Ieva Struka. Mazpilsētas šarms ^{Apriņķis.lv}

Šīs grāmatas galvenais varonis ir puisis, vārdā Oskars, kurš savu dzimšanas dienu svin 20. martā un vārdadienu 14. jūlijā. Viss, ko mēs par viņu uzzinām viena gada laikā jeb grāmatas 320 lappusēs, ir pietiekami ikdienišķs, aplūkojot katru no šiem faktiem atsevišķi, bet, kopā ņemti, tie rada unikāla cilvēka portretu, ļaujot par līdzīgām sakarībām domāt daudzu cilvēku dzīvēs, arī savā, – nekā tāda, tomēr kaut kas īpašs. Oskars ir iemīlējies, bet baidās un nevar to meitenei pateikt, jo nojauš, ka tai par viņu intereses nav un nebūs. Oskars dzīvo kopā ar mammu, kurai viņš ir vienīgais un vislabākais un kura ir dzīvesgudra sieviete, jo prot sadzīvot un radīt apstākļus, lai Oskaram būtu arī sava pasaule, pār kuru viņš ir noteicējs.

Oskars ir ārstējies psihoneiroloģiskajā klīnikā un, kaut arī prot itin labi lietot datoru, veikt vienkāršus saimnieciskus darbus, tomēr skolu nav beidzis, un nav zināms, vai viņš spētu pilnībā sevi aprūpēt bez līdzcilvēku atbalsta. Oskars ir iemācījies no galvas kalendāru, kas sagādā pārsteigumu visiem, bet jo īpaši pilsētiņas bērniem, kuru atmiņa noteikti ir daudz labāka nekā Oskaram, bet motivācija apgūt kalendāru un vārdadienas – daudz zemāka. Oskars jūtas vientuļš, bet nav viens; par spīti komunikācijas problēmām (Oskars nelabprāt runā), viņš regulāri viesojas pie mācītāja, kas ir atradis veidu, kā Oskaru “socializēt”. Tāpat romāna gaitā Oskars kā magnēts pievelk citus pilsētiņas vientuļus un īpatņus, radot tādu kā “domubiedru” komūnu.

Līdzīgi kā ar Oskaru ir arī ar pašu grāmatu – nekā tāda, tomēr kaut kas īpašs. Un šo “īpašo” nav nemaz tik grūti nosaukt vārdā. Tāpat kā Andrim Kalnozolam ir patiesa iejūtība pret savu varoni, tā Oskaram – pret visu pasauli. Un tā ir visnotaļ reta parādība mūsdienās, kad cilvēki žonglē starp iejūtību pret ģimenes locekļiem un iejūtību pret visu zemeslodi kopumā, bet ārpus sava mazā uzmanības loka nebūt tik iejūtīgi nav. Oskars necenšas tāds būt, bet – ir. Otra brīnišķīgā lieta ir mazpilsētas atmosfēra un pilnīgi pretēju raksturu un interešu cilvēku spēja apvienoties kādai kopīgai idejai – vai tā būtu labdarības zupas virtuve baznīcas dārzā vai dalība Oskara iecerētajā un veidotajā teātra izrādē, lai ko katrs dalībnieks domātu par Oskara sarakstīto “lugu”.

Un visbeidzot – grāmatas nereti sākas aizraujoši labi, jo labas ir idejas un impulss, kas licis pie tās sarakstīšanas ķerties, un tad – vai nu pacietības, vai prasmju, vai laika trūkuma dēļ ar katru lappusi tuvāk beigām tās kvalitāte izčākst kā tāds sniegs pavasara saulē. Ar “Kalendārs mani sauc” ir otrādi – tā sākas visnotaļ jauki un tādā “jauki” līmenī ilgu laiciņu arī turas, un tad ar katru lappusi kļūst grodāka un blīvāka, līdz gads ir apkārt, grāmata beidzas un Oskars, uzmetis plecos mugursomu, aiziet pasaulē. Un tava sirds līdz ar viņu.