Menu
 

Ticība ir mīlestības acugaisma. Vija Beinerte sarunājas ar Ingmaru Zemzari Apriņķis.lv

  • Autors:  Vija Beinerte
Foto - Anda Krauze Foto - Anda Krauze

Ingmars Zemzaris tulko un izdod mistiķu Jēkaba Bēmes un Jēkaba Lorbera rakstus, kalpo par mācītāju Glūdas un Šķibes brīvdraudzē, vada Bībeles stundas Rīgas evaņģēliski luteriskajā Misiones baznīcā, komponē mūziku un kopj bites. Mūsu saruna par to, ka aktuāla ir mūžība, nevis laiks.

– Kari, revolūcijas, katastrofas un sērgas, ko daudzi dēvē par Dieva sodu, – vai patiesībā tā nav cēloņsakarība, mūsu pašu tuvredzīgas rīcības sekas? Un reizē arī tāds kā modinātājs zvans?

– Tēva rīkstēs ir tikpat daudz mīlestības kā viņa vārdos un glāstos. No bērna viedokļa rīkstes ir sods, bet no tēva viedokļa tas ir tikai labs brīdinājums no īstas nelaimes. Un īsta nelaime no Dieva viedokļa ir dvēseles mūžīgā nāve. Bērns pats izvēlas komunikācijas veidu – vārdus vai rīkstes atkarā no tā, ar kuru galu viņš labāk saprot. Mēs esam tāda sabiedrība, kas nelasa evaņģēliju un nemāca bērniem katehismu. Mēs paši esam atteikušies no verbālas saziņas ar Dievu, atstājot Dieva rīcībā vairs tikai vienu saziņas līdzekli – to, ko mēs savā garīgajā bērnišķībā saucam par sodu. Jeb mēs jūtamies pelnījuši paijas?

Dziedot Garūtas skaisto Tēvreizi, mēs saucam Dievu par Tēvu. Bet izturamies pret viņu kā pret tādu “svētdienas tēti”, no kā gaidām dāvanas, alimentus (par to, ka viņš mūs ir radījis) un izpriecas. Bet vai tad tēva pienākums nav mācīt un audzināt? Mēs pat ticības mācību esam izmetuši no skolu programmas.

– Cik iedarbīgas ir Dieva rīkstes?

– Te šķitums ir mānīgs. Kā tik cilvēce nav pērta! Sākot no grēku plūdiem, Sodomas un Gomoras bojāejas, septiņām Ēģiptes mocībām, Bābeles trimdas un beidzot ar franču un krievu revolūcijām un abiem pasaules kariem – un cilvēce joprojām ir tikpat ļauna kā tad, kad Kains nosita Ābelu.

Garīgā ziņā katrs Dieva sods allaž ir panācis to, kas bija jāpanāk. Taču jāsaprot, ka laicīgā jeb ārējā ziņā nekāds pamanāms efekts no soda nedrīkst rasties. Dieva valstība ir pilnīgas svabadības valstība. Cilvēks var vienā grēku nožēlas acumirklī iestāt mūžīgās dzīvības ceļu – kā tas ļaundaris pie krusta, kam Pestītājs teica: “Vēl šodien tu būsi ar mani paradīzē.” Turpretim tāda cilvēce, kas būtu laba aiz bailēm, nevarētu nest debesu valstības augļus.

Ja Dievs gribētu cilvēkus darīt labus ar varu, viņam nebūtu bijis jāmirst Golgātā. Bet karos, revolūcijās un katastrofās cilvēkiem ir jāierauga pašiem savs ļaunums. Jo nekas nav bīstamāks par cilvēku, kas pats nezina, cik viņš ir ļauns.

– “Akadēmiskās un reliģiskās vides atklātajā vēstulē pret Satversmes 110. panta grozījumiem”, ko parakstījuši 37 liberālās kristietības pārstāvji, ir teikts: Mēs iestājamies pret politiķu mēģinājumu sašaurināt ģimenes definīciju, ignorējot realitāti, ka eksistē dažādas ģimenes formas, un tās pastāvēs neatkarīgi no tā, kas formulēts likumdošanas aktos. Ko vari te piebilst vai iebilst?

