Vija Beinerte. Galvenais jautājums ^{Apriņķis.lv}

Īstenībā brīdinājuma zvans skan bez mitas. Tikai daudzi to negrib vai nespēj dzirdēt. Vieni – lai neapgrūtinātu sirdsapziņu, citi – jo viņu ausis jau sen ir aizbāztas ar aklu pārliecību vai aizkritušas no fona trokšņiem. Tāpēc, ka cīņa ir nevis par teritoriju, bet par cilvēku prātiem.  

Kas ar ko cīnās? Kādreiz bija skaidrs: Austrumi ar Rietumiem. Melu impērija PSRS ar brīvības un demokrātijas simboliem – Rietumeiropu un ASV. Bet kā ir tagad?

Kad pagājušā gada augustā rakstīju sleju “Ļaunuma raža”, lai saprastu, kas kopīgs Baltkrievijai, kur demokrātijas nepazīst, un ASV, kur tiek plūkti demokrātijas augļi, atklāju, ka šajos tik ļoti atšķirīgajos stāstos arvien skaidrāk iezīmējas kāds vienojošs aspekts: skanīgu saukļu aizsegā tiek briedināta ideoloģija, kuras mērķis ir totalitārs režīms, bet par drošības garantu kalpo prasmīgi un cieši saausti korporatīvie tīkli.  

Vairāk nekā 200 gadu Amerika bija brīvības simbols. Tagad – valsts, kur ir vairs tikai divi viedokļi – kreisais un nepareizais. Kur gandrīz puse pilsoņu vairs neuzticas tiesu varai un vēlēšanu rezultātiem. Kur Vašingtonas Katona institūta Globālās brīvības un labklājības centra vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Andrejs Illarionovs tiek atlaists no darba pēc raksta “Reihstāga dedzināšana” publicēšanas savā blogā.

Uz jautājumu, kas patlaban iznīcina galvenās ASV politiskās un juridiskās institūcijas, Illarionovs atbild: “ASV Demokrātiskās partijas vadība, lai nodibinātu varas monopolu.” Uz jautājumu, kāpēc viņiem nepieciešams monopols, atbilde ir tikpat īsa un konkrēta: “Lai īstenotu Baidena, Harisas un BLM daudzkārt pasludināto radikālā sociālisma, melnā rasisma un zaļā totalitārisma programmu.”

Ielaušanos Kapitolijā šā gada 6. janvārī viņš kvalificē kā demokrātu inscenētu provokāciju, ko pēc izvēlētās metodes salīdzina ar Lukašenko specdienestu īstenoto Valdības nama ieņemšanu Minskā 2010. gada 19. decembrī, bet pēc ieceres – ar Reihstāga dedzināšanu 1933. gada 27. februārī, ko Hitlers izmantoja kā ieganstu nacistu diktatūras ieviešanai Vācijā. Savus secinājumus Illarionovs pamato ar faktiem un arī kā Vašingtonas notikumu aculiecinieks.   

Katona Globālās brīvības centra vadība atlaišanas iemeslu nekomentē. Tikai piebilst, ka institūts novērtē Illarionova “ilggadējo Putina režīma kritiku un uzstāšanos par brīvību Krievijā un visā pasaulē”.

Savukārt izdevums “Politico” ziņo, ka centrs sācis izmeklēšanu par “vecākā zinātniskā līdzstrādnieka Andreja Illarionova personiskajā blogā izteikto nepamatoto apsūdzību, nosaucot ielaušanos Kapitolijā par “slazdu”, ko izlikusi policija, īstenojot “Black Lives Matter” aktīvistu un demokrātu iepriekš izplānotu provokāciju”.  

Izmeklēšana nav beigusies, bet Illarionovs jau ir atlaists no darba. Kā tas nākas, ka brīvības citadelē vairs nedarbojas Konstitūcijā garantētā vārda brīvība? Un kā ir iespējams, ka satrakotu vandaļu orģijas, kurās anarhisti, komunisti, “kultūras atcelšanas” kaujinieki un visādu veidu oportūnisti demolē pilsētas, apgāna vēstures pieminekļus, dedzina valsts karogu un slauka tajā kājas? Kas notiek?

