Voldemārs Lauciņš: Ticība. Kāpēc? ^{Apriņķis.lv}

Tie ir temati, kas man kā kristietim nevilšus nāktu prātā. Tomēr kristieši mūsu zemē nav vienīgie. Tāpēc vairāk mani interesētu neticīgā viedoklis, un es vairāk pievērsīšos tiem, kuri labprāt velk laukā Satversmi, lai citētu tās 99. pantu par to, ka “Baznīca ir atdalīta no valsts”.

Tie, kuri kaut reizi uzmetīs aci nupat minētajam pantam, var pārliecināties par vienu nelielu, bet ļoti svarīgu detaļu, proti, vārdi “Baznīca ir atdalīta no valsts” nav viss šī panta saturs. Patiesībā tajā ir divi teikumi, un citētie vārdi ir minētā panta noslēgums, nevis sākums. Lūk, kāds ir pilns Latvijas Satversmes 99. panta teksts: “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.” Neesmu jurists un nepretendēju uz jurista viedokli, bet, cik zinu, ir dibināts iemesls, kāpēc tas skan tieši tā.

Ideja par 99. pantu

Šeit nav vietas izvērst visu garo vēsturi un argumentāciju, kāpēc pants izskatās tieši tā, bet īsumā lietas būtība ir saistīta ar to, ka modernās likumu pārrakstīšanas konteksts ir pēc Apgaismības laika teorijas par valsts un baznīcas šķirtību. Kas tad ar baznīcu vai reliģiju ne tā?

Eiropa kopš viduslaiku sākuma (aptuveni 5. gadsimts) no Eiropas dienvidiem, no daudzām un dažādām, pārsvarā kulturāli, sociāli un ekonomiski mazattīstītām, teritorijām sāka veidoties par vienotu domas un vērtību telpu. Ja vēl 5. gadsimtā par vienotības dzinējspēku varētu uzskatīt jau kristietību pieņēmušo Romas impēriju, tad jau pavisam drīz Romas vairs nebija, bet kristietība palika.

Protams, un te es esmu vienisprātis ar kritiķiem, kristīgās idejas vārdā notikusī civilizācijas izplatīšana nenotika vienmēr labu un altruistisku motīvu vadīta. Un tomēr tieši tas apmēram pus gadu tūkstoša laikā izveidoja to Eiropas telpu, kuru uz politiskās kartes varam skatīt šodien; tā sniedzas no Īslandes ziemeļrietumos līdz Grieķijai dienvidaustrumos, pārklājot neskaitāmas valodas un kultūras krāsas, bet ļaujot ļoti daudzām un dažādām tautām un nācijām izveidot to, ko šodien pazīstam kā Eiropu.

Kā jau tas nereti gadās, kad apgaismotāji kritizēja kristietības (kā viņi domāja, ikvienas reliģijas) saistību ar valsti, viņi ņēma vērā tās visnegatīvākās lietas. Par šo kritiku viņus diez vai vajadzētu nosodīt, jo gadsimtu gaitā kristietību tik tiešām bija izmantojuši gaužām nelāgu ideju bīdīšanai, un krusta kari ir pirmais, kas nāk prātā. Daži mīti par krusta kariem ir spēcīgāki par patiesību, piemēram, apgalvojums, ka kristieši cīnījās ar musulmaņiem, jo, lai arī vairākums kristiešu bija vienā pusē un vairākums musulmaņu – otrā, dažādu iemeslu dēļ karotāju rindas nebija ik viendabīgas. Tomēr krusta karu doma tās saknē ir nepareiza, jo nedrīkst un nav attaisnojama jebkāda spēka pielietošanai ticības izplatīšanā.

Teorija praksē

Idejās par baznīcas nošķiršanu no valsts bija viena pamatīga kļūda, proti, par maz vai pat nemaz netika ņemtas vērā kristietības labās un konstruktīvās lietas, kādas bija un ir arvien. Labo kristietības lietu vērā neņemšana noveda pie pirmās traģēdijas, kad mēģināja nošķirt valsti no kristietības, – Lielās Franču revolūcijas. Sabiedrība, kas vēlējās atbrīvoties no reliģijas jūga, neieguva brīvību no reliģijas. Kristietību nomainīja prāta dievišķošana, kas noslēdzās ar visatļautību, kuras rezultātā gāja bojā paši revolūcijas vadoņi.