 Dažus no šiem 37 cilvēkiem es pazīstu, cienīju un kristīgi mīlu un ļoti ceru, ka viņi šo vājo tekstu ir parakstījuši aiz pārpratuma, paviršības vai kaut kāda amata pienākuma. Nu kaut vai tavs citētais teikums – vai tad tā ir argumentācija? Tieši tāpat taču varētu teikt, ka realitātē pastāv dažādi materiālo vērtību pārdales un aprites veidi, no kuriem viens ir zagšana. Pēc vēstules autoru loģikas mums tagad būtu jāatceļ septītais bauslis un jādekriminalizē zādzības – jo arī bauslis un Krimināllikums taču, lūk, “ignorē” to, ka cilvēki allaž ir zaguši, zog un zags “neatkarīgi no tā, kas formulēts likumdošanas aktos”!

Un vēstules autori taču paši droši vien labi saprot, ka Satversmes grozījumu iniciatori nevis “ignorē” to, ka eksistē dažādas kopdzīves formas, bet gan – tieši otrādi – adekvāti uz to reaģē un gādā, lai mūsu sabiedrībā tagad puslīdz akceptētā seksuālās kopdzīves veidu plurālisma ietekmē netiktu “paplašināts” jeb – patiesībā – demontēts dabiskais, Dieva gribā pamatotais ģimenes jēdziens.

Ka šie teologi vēlas aizbilst un pārstāvēt kādu sabiedrības grupu, pie kuras paši varbūt nemaz nepieder (šai gadījumā acīm redzot homoseksuālus pārus), to varētu saprast un pat kaut kā attaisnot. Arī Ābrahāms centās atturēt Dievu, kad Dievs devās izpostīt Sodomu un Gomoru. Taču ir principiāla atšķirība: Ābrahāms gribēja grozīt tikai Dieva spriedumu, bet šie teologi grib revidēt pašu Dieva likumu.

Ābrahāms vērsās pie Dieva tikai pazemīgu jautājumu formā, turpretim vēstules autori savā sacerējumā Dievu vairs vispār nelaiž pie vārda – kas gan ir gluži dabiski, jo Bībelē patiešām nav nevienas pašas vietas, ar ko varētu kaut šķietami pamatot vēstules autoru viedokli.

Man bail, ka tāda prakse ļoti riskanti balansē uz tās robežas, aiz kuras teoloģija pārvēršas par velnišķīgu burvju mākslu, kuras nolūks ir diskreditēt Svēto rakstu autoritāti līdz tik zemam līmenim, ka kurš katrs var ietulkot Bībelē jebko, kas tur nav rakstīts, un relativizēt jebko, kas tur ir rakstīts.

Jāatzīst, ka citi akadēmiskās un reliģiskās vides pārstāvji par šo jautājumu ir izteikušies daudz krietnāk. Filoloģes Agneses Irbes un mācītāja Aleksandra Bites nesenās publikācijas par šo tematu – lūk, tas manuprāt ir tas līmenis, kādā šās vides pārstāvjiem būtu jārunā par tik svarīgu tematu. Ar godīgu pētnieka rūpību un kristīga cilvēka bijību.

– Vēl šajā vēstulē tiek apgalvots, ka nav specifisku kristīgu vērtību”.

– Iedomājies, universā ir cilvēkam nezināms un neaptverams skaits stāvzvaigžņu un gājzvaigžņu, bet starp tām visām ir tikai viena vienīga maza gāju zvaigznīte, uz kuras pats Dievs pirmo un vienīgo reizi ir piedzimis cilvēka miesā. Visā neaptveramajā universā Zeme ir viena vienīgā, kas slacīta ar Dieva vienpiedzimušā Dēla asinīm. Un tu baudi to bezgalīgo žēlastību, ka tagad tu pats dzīvo uz šās Zemes un esi kristīts – kristīts par cilvēku tapušā Dieva vārdā –, un tad tu apgalvo, ka “nav specifisku kristīgu vērtību”?