Kādreiz PSRS un ASV attiecības raksturoja sauklis “Panāksim un apsteigsim”. Padomju darbaļaudis naivi cerēja, ka tad arī viņu zemē iestāsies uzplaukums. Taču Valsts drošības komitejai bija savs plāns.

Jurijs Andropovs, PSRS vēstnieks Ungārijā, ar kura pūlēm tika apspiesta Ungārijas 1956. gada revolūcija, kļūdams par VDK priekšsēdi, lēma aptuveni 85 procentus VDK ārvalstu darbības budžeta tērēt tā sauktiem aktīviem pasākumiem jeb ideoloģiskam un psiholoģiskam karam, kura “mērķis ir demoralizēt sabiedrību, destabilizēt situāciju, iejaukties citas valsts iekšējās lietās, ideālā gadījumā ietekmējot arī vēlēšanu procesu”.

Par metodēm, ar kādām tas panākams, ir saglabājies gana daudz liecību. Piemēram: “Islāma terorisms tika radīts kā VDK projekts. Process sākās pagājušā gadsimta 70. gados, tā idejiskais tēvs bija Jurijs Andropovs. Simtiem viņa aģentu tika dots uzdevums pārliecināt arābu pasauli, ka tās galvenie ienaidnieki ir Izraēla un ASV. Andropovs izmantoja islāma valstis kā Petri trauku, kurā VDK aģenti uz marksisma-ļeņinisma baktērijas bāzes kultivēja naida vīrusu.” Tā raksta Jons Mihajs Pačepa, bijušais Rumānijas slepenā dienesta ģenerālis, kurš savu pieredzi apkopojis grāmatās “Sarkanais horizonts”, “Ieprogrammēts slepkavībai”, “Dezinformācija”.

Savukārt Jurijs Bezmenovs, VDK virsnieks, specializējies “propagandā un kaitniecībā”, līdz kaulam izpratis komunistu totalitārisma būtību, 1970. gadā pārbēga uz Rietumiem, lai atlikušo dzīves daļu veltītu sabiedrības izglītošanai. 1984. gadā ar pseidonīmu “Tomass Šūmanis” viņš laida klajā grāmatiņu “Mīlestības vēstule Amerikai”, kur īsi un kodolīgi izskaidro VDK ārvalstu darbības mērķus un metodes. Tiesa, daudziem viņa teiktais tolaik šķita grūti noticams.  

Kvintesence: lai pārmainītu sabiedrības apziņu, vispirms ir jāizļoga vērtības un tradīcijas, uz kurām tā balstās. Tāpēc uzbrukums pirmajā fāzē ir vērsts vispirms pret reliģiju (īpaši jūdaismu un kristietību), izglītību, kultūru, mediju vidi un kopienas dzīvi.

Reliģija ir nevis jānoliedz, bet pakāpeniski jānovirza no tā, kas būtisks, un tad jāizšķīdina sektās un kustībās. Ir jāatceļ grēka jēdziens, pasludinot, ka Dievs tevi mīl tādu, kāds esi. Ja kristietības centrā ir Kristus, ir jāpārceļ akcenti, paziņojot, ka visa centrā ir nevis Dievs, bet cilvēks. Morālās kategorijas ir jāpasludina par sociālu konstruktu. Dabiskās saites, kas veidojas kopienās, jāaizstāj ar birokrātiskām organizācijām, kurās jāļauj darboties nekompetentiem ierēdņiem, kas procesu nevis veicina, bet apgrūtina un sadārdzina.

