Menu
 

Ivars Kalviņš: Joprojām nav tilta starp zinātni un uzņēmējdarbību Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Foto - LETA Foto - LETA

Nu jau vairāk nekā gadu pasaulē – un arī Latvijā – vietā un arī nevietā tiek runāts par zinātnes lielo nozīmi, devumu sabiedrībai utt. Skaidrs, ka lielā mērā tas saistīts ar vakcīnu izstrādi, tomēr kopumā neliekas, ka attieksme pret zinātni reāli ir mainījusies. Ar Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Ivaru Kalviņu sarunājas Māris Zanders.

– 2020. gada vidū Latvijas valdība atvēlēja līdzekļus zinātnei kontekstā ar pandēmiju. Ierosinu neatgriezties pie jautājuma par summu un to, vai pilnīgi visi projekti bija jēdzīgi, toties parunāt par veiksmīgajiem. Pašsaprotams jautājums: vai šiem veiksmīgajiem būs finansējums arī 2021. gadā?

– Covid-19 tematika zinātnes kopējā laukā ir tikai neliels ekspromts jeb, citādi formulējot, tas nozīmē saprast, vai kaut ko no tā, ar ko pētnieki nodarbojas, var izmantot arī cīņai ar Covid-19.  Tomēr nebūsim arī naivi: piešķirot piecus miljonus desmit projektiem, kuriem savukārt ir vairāk par pārdesmit apakšprojektiem, finansējums patiesībā tika sadrumstalots. Ja šāda summa būtu novirzīta vienam, divviem vai trim projektiem, atdeve būtu stipri lielāka. Turklāt es arī atgādināšu, ka mūsu rīcībā darbam pat nebija pilni seši mēneši. Tādēļ visi skatījās, ko varētu darīt jomā, kas vairāk vai mazāk ir pietuvināta jomai, kādā jau tiek strādāts. Un mēs visi bijām arī pārliecināti, ka būs turpinājums.

Korektāk būs, ja es pastāstīšu par sevi un Organiskās sintēzes institūtu. Institūts izvēlējās trīs virzienus. Pirmais: vai ir iespējams veikt tā saukto repurposing jeb jau zināmu zāļu izpēti, lai noskaidrotu, vai kādu no tām nevar izmantot arī Covid-19 ārstēšanā. Konkrēti runa bija par mildronāta jeb, ja lietojam starptautisko nosaukumu, meldonija lietošanu ar Covid-19 saistītu komplikāciju gadījumā, kas skar sirdi. Es te nerunāšu par infarktiem, kas arī ir iespējami, bet situāciju, kad cilvēkam ir grūti elpot, savukārt sirdij ir grūti pumpēt asinis plaušās. Šo apakšprojektu attīstīja profesore Maija Dambrova ar saviem līdzstrādniekiem.

Kā jau varēja prognozēt (jo mums šajā virzienā jau bija iestrādnes), apstiprinājās, ka, jā, mildronātu būtu ļoti vēlams dot slimniekiem, kuriem ir problēmas ar, teiksim, plaušu uztūkumu iekaisuma rezultātā un tamlīdzīgi. Tātad – cik tālu mēs esam šajā virzienā. Uz dzīvniekiem iedarbība ir parādīta, klīniski lietošana ir atļauta sirds problēmu rezultātā – ja dakteri vēlas, viņi mildronātu Covid-19 slimniekiem var izrakstīt.

Otrs virziens, ko attīstījām kopā ar kolēģi Elīnu Pajusti, bija pameklēt citādākus dezinfekcijas līdzekļus – efektīvākus un mazāk kaitīgus par tiem, kādi šobrīd tiek lietoti. Izmantojot iepriekšējo pieredzi, uzsintezējām dažus desmitus jaunu vielu un palūdzām Biomedicīnas pētījumu un studiju centram pārbaudīt šo vielu pretvīrusa aktivitāti. Ideja bija ar šādām vielām impregnēt aizsargmasku audumu.

No vairākiem desmitiem savienojumu, kurus mēs uzkonstruējām, četri izrādījās tādi, kas spēj nogalināt vīrusu pat pie ļoti mazas – 10 mikromolu – koncentrācijas jeb, citādi sakot, samazināt vīrusa koncentrāciju vismaz 157 tūkstošus reižu. Turklāt šie savienojumi nav toksiski tām šūnām, uz kurām aktivitāte tika pārbaudīta. Problēma ir tā, ka atrast šādas vielas ir viena lieta, bet tagad vajadzētu veikt pētījumus tieši ar aizsargmaskām, bet tam laiks mums netika dots.