Valsts un baznīcas šķiršanas formulu pārņēma nevis tāpēc, ka tā būtu ideāla, bet kaut kas labs tajā bija. Kritiski vispilnvērtīgāk to ieviesa tolaik vēl jaunās Amerikas Savienotās Valstis, kurās neieviesa valsts reliģiju un visām reliģijām bija vienlīdzīgas tiesības. Eiropā ieviešana bija dīvaina – it kā šķirtību pakāpeniski ieviesa, bet katrā valstī palika kāda vai kādas baznīcas, kuras tomēr nebija šķirtas no valsts.

Piemēram, sekularitātes paraugvalstī Francijā Romas katoļu, protestantu un dažās vietās arī luterāņu konfesijām, kā arī jūdaismam atstāja ievērojamu valsts atbalstu, galvenokārt dievnamu uzturēšanai. Nu jā, katrs, kurš ir bijis saistīts ar nekustamo īpašumu apsaimniekošanu, zinās, ka šāds atbalsts nebūt nav mazs un maznozīmīgs. Bet bija vēl kāda nozīmīgāka blakne – baznīcas bija šķirtas no valsts, tomēr tām bija iespēja atgādināt cilvēkiem tik ļoti nozīmīgas patiesības – meklēt Dievu, cienīt citam citu un rūpēties par vājāko.

Līdz pat nesenam laikam tieši šādi mūsu platuma grādos daudzviet tiesiskās demokrātijas izprata valsts un baznīcas šķiršanu. Marksisms valsts un baznīcas šķirtību noveda līdz konsekvencei. Ja arī Eiropā “uz papīra” bija valsts un baznīcas šķirtība, reāli pastāvot saiknei ar tradicionālajām konfesijām, tad komunistu režīmā, kur arī pastāvēja valsts un baznīcas šķirtība, pret reliģijām attiecās pēc cita principa, protams, pilnīgi pretēji nekā demokrātiskās valstis.

Situāciju komunistiskā režīma laikā daudzi vēl atceras – gluži kā komunistu apjūsmotajā Franču revolūcijā, te vajāja kristietību un citas reliģijas, bet pašu ideoloģijai bija visi reliģiskie atribūti: dievs Ļeņina formā, ticības apliecība – Komunistiskās partijas teorijas formā, pat “dievkalpojumi” – liekulīgā māžošanās ar plakātiem un alkohola saldinātā smaidā saviebtām sejām 1. maijā un citās komunistu režīma “svētajās” dienās.

Nezinu, vai reliģijas vajāšana bija vienīgais padomju impērijas sabrukuma iemesls, bet noteikti viens no iemesliem gan. Tam sekoja īss laiks, kad būt saistītam ar baznīcu bija ļoti modē – runā, ka vairāk nekā 90 procenti no visiem 1992. gadā dzimušajiem bērniem ir kristīti baznīcā. Taču tam atkal ātri sekoja ikdiena.

Kas no tā šodien?

Ja vēsturiski šķirt ticības jautājumus no sabiedrības ir mēģinājuši veikt tā nelielā (bet bieži vien ideoloģiski uzpūstā) ļaunuma dēļ, ko radījis ticības jautājumu nepareizs izmantojums, vai mūsdienās būtu jāseko šādai praksei?

Protams, viens no ticības jautājumu trūkumiem ir izpaudies tieši tad, kad ticību integrēja valsts dzīvē, tāpēc valstij ir labi būt šķirtai no reliģijas. Tomēr vēsture rāda, ka radikāls ticības nošķīrums no sabiedrības nenes labu rezultātu, sabiedrība nevis atbrīvojas no reliģijas, bet gan pazaudē morāli, ticības vietā iemanto pseidoreliģiju (ideoloģiju), kas plosa un degradē pašu sabiedrību.

Tāpēc, pirms agresīvi vērsties pret reliģiju, labāk ir uzturēt sarunu par to, arī ja pats nepiederi kādas ticības grupai. Un varbūt tieši tāpēc ir vērts nevis kušināt to, kurš uzsāk runāt par ticības lietām, bet vispirms uzzināt, vai šis cilvēks patiešām zina, par ko runā. Un tam vislabāk noder jautājumi un godprātīga saruna. Ar ieklausīšanos un pārdomāšanu var sanākt ļoti noderīga saruna par Dievu, par pasauli apkārt un arī par sevi.