Rokas, kas vērstas pret debesīm Apriņķis.lv
- Autors: Dzintra Mozule, “Ogres Vēstis Visiem”
Nesen pie manis atnāca aizkustinošs stāsts no 15. gadsimta. Nelielā ciematā pie Nirnbergas dzīvoja ģimene ar astoņpadsmit bērniem, un, lai visiem pietiktu maizītes, tēvs strādāja astoņpadsmit stundas dienā – gan juvelierizstrādājumu darbnīcā par zeltkali, gan jebkuru citu darbu, kas gadījās.
Lai arī naudas nebija, diviem viņa dēliem – Albertam un Albrehtam – bija liels sapnis. Viņi gribēja studēt mākslu Nirnbergas akadēmijā. Tikai – kā to sasniegt, ja makā svilpo vējš? Pēc ilgām nakts sarunām abi nolēma mest monētu. Zaudētājs dosies strādāt raktuvēs, lai nodrošinātu otra brāļa mācības. Pēc tam students viņam atmaksās naudu, pārdodot savus darbus un, ja nepieciešams, arī ejot pelnīt raktuvēs.
Metot monētu, paveicās Albrehtam, bet Alberts devās smagajā peļņā un četrus gadus apmaksāja brāļa izglītību. Studējošā brāļa gravīras, ksilogravīras un gleznas ātri kļuva par sensāciju. Meistarībā viņš pārspēja pat daudzus profesorus, un arī naudiņa sāka ienākt.
Kad jaunais mākslinieks Albrehts aizbrauca uz savu ciemu, ģimene sarīkoja svinīgas vakariņas viņam par godu. To laikā viņš piecēlās no sava goda krēsla galda galā, lai pateiktos brālim par lielo upuri. “Tagad, Albert, mans svētītais brāli, ir pienākusi tava kārta. Tagad tu vari doties uz Nirnbergu pēc sava sapņa, un es par tevi parūpēšos,” viņš teica.
“Nē, brālīt, man jau ir par vēlu. Paskaties, ko šie četri gadi raktuvēs ir izdarījuši ar manām rokām! Katra pirksta kauli vismaz reizi ir lauzti, un nesen labo roku skāra artrīts, es pat glāzi tajā nevaru noturēt. Vēl jo vairāk – es nevaru zīmēt skaistas līnijas uz pergamenta vai audekla ar zīmuli vai otu,” atbildēja Alberts.
Pateicībā vācu gleznotājs un grafiķis Albrehts Dīrers uzzīmēja brāļa rokas, kas vērstas pret debesīm. Uzlūkojot tās, man arvien būs jādomā par šo ziedošanos. Arī šajā laikā – kad, balstot otru, jāprot atteikties no sevis.