Trešais virziens bija saistīts ar jaunu pieeju tam, kā varētu meklēt jaunus, tieši Covid-19 gadījumā derīgus, pretvīrusa preparātus, lietojot tā sauktās fishing programmas. Profesors Edgars Sūna ar savu komandu ņēma ļoti apjomīgu, šķiet, divu miljonu, savienojumu datu bāzi, tad tiek noteikti konkrēti parametri, un šādi var atrast savienojumus, kuru gadījumā ir vērts skatīties tālāk, vai tie strādās.

Un te man jāpiemin kāda ļoti nopietna problēma – Latvijā joprojām nav nevienas trešās drošības pakāpes laboratorijas, kurā mēs varētu pētīt tieši šādus vīrusus. Konkrētā projekta gadījumā man palīdzēja pazīstami kolēģi Polijā, bet skaidrs, ka tāds nevar būt risinājums. Pabeidzot šo tēmu, jāpiemin, ka izvēlētie savienojumi izrādījās efektīvi pret gripu, savukārt pret kovidu diemžēl ne. Tāpat var pieminēt, ka bija interesanti atradumi par dezinficējošām vielām, ko var uzlikt dažādām virsmām, tomēr, atkārtošos, ar atradumiem ir par maz – vajadzētu kopīgi ar uzņēmējiem šādus virzienus attīstīt tālāk.

– Ja turpmāka finansējuma nebūs, tad, cik saprotu, tas tādēļ, ka pandēmijas šogad vairs nav? Tas bija ironisks jautājums.

– Pandēmija nav beigusies, toties nauda gan. Tagad mēs varam rakstīt zinātniskas publikācijas par atklāto, un varbūt kāds cits to izmantos. Jebkurā gadījumā – vismaz pagaidām Izglītības un zinātnes ministrija finanses šiem mērķiem pieprasījusi nav, savukārt klāt neviens naudu nenes. Ministrija saka, lai pētnieki piesakās Latvijas Zinātnes padomes grantiem, bet tad var veidoties tāda situācija, kāda ir man, proti, es jau pirms trim gadiem pieteicos grantam, man tāds ir, un, kamēr man tāds ir, es nevaru pretendēt uz vēl vienu.

Īsi sakot, pastāv liela iespēja, ka iestrādnes nogrims. Dzelzs ir jākaļ, kamēr tā karsta. Ja mūsu mērķis ir ne tikai labas publikācijas labos zinātnes žurnālos un studentu apmācība kāda projekta ietvaros, ja mūsu mērķis ir reāls produkts, tad nevar tā ceļā uz inovāciju apstāties jau pašā sākumā.

– Latvija saņems apmēram divus miljardus eiro no Eiropas Savienības Atjaunošanas fonda, kas izveidots arī pandēmijas seku pārvarēšanai dalībvalstīs. Fonda deklarētie mērķi – zaļā ekonomika –, vismaz manā skatījumā, paredz ciešu zinātnes iesaisti.

– Ja tavs jautājums ir saistīts ar to, vai varbūt Latvijas zinātnei kaut kas tiks no šiem līdzekļiem, tad es vismaz pagaidām esmu skeptisks. Vienīgais, ko Izglītības un zinātnes ministrija šajā kontekstā ir paprasījusi, ir nauda augstskolu tipoloģijas un pārvaldes reformai. Jauki, bet tam nav sakara ar zinātni. Problēma ir tā, ka no Eiropas Savienības puses ir nodefinēti mērķi, pozīcijas, bet ne saturs tam, kā šie mērķi tiek sasniegti. No indikatīvi 132 miljoniem eiro, kas nonāktu Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā, apmēram 80 miljoni ir paredzēti jau minētajai augstākās izglītības reformai. Jā, zināma summa paliek pāri, tomēr mūsu bažas ir tādas, ka lielāka skaidrība par šo summu pašiem zinātniekiem būs tikai pēc tam, kad, kā saka, vilciens jau būs aizgājis.

Tādēļ es (šobrīd es runāju kā Zinātņu akadēmijas prezidents) uzstāju, ka tā sauktais sešinieks, proti, akadēmija, Latvijas Banka, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Latvijas Darba devēju konfederācija, arodbiedrības un Latvijas Pašvaldību savienība, vēlas, lai tas, kas saistīts ar pandēmijas seku novēršanu, tiek pārrunāts arī ar mums. Mēs par to esam runājuši jau gadu, valdība beidzot ir noreaģējusi un ir izveidota stratēģiskās vadības grupa. Problēma ir tā, ka papīri uz Eiropu jau ir aizgājuši, jo sākotnējā nostādne bija tāda, ka valdība ar sociālajiem partneriem sāks runāt tad, kad papīri no Eiropas būs atnākuši atpakaļ.

