Menu

Komentārs. Par ceļiem un godaprātu Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
  • Komentāri
Komentārs. Par ceļiem un godaprātu arhīvs

Jau atkal pievērst uzmanību Latvijas ceļiem mani pamudināja divas nesen piedzīvotas epizodes. Pirmā no tām bija iespēja pašai izbaudīt bēdīgi slaveno ceļu P4 Rīga–Ērgļi, pa kuru diendienā brauc Ropažu novada iedzīvotāji, otrā – brauciens uz lidostu "Rīga" agrā rīta stundā.

Un, ja par pirmo ceļu tiešām jau biju daudz dzirdējusi un lasījusi, otrajā gadījumā mani, bet vēl vairāk taksometra šoferi pārsteidza remontdarbi, kas tika veikti uz estakādes. Brīdinājuma zīmes, pat ja tādas tur bija, mēs nemanījām, un arī remontdarbu vieta, pēc šofera domām, bija norobežota ļoti pavirši.

Atlikušajā ceļa posmā līdz lidostai uzzināju, ka puisis vairākus gadus ir strādājis par tālbraucēju šoferi, tātad izbraukājis faktiski visu Eiropu, tādēļ arī var spriest par ceļu kvalitāti no savas pieredzes. Vienīgi neatbildēts palika jautājums, kādēļ mums šajā jomā kvalitāte klibo uz abām kājām.

Tā kā savulaik ekskursijās pa Eiropas valstīm diezgan daudz braucu ar autobusu, arī man ir gadījies redzēt visdažādākos ceļus, un diezgan droši varu apgalvot, ka tādas šausmas kā Latvijā nekur citur pasaulē neesmu redzējusi, un tas attiecas gan uz ceļu kvalitāti, gan remontējamo vietu norobežošanu un apzīmēšanu.

Man joprojām šermuļus uzdzen atmiņas par braukšanu pustumsā un lietū no Saldus, kur uz Liepājas šosejas tika remontēts dzelzceļa pārvads. Kaut kādas barjeras tur bija, taču apgaismota šī vieta nebija. Un, ja cilvēkam, kurš tobrīd sēdēja pie stūres, nebūtu bijusi tik laba reakcija, varam tikai minēt, kā brauciens būtu beidzies...

Paldies Dievam, šoferis laikus paguva nobremzēt un pamanīt zīmi, kas norādīja apvedceļu. Savukārt man radās jautājums: nu kādēļ šo vietu nevarēja padarīt pamanāmāku un kārtīgi apgaismot?! Un kurai atbildīgajai amatpersonai šo jautājumu uzdot? Satiksmes ministram? "Latvijas Valsts ceļu" vadībai?

Atgriežoties pie ceļu kvalitātes un tā, kāpēc Latvijā liela daļa ceļu ir teju vai sagruvuši, atceros senu diskusiju, kurā kāds man skaidroja, ka, lūk, pie mums ir purvaina zeme, tāpēc ceļi "staigā", plaisā un grūst, savukārt Itālijā, Horvātijā, Austrijā un citviet Eiropā pamatā ir klints, tāpēc viņu ceļi esot izturīgāki un kvalitatīvāki...

Šo atcerējos, pirms dažiem gadiem ceļojot pa Holandi – valsti, kurā, šķiet, 80 vai 90 procenti zemes ir atkaroti jūrai, tātad tā atrodas zem jūras līmeņa. Taču ceļu kvalitāte šajā valstī bija ekselenta! Turklāt ne tikai lielo ceļu; arī mazie celiņi tur bija perfekti (cik nu mums pa tādiem gadījās braukt).

Tobrīd man radās jautājums: varbūt problēma nav vietā, kur ceļu būvē, bet gan tehnoloģijās, kā to dara? Un varbūt tā vietā, ka nozares vadītāji braukā daždažādās pieredzes apmaiņās, tērējot pamatīgus līdzekļus, viņi no Eiropas valstu speciālistiem varētu pamācīties, kā būvējami ceļi un kā civilizētās valstīs tiek norobežoti remontējamie posmi?

Bet, ja reiz paši tā nemākam, varbūt varētu rīkoties kā Čehijā, kur jauno šoseju pirms Brno būvēja franču speciālisti (tiesa, iemeslu šādam lēmumam es nezinu). Jo es tiešām gribētu piedzīvot to brīdi, kad no visas sirds mēs varētu dziedāt: "Caur to ar' esam slaveni, ka gludi mūsu lielceļi..."

Un jūs taču arī droši vien, vai ne?

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.