Voldemārs Lauciņš: Mīlestība, kas tu esi? Apriņķis.lv
- Autors: Voldemārs Lauciņš, Dr. theol.
Ilustrācija - arhīvs
Okupācijas laikā populāra bija anekdote par komunistiskā režīma valsts pamatlicēju Ļeņinu, kurš tolaik bija visur – TV, radio, avīzēs un uz pretējās mājas sienas, bail pat atvērt konservu kārbu! Stipri līdzīgi tagad ir ar vārdu “mīlestība”. Par to dzied gandrīz katrs populārais izpildītājs, lielākā daļa filmu un seriālu ir par to, sociālo tīklu gudrības par mīlestību pārsūta cits citam tālāk un tālāk, un gandrīz katrs, dzirdot kādu apgalvojumu vai apliecinājumu par mīlestību, pieklust un godbijībā ieklausās. Un tomēr – par ko ir runa, kad cilvēki saka, ka mīl savu laulāto draugu, bērnu, dzimteni vai pat vienkārši labi sagatavotu maltīti?
Vai tu esi pajautājis kādam no šīs mīlestības apjūsmotājiem vai pats sev, kas ir mīlestība?
Lai tiktu skaidrībā, meklēšu atbildi antīkajā un kristīgajā kultūrā, kas ir mūsu domāšanas un vērtību izvēļu avoti.
No viena uz četriem
Antīkā Grieķija diezgan pašsaprotami šķiet mūsu kultūras šūpulis, tāpēc sāku meklēt tieši tur. Bagātajā grieķu valodā bija vismaz četri vārdi, ar kuriem aprakstīt mīlestību, – eros, filia, storge un agape. Katrs no tiem ir ar savu intensitāti, savu akcentu. Termins eros ir mūsu kultūrā vispazīstamākais – miesiska, kaislīga mīla starp vīrieti un sievieti. Šis vārds ir saistīts ar dažādiem miesiskai mīlai veltītiem pasākumiem, ar to saistītām aktivitātēm un tam atvēlētām vietām. Nedaudzi būs saskārušies ar vārdu filia – tā ir stipra draudzība, gatavība ziedot sevi drauga dēļ, piemēram, draugu karavīru savstarpēja mīlestība, nekā miesīga. Varētu teikt – karavīru brālība.
Storge ir ģimeniskā mīlestība, kuru viens pret otru izjūt ilgus gadus precētie, mīlestība pret brāli vai māsu, pret savu dzimteni. Agape ir pats augstākais garīgās mīlestības veids – mīlestība, kura ir gatava pašaizliedzīgi uzupurēt sevi ik dienu, ikvienā vietā un bez ierobežojumiem. Tā ir pašu labāko un parauga cienīgāko vecāku mīlestība pret saviem bērniem, un arī tā nav šīs mīlestības pilnīga izpausme, jo pilnīgi nesavtīga un ideāla mīlestība laikam jau cilvēcei nav pa spēkam.
Latviski mums ir viens termins “mīlestība” ar ļoti plašu nozīmi, ietverot ne vien uzskaitītos četrus tās veidus, bet pat gana triviālu lietu – labu maltīti. Latviešu valodas mīļotāji gan aktīvi norāda, ka nevar mīlēt kotleti, pat ļoti labi sagatavotu. Tomēr, spriežot pēc ikdienas valodas, vai tad šodien tādos teorētiķos kāds vairs klausās!?
Ir bijuši mēģinājumi mūsu valodu šajā jomā kaut nedaudz bagātināt, nošķirot “mīlestību” no “mīlas”, kur pirmā būtu vairāk garīga, atsaucoties uz nupat skatīto grieķu valodu – kā filia vai storge, kamēr otra – miesīga, aizvietojot eros. Reizēm to ņem vērā, bet tas nav garantēts.
Tomēr ne jau tik daudz par vārdu “mīlestība” ir runa, bet par to, ka ar šo vārdu var saprast (un saprot) pārlieku daudz atšķirīgu lietu. Un tomēr viena lieta, šķiet, visus šos vārdus vieno, visbiežāk tie ir pieprasoši vai saņemoši. Proti, miesiska mīla jeb eros neprasa, vai otram tas ir tikpat svarīgi, galvenais, īpaši mūsdienu patērētāju kultūrā, ir iegūt. Jo, ja eros sāk interesēties par otro, tas īsti vairs nav eros, kaut arī ar eros elementu. Tad, kad pārītis pēc ballītes iesaistās vienas nakts sakarā, tam nav īstas saiknes ar rūpēm par otru. Nē, runa ir par savas mīlas, varbūt pat kārības, realizēšanu. Tas, kas notiek otrā rītā, visbiežāk nav saistīts ne ar vienu no mīlestības veidiem, pat ne eros. Labākajā gadījumā tur ir runa par pieklājību.
Un tomēr arī eros nav viens pats šajā egoistiskajā skatījumā. Kad divi sametas kopā, kā moderni saka, vienā mājsaimniecībā, bet ir par modernu, lai to noformētu kā laulību, vai tur tiešām ir runa par pašaizliedzīgu mīlestību? Protams, ir gadījumi, kad šāda sadzīvošana noslēdzas ar laulību, bet vai tomēr biežāk tas nenoslēdzas ar čiku?