– Labi, ar diviem finansējuma avotiem zinātnei tikām puslīdz skaidrībā. Tomēr ir taču vēl trešais, tradicionālais, no valsts ikgadējā budžeta, ārpus specifiski tēmētām programmām. Teorētiski pagājušajā gadā saistībā ar pandēmiju zinātnieku autoritāte pieauga…

– Tā tam vajadzētu būt.

– Labi, labi, bet jautājums ir, vai tas rezultējas arī palielinātā finansējumā. Man jau ir nedaudz apnikusi tēma par likumā noteiktā finansējuma apjoma nedošanu. Varētu likties, ka nu gan ir īstais laiks solīto pildīt.

– Manuprāt, šādu izmaiņu nav, jo šobrīd “uz galda” ir Zinātnes, tehnoloģijas attīstības un inovācijas pamatnostādņu projekts nākamajam, 2021.–2027. gada, plānošanas periodam. Pamatnostādnēs ir tabuliņa, kurā mēs redzam, ka Latvijas valstī paredzēts palielināt finansējumu pētniecībai un inovācijām. Ik gadu viena simtdaļa procentpunkta! Var gadīties, ka inflācija apēdīs vairāk. Es neesmu sevišķi optimistisks arī tādēļ, ka ir sarakstīti vēl citi rādītāji, bet tie diemžēl tāpat ir zemāki par tiem, kādi bija nofiksēti “Nacionālajā attīstības plānā 2020” jeb NAP 2020. “Loģika” ir tāda: ja nesasniedzām NAP 2020 mērķus, nevajag tik augstus izvirzīt…

– Neizdodas mums gaišu nākotni iezīmēt. Paskatāmies uz tagadni. Vienmēr ir divi varianti: vai nu esošo finansējumu kā plānu sviesta kārtiņu mēģināt izsmērēt pa iespējami lielu laukumu, vai arī jau biezāku slāni dot atsevišķām prioritātēm. Kā tev liekas, un kā tu vērtē situāciju? Piemēram, man ir neitrāla attieksme pret naudu, ko tērēsim dalībai kosmosa izpētes programmās, bet varbūt tev kā zinātniekam ir citāda nostāja.

– Ja mēs runājam konkrēti par šiem trim miljoniem ikgadējās iemaksās tevis pieminētajā kosmosa pētījumu jomā, tad mani, protams, “iepriecina”, ja ministre saka, ka Latvijai ir lielas cerības atgūt 85 procentus no iemaksātā. Tātad mēs faktiski piekrītam zaudējumiem 15 procentu apmērā. Ja kāds grib laist kosmosā pavadoņus, lai tā būtu, tomēr tad vismaz vajadzētu būt tā, ka mēs pieaudzējam paši savu, nevis citu potenciālu. Līdzīgi ir ar citām pozīcijām. Savukārt mēs Zinātņu akadēmijā uzsveram, ka Latvijā vajadzētu, izmantojot šo naudu, varbūt pat galvenokārt šo naudu, izveidot inovācijām nepieciešamo ekosistēmu. Tas tāds skaisti skanošs vārdiņš, bet mēģināšu paskaidrot.

No vienas puses, cepuri nost ministrijas priekšā, jo tā ir panākusi, ka skaistas zinātniskas publikācijas tiek rakstītas daudz un dikti. No šī viedokļa akadēmiskā zinātne ir attīstījusies pareizajā virzienā. Zināšanas tiek radītas. No otras puses, mums ir Ekonomikas ministrija, kas saka: ziniet, mums ir jaunā industriālā politika, atbilstoši tai mēs vērojam, kas notiek uzņēmējdarbības vidē – vai tur nerodas kādas inovācijas. Ja rodas, mēs tās atbalstīsim ar dažādiem instrumentiem – “Altum”, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra u.c.

Un tad ir jautājums par sadarbību starp publiskā sektora zinātni un uzņēmējdarbību, tad pa vidu ir aiza. Ja atgriežamies pie sarunas sākumdaļā skartajiem pētījumiem kontekstā ar Covid-19, uzņēmējs mums prasa, lai iedodam viņam aizsargmasku, savukārt mums jau nav infrastruktūras, lai tādu izgatavotu.