Jāņa evaņģēlijā ir teikts: “Viņš nāca pie savējiem, un šie viņu neuzņēma. Bet, kas viņu uzņēma, tiem viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic uz viņa vārdu.” Vai tad dievbērnība nav vērtība – jeb vai tā nav pietiekami specifiska?

Kādreiz savā pirmajā grāmatā Juris Rubenis rakstīja: “Tātad kristietība no [citām] reliģijām atšķiras principiāli un būtiski. (..) kristietība ir reliģiju piepildījums un noslēgums, pilnīgi jaunu saišu (Jaunā Derība!) noslēgšana ar Dievu un jauna ceļa iešana pretī garīgajai pasaulei.”

Protams, kristīgās vērtības ir universālas. Kristus kā pirmmūžīgais Dieva Vārds ir visa labā un patiesā pirmavots virs zemes, visā universā, visā garīgajā pasaulē un visā debesu valstībā. Tomēr kristīgās vērtības vienlaikus ir arī specifiskas. Tās specifiski atšķiras no citām – viltus – vērtībām, kā labais specifiski atšķiras no ļaunā, kā patiesība specifiski atšķiras no nepatiesības, kā mūžīgā dzīvība specifiski atšķiras no mūžīgās nāves, kā debesis specifiski atšķiras no elles.

Ļoti kodolīgi to reiz kādā diskusijā pateica Aleksandrs Kiršteins: “Ir vai nu kristīgas vērtības, vai nav nekādu vērtību.”

 Ko atbildi, kad tev jautā, vai tad citās reliģijās nav nekā laba un patiesa?

– Atbildu, ka, protams, ir – un tas ir tas, kas citās reliģijās ir specifiski kristīgs, viņām pašām to nezinot. Kristus saka: “Man ir arī vēl citas avis, kas nav no šās kūts.”

Neviens cilvēks jau nav vainīgs, ja viņš ir piedzimis par pagānu. Kāpēc tad lai viņam tiktu liegta izredze uz mūžīgo dzīvību? Pagāns, kas pēc sirdsapziņas nodzīvojis savu mūžu saskaņā ar savas reliģijas mācību, arī varēs pa Kristus durvīm ieiet mūžīgajā dzīvībā. Bet dzimts kristietis, kas visu mūžu ar krustiņu kaklā un kristāmzīmi kabatā staigājis nevis Dieva, bet pasaules ceļus, diemžēl var nokļūt tai bēdīgajā stāvoklī, par ko Kristus brīdina: “Daudzi uz mani sacīs tai dienā: Kungs! Kungs! – Tad es uz tiem it skaidri sacīšu: Es nekad jūs neesmu pazinis; eita nost no manis, jūs, ļauna darītāji!” – Kāpēc Kungs tos nepazīs? Tāpēc, ka viņš neatpazīs tanīs pats sevi: viņš neatpazīs tanīs nekā specifiski kristīga.

– Kāds ievērojams latviešu luterāņu mācītājs savā sprediķu krājumā saka, ka evaņģeliju drānās tērptais Kristus nav vienīgais ceļš uz debesīm.

– Kristus saka: “Es esmu durvis avīm. – Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani.” Debesu valstībai ir vienas durvis – Dieva cilvēcība Kristū, “reliģiju piepildījums un noslēgums”, kā teica Juris Rubenis. Cik ceļu ved pie šām durvīm? Desmit vai simt – kāda tam nozīme? Un kāda man galu galā daļa? Es taču esmu tikai gājējs, nevis kartogrāfs vai satiksmes ministrs. Ja es zinu savu ceļu esam īsto, vai man žēl, ka citiem citi ceļi ir īstie?

Visi ceļi, kā saka, ved uz Romu; bet ne visi ceļi ved no Rīgas. Kad es aizeju uz baznīcu, es esmu ceļa jautātājs – un mācītājs ir ceļa zinātājs. Un es gribu, lai godīgs ceļa zinātājs man pasaka vienu ceļu no tās vietas, kur es atrodos, nevis desmit ceļu no desmit citām vietām, kur es nekad neesmu bijis un nekad nebūšu.