Izglītībā ar “noderīgu idiotu” gādību jāpanāk, lai tiktu samazināts matemātikas, fizikas un ķīmijas stundu skaits, vietā liekot ekoloģiju un seksualitātes studijas. Lai skolēni vairs nemācītos mūziku un dzeju. Lai galvenais uzsvars tiktu likts nevis uz pienākumiem, bet uz tiesībām.

Kultūra jāaizstāj ar izklaidi, par galveno padarot naudu un baudu. Medijos pie teikšanas jāvirza viduvējības, kas pieskaņojas patērētāju gaumei.

Īsāk sakot, lai mērķtiecīgi korumpētu citas valsts brīvo pašpārvaldi, ir jāpanāk, ka tās iedzīvotāji, paši to neapzinoties, darbotos PSRS interesēs.

Tiesa, skaitļodams ASV pakļaušanas plānu, Andropovs nebija paredzējis, ka tā augļus plūks nevis Kremlis, bet komunistiskā Ķīna. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka metodes autors ir ķīniešu militārais stratēģis Suņdzi, kura pirms 2500 gadiem sarakstītā “Kara māksla” Andropova laikā esot bijusi ikviena VDK virsnieka rokasgrāmata.

Un nu loks ir saslēdzies. Kopš 60. gadu vidus ASV ir darbojušies Kremļa aģenti, bet nu jau vairāk nekā 30 gadus – arī aģenti no komunistiskās Ķīnas, kas nobruģējuši kreisajiem liberāļiem ceļu uz varas monopolu.

Un, re! 2021. gada 21. janvārī Džozefa R. Baidena inaugurācija notika stingri norobežotā teritorijā, to apsargāja 25 tūkstoši Nacionālās gvardes vīru (katrs pirms tam pārbaudīts uzticībā demokrātu partijai) un pulks FIB, NDA un CIP operatīvo darbinieku. Visnotaļ dīvaina aina visu laiku populārākā prezidenta inaugurācijai, par kuru savu balsi esot atdevuši 80 miljoni amerikāņu. Turklāt Baidens ir pirmais ASV prezidents, kas savā inaugurācijas runā kā vienu no prioritātēm minēja “cīņu ar politisko ekstrēmismu”. Neprecizējot, ko viņš ar to saprot.

Šorīt saņēmu vēstuli no drauga, kas dzīvo Ņujorkā: “Mēs paši esam to paveikuši. Mēs atkritām no Dieva. Mēs izdzēsām Dievu no tiesu zālēm un pilsētu laukumiem. Mēs atkāpāmies no ģimenes, no savas valsts, karoga un pieminekļiem. Mēs nomelnojām savu vēsturi. Jā, mēs paši esam šo gultu saklājuši, un nu mums tajā būs jāguļ. Līdz brīdim, kad attapsimies. Jo ko tas līdz, ja iemantojam pasauli, bet dvēseli pazaudējam?”

Ko darīt? Sākt ar jautājumu, ar kādu mans draugs nobeidz savu vēstuli. Saprast, ka ikviena civilizācija, zaudējot saikni ar Dievu, iet bojā. Pasaules vēsture tam par liecību. Mēs nevaram izdarīt savā, savas tautas un valsts labā neko citu, kā vienīgi dzīvot un strādāt saskaņā ar to, kā esam atzinuši Dieva gribu.

P.S. Biju jau pielikusi punktu, kad ieraudzīju laikrakstā “New York Times” publicētu rakstu, kurā tiek slavēts kāds Džeksons Refits – pusaudzis, kas ziņojis FIB par savu tēvu, Trampa atbalstītāju, ka 6. janvārī viņš bijis pie Kapitolija. Bet Kriss Komo, kas šo Pavļiku – piedodiet, drosmīgo Džeksonu – intervē ziņu kanālā CNN, sižeta nobeigumā pabrīdina: ja kāds no jums meklēs šo bērnu, lai pateiktu viņam, ka saskaņā ar jūsu ideoloģiju tā rīkoties nav labi, ziniet – mēs jūs vērosim, mēs pierakstīsim visus jūsu numurus!