Pāvils Brūvers. Tolerances paradokss ^{Apriņķis.lv}

Asajās vārdu sadursmēs parādās viena otra laba atziņa, arī pašreizējā stāvokļa vērtējumi. Manuprāt, visvērtīgākās ir tās atziņas, kas palīdz vairāk izprast citam citu, kas palīdz saskatīt, kas īsti notiek mūsu sabiedrībā, kāpēc ļaudis dara to, ko dara, un kādu attīstību vienā vai otrā gadījumā mēs varētu sagaidīt nākotnē. Šajā ziņā ir gan optimisma pilnas prognozes par jaunas, atvērtas sabiedrības izveidošanas iespējām, gan brīdinājumi par iespējamu demokrātijas sabrukumu un pat mūsu neatkarības zaudēšanu.

Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīne Lagarda  savā Starptautiskās sieviešu dienas vēstījumā izteica domu, ka taisnīgāka un labāka nākotne tiktu veicināta, ja aizvien vairāk sieviešu tiktu iesaistītas dažādos augstākajos vadības amatos. Citi kā būtiskāko elementu labākas nākotnes sasniegšanai uzsver vārda brīvību, kas šobrīd nopietni apdraudēta tā sauktās atcelšanas kultūras jeb cancel culture ietekmē. Kādai citai ļaužu daļai šķiet, ka mūsu sabiedrība varēs plaukt un zelt vienīgi tad, kad tiks noārdīti tradicionālās ģimenes pamati un ar likuma varu iedzīvināta LGBT ideoloģija, aizverot mutes visiem tiem, kas domā citādāk.

Šie un citi ieteikumi sabiedrības uzlabošanai galvenokārt saistīti ar citu cilvēku iespaidošanu – ar nepareizo cilvēku pārveidošanu, kas atgādina to stāvokli, ko austriešu filozofs Karls Popers sauc par “tolerances paradoksu”, proti, kad, cīnoties par lielāku toleranci, tiek īstenoti agresīvi, netoleranti uzbrukumi tiem, kas, šo ļaužu uztverē, nav toleranti. Tas varbūt nedaudz atgādina padomju laikus, kad ļaudis ironizēja par Maskavas cīņu par mieru – tā būšot tāda, ka akmens uz akmeņa nepaliks!

Šādus “tolerances paradoksus” viens otrs no mums piedzīvojis arī uz savas ādas. Vecāki ļaudis atcerēsies nacistu centienus izveidot jaunu, tīru, augstvērtīgu cilvēku rasi, kas dzīvošot saskaņā un laimē un atnesīšot pasaulei tūkstoš gadu miera valsti. Šīs nākotnes laimes vārdā tika upurēti miljoniem citu cilvēku. Padomju gados esam piedzīvojuši neiecietību pret jebkādu disidentismu – bija ļaudis, kas zaudēja darbu, tika izslēgti no mācību iestādēm, ieslodzīti darba nometnēs, un tas viss notika it kā tautas laimes vārdā. Tāpat kultūras revolūcija Ķīnā, cīnoties par labāku, gaišāku nākotni, atnesa milzu postu un ciešanas miljoniem iedzīvotāju.

Pasaulē ir daudz tādu piemēru, kad, cenšoties radīt labāku, tolerantāku sabiedrību, vajāšanām pakļauta liela it kā netolerantā sabiedrības daļa. Lielākoties šie sabiedrības uzlabošanas eksperimenti beigušies ar katastrofu, un nav nekāda iemesla cerēt, ka tie sabiedrības uzlabošanas eksperimenti, ko šobrīd cenšas veikt viens otrs “tolerances paradoksa” cienītājs Latvijā, cenšoties mūs visus iespiest politkorektuma rāmjos, nenoslēgsies ar lielāka vai mazāka mēroga katastrofu.  

Gavēņa laiks nāk ar savu piedāvājumu, kas neaicina pārveidot citus, bet gan katram pašam sevi. Gavēnis aicina mūs, raugoties uz Kristu, uz Viņa mīlestības pilno pašuzupurēšanos, mācīties praktizēt tuvākā mīlestību – neraudzīties uz otru ar ļaunumu, ar pārākuma sajūtu, bet gan ierobežot savas vēlmes, savas iegribas, ierobežot savas agresijas, atbrīvoties no visa, kas velk neveselīgās saistībās un atkarībās.

Gavēņa laiks atklāj, ka ir iespējams pārmainīt katra atsevišķa cilvēka sirdi un līdz ar to veidot labāku sabiedrību arī bez varmācības, bez citu cilvēku izslēgšanas un pazemošanas. Labu padomu šajā ziņā devis mācītājs Indulis Paičs: “Tev drīkst būt viedoklis, bet nav vienalga, kā tas tiek pausts. Esi korekts – nevis politkorekts, bet cilvēkkorekts.”