– Te es gribētu kašķīgi iejaukties ar jautājumu. Atceries, kad iepriekšējā Eiropas Savienības plānošanas periodā bija dažādas diskusijas par to, vai zinātnieki pārāk neaizraujas ar naudas ieguldīšanu, kā saka, būvēs, nepietiekamu uzmanību veltot cilvēku resursiem? Ko tad jūs sabūvējāt, ja tagad nav infrastruktūras?

– Nejauc divas lietas. Tā infrastruktūra, kas nepieciešama zināšanu iegūšanai, arī tika izveidota. Savukārt infrastruktūra, kas nepieciešama, lai izveidotu darbojošos modeli, ir kaut kas cits, un tādas nav. Es varu tev paskaidrot, lietojot ķīmiju kā piemēru. Pieņemsim, ka tu gribi izstrādāt tehnoloģiju kaut kādas vielas ražošanai. Pieņemsim, ka tev nepieciešams saražot vienu tonnu kaut kādas vielas.

Tas nozīmē – ja tu veiksi eksperimentu zinātniskā pētniecībā, izmantojot atbilstošo aparatūru, kas ir tavā rīcībā, tavs iekrāvums parasti ir 10–100 miligrami. Miligrami! Ar to tu sāc. Ja tev bija 10–100 miligramu iekrāvuma, tu vari garantēt, ka tavs atklājums strādās 1 grama gadījumā. Ja tu gribi kaut ko garantēt jau 10 gramu gadījumā, solis tātad būs desmit reizes. Un tā uz priekšu.

– Ā, mērogošanas problēma…

– Jā. Mēs institūtā uzbūvējām šādu laboratoriju. Iekrāvums – 20 kilogrami, līdz ar to mēs varam aprakstīt 200 kilogramu procesu. Mums tas izdevās tāpēc, ka mums bija pašiem savi līdzekļi, kas tika pieprasīti kā līdzfinansējums, ja pētnieks grib iegādāties aparatūru pielietojamiem pētījumiem un potenciāli saimnieciskai darbībai. Citām pētnieku grupām šādu iekārtu nav. Daļēji tādēļ, ka kolēģi paši uzskatīja, ka viņiem nepieciešama aparatūra akadēmisko pētījumu veikšanai.

Problēma ir tā, ka ar šādu aparatūru inovāciju izveidot nevar. Infrastruktūrā, par kuru es runāju, iekļaujas arī konstruktoru biroji, mehāniskās darbnīcas, mērogošanas vai pilotiekārtas, tāpat sertifikācijas laboratorijas utt. Un tā visa nav. Bet to visu var izveidot. Mēs valdībai sakām: izvēlieties nevis piecus vai sešus, bet divus trīs prioritāros virzienus, un šajos divos trijos virzienos trūkstošo posmu var izveidot. Tiesa, nepieciešama nauda. Vēlreiz: iedomāsimies, ka mēs izvēlamies virzienu – dabīgas pārtikas piedevas. Izpētīt – nav problēmu. Pamodelēt procesu – arī nav problēmu. Toties tālāk tādas neizbēgami rodas, un process beidzas.

– Šādu situācijas aprakstu es dzirdu jau, atvainojos, gadiem. Tāpat ir skaidrs, ka 2020. gadā valdība bija pārņemta ar Covid-19, proti, grūti pat ko pārmest. Bet vai šobrīd tev ir sajūta, ka jautājumi tomēr pārcelsies no runāšanas uz darīšanas plakni?

– Jā, situācija veidojas savdabīga – kā akadēmijas prezidents es esmu izrunājis šīs tēmas ar ļoti daudzām amatpersonām. Visas piekrītoši māj ar galvu, bet jautā, kurš uzrakstīs atbilstošos dokumentus, ko dažādās darba grupās apspriest un izskatīt. Manuprāt, šāds temps ir pārāk lēns, mums vairs nav laika. Respektīvi – es vēlos saņemt konceptuālu piekrišanu tam, ka Latvija šādā virzienā dosies, savukārt papīrus mēs uzrakstīsim. Bet ne otrādi – vispirms papīri, tad domāsim. Aprīļa beigās pirmajam tranšam no tevis pieminētā Eiropas Atjaunošanas fonda ir jābūt saskaņotam. Citiem vārdiem sakot – lai nepalaistu garām šo būtisko iespēju dot Latvijai uzrāvienu, mūsu rīcībā vairs tikpat kā nav laika.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.