No daudziem uz vienu
Otrs avots mūsu vērtībām un domāšanas veidam ir kristietība. Lai cik dīvaini tas liktos daudziem ar kristietību ne pārāk draudzīgiem cilvēkiem, tieši kristietībai un tās sludinātajai tuvākā mīlestībai varam pateikties par mūsu sociālās sistēmas pamatiem. Protams, mūsdienās daudzas no šīm vērtībām ir zaudējušas savu kristīgo saturu, un tas ir zaudējums ne vien kristietībai, bet visai sabiedrībai.
Kā kristietība apskata “mīlestību”? Gadu tūkstošos ir bijuši dažādi strāvojumi, tāpēc pieķeršos kristietības centrālajam avotam – Bībelei. No grieķu kultūras nākošo četru terminu meklējumi Bībelē nevainagosies īpašiem panākumiem. Par miesīgu mīlu Bībelē runā, bet tai atvēlētā vieta ir laulībā. Tur gan, tā sacīt, vienīgais ierobežojošais faktors ir sievas un vīra abpusējā labpatika.
Bībelē piemin draudzību un ģimenes saišu nozīmi, bet te interesantākais ir kas cits. Proti, kad Bībelē runā par visām šīm mīlestības formām, to dara nevis cilvēku dažādo mīlestības formu dēļ, bet tāpēc, ka Dievs ir mīlestība, Viņš mīl cilvēku, savu radību, un Viņš vēlas, lai arī cilvēki šo Dieva mīlestību savā starpā līdzdalītu. Proti, Dieva mīlestība, patiesa un pilnvērtīga agape, ir avots cilvēku nepilnīgajām mīlestības formām.
Jaunajā Derībā, Jāņa evaņģēlija 21. nodaļā, viens no uzskatāmākajiem šīs situācijas aprakstiem ir, kad Jēzus Kristus jau pēc savas augšāmcelšanās jautā apustulim Pēterim, vai apustulis Jēzu mīl (agape), uz ko Pēteris nevar atbildēt piekrītoši. Pēteris Jēzus Kristus dievišķās klātbūtnes dēļ nevar melot, tāpēc ir spiests atzīt savas mīlestības nepilnību. Tā nu mīlestība Bībeles kontekstā arvien paliek Dieva dāvana, cilvēka nepilnīga censties mīlēt, tas ir, rūpēties par citu.
Vecākiem ir uzdevums rūpēties par bērniem, bērniem ir pienākums atbildēt ar pateicības mīlestību, un, tētim un mammai novecojot, turpināt atbildēt ar savu pateicības mīlestību. Tāpat diviem cilvēkiem, kurus varbūt ir sasniegusi miesiskas mīlestības “ķīmija”, ir vispirms pienākums mīlēt, rūpēties vienam par otru, un tikai tad apmierināt savu mīlas kaisli. Tieši šī pienākuma rūpēties par savu tuvāko dēļ kristīgā baznīca iestājas par dzimumattiecībām pēc laulības, kad abas puses ir apliecinājušas gatavību miesas kaisli īstenot atbildīgi, savstarpējās rūpēs vienam par otru. Tā, daudzās mīlestības kristīgajā pasaules skatā izriet no Dieva, un caur šo dāvanas prizmu kļūst viena, lai atstarotos pret cilvēkiem apkārt.
Interesanti ir tas, ka kaut kur dziļi sirdī daudziem šis dievišķās mīlestības simbols ir cieņas vērts, pat ja mūsdienās atbildīga mīlestība ir retums. To var redzēt tad, kad sveic laulātos nevis pirmajā vai otrajā laulības gadadienā, bet sudraba, zelta vai dimanta kāzās.
Diemžēl tikai retais mūsdienās, kad dzird vārdu “mīlestība”, to saista ar atbildīgu mīlestību jebkurā tās izpausmes formā. Varbūt tas ir labklājības valsts un patērētāju kultūras ietekmē, bet visbiežāk ar mīlestību saista romantisku filmu, kur divi galvenie varoņi ir satikušies kaisles jeb miesīgas mīlas uzplūdos, nereti sagrāvuši iepriekšējās attiecības, bet viņu ieguvums tiek attēlots kā milzīgs sasniegums. Kas vienam patērētājam liekas egoistisks ieguvums, citam cilvēkam, pamestajai pusei, ir bēdu un ciešanu avots. Tas arī ir iemesls, kāpēc tik daudzas filmas noslēdzas ar varoņu skūpstu, jo tālāk nekā skaista var arī vairs nebūt. Bet dzīvē katrs mēs varam tomēr meklēt reālus risinājumus, nevis cerēt uz pasakām.
Tāpēc, kad nākamreiz kāds runā par mīlestību, nebaidies pajautāt, par ko ir runa – par paša cilvēka egoistisku labumu vai atbildību par kādu citu. Jo ir milzīga starpība starp atbildīgu mīlestību, kas patiesi ir cieņas vērta, un egiosmu, kas maskējas ar mīlestības vārdu.