Māris Zanders. Kļūdu labošana, izdarot vēl lielākas kļūdas? ^{Apriņķis.lv}

Tātad Latvijā – bet ne tikai! – reāli saņemto vakcīnu pret Covid-19 skaits būtiski atpaliek no cerētā un solītā. Šī teksta ietvaros man neliekas jēdzīgi apspriest, kurš šādā situācijā vairāk vainojams – ražotāji, politiķi, birokrātiskās procedūras? Svarīgi ir tas, ka vieglas panikas apstākļos sāk izskanēt viedoklis, ka varbūt – ja vakcīnu ir tik, cik ir, – jāmēģina vakcinēt maksimāli plašs loks, pat ja indivīdam var nodrošināt vienu, nevis divas vakcinēšanās reizes, kā to paredz vairāku apstiprināto vakcīnu lietošanas protokols. Patētiski izsakoties: lūdzu, lūdzu, tā nedariet!

Ļoti vienkāršoti aprakstīšu, kas, visticamāk, notiktu šādā gadījumā. Ja cilvēks saņem vienu, nevis divas, kā paredz priekšraksti, devas, tad principā vismaz sākotnēji viņš ir ieguvējs. Jo gadījumā, ja tomēr inficēsies, izslimos vieglāk. Pieļauju, ka šis apsvērums – lai mazāka noslodze slimnīcām – ir pamatā domai par vakcinēšanās procesa izstiepšanu laikā, otro vakcīnas devu atliekot. Zināma loģika ir. Savukārt problēma ir tā, ka šāds pusvakcinēts cilvēks kļūst par parocīgu mājokli, ja tā var teikt, līdz galam nenokautam vīrusam, kurš savukārt labi pavada laiku, veidojot jaunas mutācijas. Īsi sakot, ideja par vienu devu divu vietā var novest pie tā, ka populācija kaut kad šā gada rudenī saskaras ar veselu buķeti jaunu koronavīrusa mutāciju.

Starp citu, “mutācija” ir tāds nepatīkams vārds. Ja mēs paraudzītos uz situāciju no vīrusu viedokļa, korektāk būtu runāt par evolūciju. Un vīrusi, piemēram, poliovīrusi, Denges vīruss, gripas vīrusi, spēj evolucionēt cilvēka organismā. Koronavīruss, ar kuru mēs te jau gadu cīnāmies, no šī viedokļa pat ir pastiprināti čakls. Ja vidēji vīruss konkrētajā populācijā mēneša laikā iegūst vienu divas mutācijas, ir fiksēti Covid-19 slimnieki, kuru organismā, piemēram, četru mēnešu laikā ir parādījušās astoņpadsmit mutācijas. Īsi sakot, šis pretinieks tāpat ir nelāgi sprigans, un nedrīkst viņam vēl piepalīdzēt mutāciju veidošanā.

Kāpēc mutācijas veidojas? Nu jau ik bērns zina, ka vīrusa mērķis ir izplatīties. Visdāsnākie šajā ziņā ir cilvēki, kas slimo vidēji smagi vai smagi. Savukārt vienu vakcīnas devu saņēmušais pilsonis staigā tāds, kā saka, pusizārstēts (lietojot nozares terminoloģiju – bez sterilizējošās imunitātes) un vismaz teorētiski vīrusu izplata mazāk. Tas taču labi, vai ne? Nu, atkarībā no tā, cik ilgā perspektīvā mēs skatāmies. Jo vīruss šādā pilsonī sāk rosīties, lai taču, sasodīts, varētu pienācīgi izplatīties. Rosās, rosās (evolucionē) un rezultātā iegūst tik brangas izmaiņas, ka ilgi gaidītās vakcīnas sāk klusi bālēt šausmās.

Vēlreiz. Cilvēciski es amatpersonu loģiku saprastu: 1) vakcinēšanās palielina iespējas dzīvi normalizēt; 2) vakcinēšanas process ir iekavējies; 3) mēģinām iedzīt nokavēto (labot kļūdas), mazāku, nekā cerējām, devu daudzumu izdalot lielākam skaitam cilvēku. Tā būtu vienas kļūdas labošana, izdarot citu kļūdu. Domāju, ka pēc dūšīgās savstarpējas izlamāšanās Eiropas Savienībā, ražošanas jaudu kāpums būs, un pašreizējais vakcīnu deficīts tuvāko mēnešu laikā zudīs. Nesteigsimies! Izdarīsim visu, kā pienākas!