesors Legutko apzīmē, kā “īpašību un nosacījumu kopumu, kas nepieciešams nozīmīgu mērķu sasniegšanai.” Ierobežota brīvība paredz cilvēku rakstura, tikuma un talantu attīstību, kas palīdzētu mums pārvarēt grūtības, lai mēs kļūtu brīvāki augstāku mērķu sasniegšanai. Piemēram, mēs apzināti atsakāmies no brīvības nemitīgi izklaidēties un apmierināt savas vēlmes, jo vēlamies veltīt laiku studijām, nodibināt ģimeni un radīt pēcnācējus vai veltīt savu darbību zinātnes vai valsts labā.

Ierobežotās brīvības koncepts īsi un kodolīgi pausts arī Bībelē: “Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt.” (1.Kor. 6:12)

Līdz post-modernisma sabiedrībai cilvēki uzskatīja, ka tie, kuri dara tikai to, ko vēlas un grib, ir nebrīvi, jo ir savu kaislību vergi. Lai kļūtu patiesi svabadam, cilvēkam ir jāatbrīvojas no sliktajiem ieradumiem un atkarībām, jānosprauž nozīmīgi mērķi un ievērojot tikumu jāatbrīvojas no iegribu verdzības. Tāda veida ierobežota brīvība stabilizēja sabiedrību.

Brīvības vieta

Postmodernajā pasaulē, neskatoties uz ideoloģisko pārliecību, neierobežotā brīvība ir kļuvusi par dominējošo sabiedrības paradigmu. Īpaši jau progresīvie un sociālisti ir gatavi ar buldozeru visu sagraut, lai uztieptu absolūtu anarhiju un veidotu sabiedrību bez morāliem ierobežojumiem.
Šodien neviens nerunā par ierobežotu, sakārtotu brīvību, kas stiprina morāli un veicina cilvēka attīstību. Tos, kuri vēlas morālē balstītu brīvību, dēvē par tumsoņām ar novecojušiem uzskatiem un “atpakaļrāpuļiem”, postulējot, ka viņi vēlas pakļaut līdzcilvēkus un ierobežot citu cilvēku brīvību, jo tepat aiz stūra kārdina saldās visatļautības brīvības auglis, kas gan saldi smaržo, bet reizēm pavisam nemanāmi padara cilvēkus par netikumu un kaislību vergiem.

Filozofs Raitis Vilciņš savā esejā “Atbildība: no fikcijas uz kārdinošu privilēģiju” trāpīgi piezīmē, ka vergu var savažot un atvažot, atsvabināt neatkarībai vai, kā pierasts sacīt, - atbrīvot. Bet nekur nav teikts, ka vergu iespējams atbildīgot un iebrīvināt, respektīvi, ir nepietiekami vien atbrīvoties no važām, patiesa brīvība nāk rokrokā ar atbildību, turklāt nevis kā uzspiestu nepieciešamību, bet gan kā “cilvēciskās pašvaras svarīgu spēka centru un produktīvas varas zīmi”.

Kas notiek, ja brīvības jēdziens ir kļuvis aizmiglots, ar izskalotiem pamatiem un bez skaidra apveida? Neskaidrie formulējumi atstāj mūs polarizētā un fragmentētā sabiedrībā, kurā viss, ko nespējam paskaidrot vai klasificēt, ir atļauts koncepcijas uz jauno, gaišo pasauli vārdā. Katrs cenšas dominēt pār pretējā uzskata sabiedrības daļu un pasludināt savus priekšstatus par vienīgajiem pareizajiem, īpaši cenšoties savu konceptu leģitimiēt un iegūt varas elites atbalstu.

Saskaņā ar Aristoteļa koncepciju ir trīs labas un trīs sliktas politiskās varas formas. Labās ir monarhija, aristokrātija un patiesa demokrātija. Sliktās ir tirānija, oligarhija un pūļa vara. Un ja mēs no neierobežotas, absolūtas brīvības un pūļa varas nevēlamies nonākt autoritārismā, brīvībai ir jāatgriežas tai pienācīgajā vietā. Rokrokā ar atbildību, kas ir pašā cilvēkā izauklēta un audzināta, tā ierobežojot savus netikumus un nepilnības, lai atklātos viss gara potenciāls.