Bet, ja es neatpazīšu Dievu Kristus cilvēcībā, diez vai es viņu vairs sastapšu jelkur visā bezgalībā.

Un vēl jāņem vērā, ka gan draudzes, gan cilvēka dvēseles attieksmes ar Dievu Svētajos rakstos tiek sauktas par laulību. Lai tad nu katrs pats lemj, vai viņš Dieva priekšā grib būt līdzīgs sievietei, kas mēģina vienlaikus būt drusciņ laulāta ar dažādiem vīriem un būt no viņiem visiem vienlaikus nedaudz grūta!

Tagad modē ir teikt: Paplašini savu apziņu! – Bet cilvēka apziņa šai mirstamajā miesā diemžēl nav neierobežota. Ejot plašumā, tā parasti aiziet seklumā. Es teiktu citādi: Padziļini savu apziņu! Nevis tā, lai tanī varētu ieliet okeānu, bet tikai tā, lai tā kļūtu par auglīgu zemi, kur Kristus vārdu sēkla var nest augļus – trīsdesmitkārtīgus, sešdesmitkārtīgus, simtkārtīgus un tā tālāk līdz bezgalībai.

Pat tad, ja tu būsi aptvēris visu pasauli, tu nebūsi aptvēris bezgalību. Bet bezgalību taču var paņemt pirkstos – kā kviešu graudiņu. Neviens cilvēks nevar aptvert to skaitli, cik graudu gadu gaitā var izaugt no viena vienīga kviešu graudiņa, ja tu tā augļus gadu no gada sēsi auglīgā zemē. Un katrs Kristus vārds ir tāds kviešu graudiņš. Tāpēc padziļini savu apziņu – nevis kā daudzu grāmatu lasītājs, bet kā Kristus vārdu darītājs! Turi baušļus, mīli Dievu pāri par visu un tuvāko kā sevi pašu, paēdini izsalkušo, padzirdi izslāpušo, apģērb pliko, piedod pāri darītājam, svētī to, kas tevi lād, un tam, kas lūdz tev svārku, dod klāt arī mēteli! Tikai tā tu vari uzzināt, vai Kristus vārdi ir no Dieva vai no cilvēka.

– Arvien biežāk nākas dzirdēt cilvēkus sakām: tikai tumsoņi tic Dievam, progresīvi prāti tic zinātnei!

– Attieksmēm starp ticību un zinātni ir sensenas saknes. Zinātnes pamatlicējs ir pirmtēvs Ādams. Visu patiesību par laba un ļauna atzīšanas koku viņš jau zināja no Dieva. Taču čūskai caur Ievu izdevās iesēt Ādamā šaubas un iedvest maldīgu iedomu, ka empīriska pieredze ir drošāks patiesības avots nekā Dieva vārdi. Tā nu Ādams, indīgo augli ēdot, kļuva par pirmo pētnieku. Un kāds bija pētījuma rezultāts? Pēc sava eksperimenta Ādams zināja to pašu, ko bija zinājis pirms eksperimenta – tikai diemžēl nu jau no cita viedokļa un no cita avota: nevis no pasaules Radītāja, bet no pašas pasaules.

Reliģijas kritiķi bieži spriež tā: ja Ādams nebūtu ēdis no atziņas koka, cilvēce būtu nolemta mūžīgai tumsonībai. Bet tā nav. Taisni otrādi: ja Ādams nebūtu kritis grēkā, cilvēce zinātu daudz vairāk, dziļāk, labāk un jēdzīgāk. Ādams faktiski pazaudēja savu garīgo acugaismu un tās vietā ieguva melnas acenes un to balto spieķīti – zinātnieka prātu, ar ko cilvēcei patiešām apbrīnojami daudz ko ir izdevies uztaustīt. Bet no Ādama kādreizējās garīgās acugaismas mums ir atlikusi tikai atblāzma – un to sauc par ticību.

– Cilvēki itin bieži ietulko Bībeles tekstā savus maldus un tad ir par kūtru vai par aklu, lai aiz Bībeles burta atklātu garīgo jēgu, kas apslēpta atbilsmēs.

