Vija Beinerte. Kam kalpo Latvijas valdība? Apriņķis.lv
- Autors: Vija Beinerte
Foto – Polina Viljuna
Šis ir zaudējumu laiks. Katrs mēs kaut ko esam zaudējuši. Sen plānotu ceļojumu, iespēju apskaut draugus, darbu, tuvu cilvēku, drošības sajūtu. Bet šis ir arī atklājumu un skaidrības laiks.
Latvija ir apsteigusi Ķīnu. Brīdī, kad rakstu šīs rindas, Latvijā ar mazāk nekā diviem miljoniem iedzīvotāju ir reģistrēti 90 009 slimības gadījumi, miruši 1687. Ķīnā ar vairāk nekā 1,42 miljardiem iedzīvotāju ir reģistrēti 89 962 slimības gadījumi, miruši 4636. Protams, var iebilst, ka statistika ir atkarīga no tā, kas un kā skaita, tomēr skaidrs, ka Latvijas valdības izraudzītā taktika nav bijusi efektīva. Un ka runa ir par SARS-CoV-2.
Reizēm skaitļi palīdz izprast kopainu. Taivānā ar 23,78 miljoniem iedzīvotāju kopumā ir reģistrēti 960 slimības gadījumi, miruši septiņi. Turklāt tas panākts, nebloķējot ekonomiku. Jaunzēlandē ar gandrīz 5 miljoniem iedzīvotāju ir reģistrēti 2398 slimības gadījumi, miruši 26.
Kā tas iespējams? Taivāna, kam ir tieši reisi ar Uhaņu, jau pagājušā gada janvārī iedarbināja savu 124 punktu aizsardzības programmu. Jaunzēlande marta pašā sākumā ieviesa tobrīd pasaulē stingrākos ierobežojumus. Abās valstīs repatriantiem tika nevis ieteikta, bet noteikta izolācija. Un nevis mājās pie mīļajiem, bet īpašās karantīnas vietās. Jo šādi ierobežota tiek vīrusa izplatība, nevis indivīda brīvība.
Kad pirms gada 11. martā Pasaules Veselības organizācija paziņoja, ka jaunā koronavīrusa uzliesmojums sasniedzis pandēmijas līmeni, Taivānas aizsardzības programma bija jau publicēta izdevumā “Journal of American Medical Association”, bet žurnālā “Science” – ASV un Ķīnas zinātnieku raksts par robežu slēgšanu un izolāciju kā vienīgo iespēju apturēt vīrusa izplatību.
Kad marta vidū piezvanīju Latvijas galvenajam vīrusu pavēlniekam un pajautāju, vai nebūtu pareizāk arī mums slēgt robežu, bet repatriantus, neielaižot lidostas ēkā, ar autobusiem aizgādāt uz izolācijai pielāgotām viesnīcām, viņš atteica: kas par to maksās? Atbildēju ar pretjautājumu: kas izmaksās lētāk – uz 14 dienām izolēt repatriantus vai uz nenoteiktu laiku turēt izolācijā visu valsti? Kas ir jēdzīgāk un ekonomiski izdevīgāk: neielaist sērgu mājā vai pēc tam meklēt veidus, kā no tās atbrīvoties?
Pavasarī tikai mediķu pašaizliedzība, sabiedrības apzinīgās daļas disciplīna un arī tas, ka Latvijā ir samērā mazs iedzīvotāju blīvums, ļāva mums piedzīvot veiksmes stāstu. Taču rudenī šis ieguvums tika sagrauts.
Kam bija vajadzīgs KHL čempionāts? Kā varēja ielaist valstī Krievijas hokejistus, kam jau Helsinkos tika konstatēta CoV-2 infekcija? Un pieļaut, ka daži no viņiem izstaigājas pa Rīgas ielām, pa starpām aplaižot kolēģus? Un tad CoV-2 sāka strauji izplatīties Daugavpils Ledus hallē un pēc tam arī Ledus sporta skolā, jo bērnus trenē "Dinaburgas" treneri.
Kāpēc laikā, kad Anglijā jau plosījās jaunais vīrusa paveids, Latvijā tika ielaisti 600 iebraucēji no riska zonas un palaisti pa vējam, tēvišķīgi iesakot viņiem izolēties? Bet pārējiem tika stingri noliegts pirkt skrūves, zeķes, pagarinātājus un datorpeles.
Vai brīnums, ka haotiskie valdības lēmumi un tikpat nevarīgā komunikācija ir radījusi augsni sazvērestības teoriju vērpšanai?
Es neņemos spriest, vai SARS-CoV-2 nāk no Uhaņas tirgus vai laboratorijas, bet zinu, ka vīruss ir reāls. Gluži tāpat es neņemos spriest, vai valdības rīcība liecina par tās tuvredzību un nekompetenci vai par kādu man nezināmu vienošanos. Proti, vai tā neveiksmīgi kalpo tēvzemei vai veiksmīgi apkalpo kādus sabiedrībai neizpaužamus projektus.
Jo tad, ja uzdevums būtu pārslogot gadiem badināto veselības aprūpi, degradēt jau tā reformēto un deformēto izglītības sistēmu, aizstāt kultūru ar izklaidi, iznīcināt mazo un vidējo biznesu, bet cilvēkiem likt strādāt uz spēku izsīkuma robežas vai krist izmisumā no piespiedu bezdarbības, – tad valdības rīcība nebūt vairs nešķistu tik neloģiska un neizprotama. Bet tā, protams, ir tikai visu šo nekonsekvento (vai varbūt tomēr konsekvento) lēmumu izraisīta hipotēze.
Ko darīt? Neļauties panikai. Stiprināt kopības sajūtu. Pateikt paldies mediķiem un farmaceitiem. Maizniekiem, šoferiem un pārdevējiem. Skolotājiem un garīdzniekiem. Ikvienam, kas vairo mūsu paļāvību un sirdsmieru. Un lūgt Dieva žēlastību – kaut nepelnītu – sev, savam namam, tautai, valstij un pasaulei.