– Viedi cilvēki allaž ir pratuši apziņā harmoniski apvienot ticību ar zinātni. Piemēram, dižais Koperniks, kā zināms, bija katoļu baznīckungs. Tagad mums pašiem ir izcili garīdznieki, kas pēc pirmās izglītības ir eksaktu zinību vīri: atomfiziķis Modris Plāte, ķīmiķis Jānis Vanags.

Nelaime ir tā, ka mūsdienu cilvēce savu neapstrīdami spožo zinātnes un tehnikas progresu ir padarījusi sev par elku, apbrīnojot tanī sevi pašu un neredzot Dievu – līdzīgi kā pirmeņģelis Lucifers reiz pats aiz sava spožuma vairs neredzēja Dievu.

– Un, novērsies no Dieva, satumsa. Jo viss Lucifera spožums bija bijusi Dieva gaisma viņā.

– Tur jau tā lieta! Bet vai tad tā būtu kāda absurda doma, ka cilvēki varētu būt pateicīgi Dievam par to, ka viņš tiem devis tik asu prātu, ar ko tie spējuši izdibināt un likt lietā Dieva lemtos dabas likumus? Bet mēs neprotam bijāt Dievu, krītam elkdievībā un drīz vien dabūsim to nožēlot. Jo elku dievi vienmēr pieviļ un apsolītās paradīzes vietā savus kalpus atalgo ellē.

Pagaidām mēs vēl pasmejamies, kad populāra videomateriālu platforma aptur šaha partijas analīzei veltītu tiešraidi, tāpēc ka izteikumi par balto pārākumu, pēc mākslīgā intelekta domām, lūk, ir rasistiski. Bet ka tik šie smiekli drīz nepārvēršas asarās!

Robeža starp kontroles mehānismiem un represīviem mehānismiem mēdz būt samērā izplūdusi. Jau tagad Eiropā mākslīgajam intelektam tiek uzticēts spriest tiesu. Jā, mākslīgais intelekts ir neuzpērkams, toties tas ir programmējams. Var gadīties, ka globālā digitālā koncentrācijas nometnē mums smiekli vairs nenāks.

Elki allaž prasa upurus. Tehnoloģijas progress ļoti īsā laikā ir reducējis jaunākās paaudzes spējas sazināties specifiski cilvēcīgi – tas ir, verbāli. Valoda kļūst aizvien nevarīgāka.

– Toties digitālajos tīklos ņirb dzelteni smaidiņi, trafareti un gifi. Attīstās tādas saziņas formas, kas vairāk raksturīgas dzīvnieku pasaulei, – saziņa ar signāliem un zīmēm.

 Mēs kļūstam par tehnoloģiski augsti attīstītu mežoņu sabiedrību, turklāt daudz straujāk, nekā vēl nesen to varējām iedomāties.

Protams, jāatzīst, ka zinātne mums ir devusi daudz derīga, ko mēs varam ar prieku un pateicību lietot. Tomēr ir kāda robeža, kur zinātnes kompetence beidzas. Tā ir nāve. Aiz šās robežas zinātne ir akla. Ir gan cilvēces vēsturē viens izcils zinātnieks, kam bijis lemts ar skaidru zinību vīra skatu un bez jebkādām spiritiskām manipulācijām ieskatīties aiz nāves robežas. Tas ir Emanuēls Svēdenborgs. Taču te nevis zinātne tika pāri savām robežām, bet gan Svēdenborgs savā ticībā tika pāri zinātnes robežām – un ne saviem spēkiem, bet no žēlastības.

Līdzīgi kā aklais Bartimejs evaņģēlijā, viņš aizsvieda savu akadēmiķa mantiju un piesteidzās pie Jēzus, lai tas viņam atdotu to gara acugaismu, ko mēs Ādamā esam pazaudējuši. Tomēr ir tā – to, ko Svēdenborgs ir rakstījis kā zinātnieks, var pārbaudīt. Bet, ko viņš ir rakstījis no žēlastības, to var tikai ticēt. Vai neticēt.

Tā ir ļoti traģiska aina, kad cilvēks, kas aiz zinātnes progresa nav redzējis Dievu, sava īsā mūža beigās stāv bezgalīgās mūžības priekšā ar savu planšetīti un nevar atrast ne Feisbukā Dievu, ne Guglē mūžīgo dzīvību. Izrādās, ka ir vajadzējis meklēt pavisam citur.

Tā nu mūžībā aiziet divi cilvēki – ticīgais un neticīgais. Ticīgais aiziet mūžīgā gaismā – kā ceļinieks, kas no svešatnes atgriežas dzimtenē pie debesu Tēva un pie saviem mīļajiem. Bet neticīgais aiziet mūžīgā tumsā, kur viņam nav ne Dieva, ne cerības, ne interneta. Nu, kurš no abiem tad galu galā ir tumsonis? Jeb, Kristus vārdiem runājot, ko tas cilvēkam ir līdzējis, ka viņš ir iemantojis visu pasauli, bet pazaudējis savu dvēseli?

Īstā ticība nav akla gribas paklausība. Svēdenborgs saka, ka ticība ir mīlestības acugaisma. Jeb, kā Lorbera rakstos sacīts, ticība ir spēja domāt ar sirdi.

– Šis laiks ir briesmīgs un reizē brīnišķīgs. Jo atkritušās cilvēces aklība kļūst acīm redzama un rokām taustāma. Bet – kā tu pirms brīža teici – pats bīstamākais ir cilvēks, kas nezina, cik ļauns viņš ir.

– Tie nelaimīgie cilvēki, kuru vainas dēļ notika Zolitūdes traģēdija, – vai viņi bija ļauni? Viņi taču nevienu negribēja nogalināt. Bet nogalināja piecdesmit četrus Jo viņi vienkārši nezināja, ka ir ļauni. Viņi nebija cēluši sava sirdsprāta ļaunumu Dieva gaismā.

Kad sabrūk negodīgi uzcelta ēka, to redz visa pasaule. Bet tieši tāpat taču mēs būvējam arī visu pārējo – savu izglītības sistēmu, valodas kultūru, kultūras politiku, valsti, visu savu civilizāciju. Un tas nebūs nekāds brīnums, kad visa šī uz smiltīm un bez Kristus stūrakmens būvētā konstrukcija vienā jaukā dienā gāzīsies mums virsū.

Bībele māca, ka cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām. Tā ir ļoti nepopulāra, no mūsdienu cilvēka viedokļa neglīta, negaumīga mācība. Bet cik nelaimju, cik traģēdiju netiktu aiztaupīts, ja cilvēki šo rūgto patiesību uzzinātu no saviem vecākiem, skolotājiem un mācītājiem, nevis no sava neapzinātā ļaunuma upuru sāpēm!

Retais ir lasījis Bībeli, bet katrs būs dzirdējis par tādu Antikristu. Parasti mēdz domāt tā: ja Antikrists ir Kristus pretmets un Kristus iemieso visu labo, tad sanāk, ka Antikrista ticība ir ticība visam ļaunajam. Bet varbūt ir citādi. Arī Antikrista ticība ir ticība labajam, tikai ačgārna, – tā ir ticība tam, ka cilvēka sirdsprāts ir labs no mazām dienām. Mums to pasniedz apmēram tā: koncentrējies uz labo, tad ļaunais izzudīs pats no sevis! Tas skan vienkārši, pozitīvi, mūsdienīgi. Bet tie diemžēl ir skaisti meli.

Ja ceļinieks, savu ceļu iedams, koncentrēsies uz zvaigznēm, nevis uz ceļa grambām, viņš drīz vien noliksies uz deguna. Un, kas, drēbes mazgādams, berzīs tīrās vietas, nevis netīrās, tas nekad neuzvilks tīras drānas.

– Kristus par sevi saka, ka ārsta vajaga slimiem, nevis veseliem.

– Tieši tā! Un vēl Kristus saka: “Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi!” – nevis: “Nāciet tie, kas esat priecīgi un pašpārliecināti!”

Kalna sprediķī Kristus saka: “Ja tava labā roka tevi apgrēcina, nocērt to un aizmet; jo labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā visa tava miesa top iemesta ellē.” Bet cilvēks negrib zaudēt roku. Viņš iet pie šarlatāna, un šarlatāns viņam saka: “Jums, cienītais, rokā tiešām ir iemetusies neliela gangrēna, toties kreisā roka ir gluži vesela. Domāsim pozitīvi, koncentrēsimies uz veselo roku, tad veselība izlīs pa visu jūsu organismu un slimā roka pāries pati no sevis!” Un cilvēks, šarlatāna meliem noticējis, aiziet bojā. Jo diemžēl nevis labais izlīst pa visu organismu un to izdziedē, bet gan ļaunais saindē visu organismu un to nogalina.

Kristus ir ārsts, kas, pats labs būdams, uzrāda ļauno, runā to, ko cilvēks negrib dzirdēt, un tādējādi izglābj cilvēku no mūžīgās nāves. Bet Antikrists ir šarlatāns, kas, pats ļauns būdams, slavē šķietami labo, runā to, ko cilvēks grib dzirdēt, un tādējādi pazudina cilvēku mūžīgajā nāvē. Un, tā kā Antikrista vārdi ir daudz saldāki par Kristus vārdiem, viņam ir daudz lielāka auditorija jeb, kā tagad saka, labāki reitingi. Tāpēc viņa sprediķi skan visur – no televizoru ekrāniem, no grāmatu un laikrakstu lappusēm, no augstskolu katedrām, no parlamentu tribīnēm un diemžēl pat no baznīcu kancelēm.

Koncentrējies uz labo, tad ļaunais izzudīs pats no sevis! Tas skan tik ticami, ka tikai retais iejēdzas, kas aiz šā viltus evaņģēlija īstenībā slēpjas: koncentrējies uz labo, lai ļaunais pa to laiku var darboties tevī un pasaulē nepamanīts, neatpazīts un netraucēts!

Kā ļauna slimība organismā, kamēr nekas vēl nesāp.

Vai var teikt, ka Antikrista mērķis ir cilvēks, kas nepazīst sava ļaunuma?

Jā! Antikrista mērķis ir cilvēks, kas nepazīst sava ļaunuma un tāpēc nevar tikt atpestīts – jo viņam pestīšanas nevajaga.

Labais un ļaunais nav nekāds ripulis, ko kāds ir izkrāsojis pa pusei baltu un pa pusei melnu. Nē, labais ir trausla harmonija starp visiem Dieva radītās pasaules spēkiem, un šī harmonija pastāv tikmēr, kamēr tās centrā ir Dieva mīlestība Kristū. Ārpus šās harmonijas viss var būt ļauns. Ūdens ir dzīvība – akā vai avotā. Bet plūdos ūdens ir nāve. Uguns ir dzīvība – pavardā. Bet ugunsgrēkā uguns ir nāve. Zāles ir dzīvība – ārsta rokās. Bet slepkavas vai pašnāvnieka rokās zāles ir nāve. Nostājies, cilvēk, pats visu lietu centrā – un tu būsi neglābjami dezorientēts. Kā tūrists ar nolādētu kompasu, kura adata vienmēr rāda uz tevi pašu.

Kad mēs ieejam baznīcā – vienalga, vai ārējā vai savā iekšējā sirds baznīcā –, uz altāra stāv krustā sistā Pestītāja tēls. Tanī ir viss – labais un ļaunais. Tanī mēs redzam Kristu, kas ir Dieva mūžīgā mīlestība un vienīgais visa labā avots. Un tanī mēs redzam arī paši savu ļaunumu un lielo netaisnību viņa piecās svētajās vātīs. Un pat tad, kad mēs jau būsim garā sastapuši augšāmcēlušos Pestītāju un viņš svētījot izstieps pār mums savas rokas, tanīs joprojām būs naglu rētas, lai mēs mūžīgi atcerētos, kā viņš ir nesis mūsu vainas un ar savām dārgajām un nenoziedzīgajām asinīm dziedinājis mūsu slimās dvēseles. Lai mēs nemūžam vairs nekristu atpakaļ savā vecajā augstprātības, elkdievības un neticības postā.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.