Kristīgās laulības tradīcijai Latvijā – 820 gadu ^{Apriņķis.lv}

Nepieciešama vēsturiska nianse

Varētu apgalvot, ka viedierīču laikmetā var nepievērst īpašu uzmanību dzelzs, akmens un asins pilniem gadu desmitiem un simtiem. Un tomēr – tik daudz mūsu valstij un tautai ir saistīts ar šo laiku, ka būtu svarīgi tajā ieskatīties dziļāk. Piemēram, gandrīz katram latvietim, šķiet, ir pazīstama mūsu zemes pamatlīnija viduslaikos – ka mūsdienu Baltijas valstis bija pēdējais nekristianizētais Eiropas stūris, kur līdz asinskāro krustnešu krusta un zobena ienākšanai bija ideālā Senlatvija. Tomēr šis visplašāk zināmais stāsts ir virspusējs un kļūdains.

Pirmkārt, nebija tādas idealizētas Senlatvijas, bija pastāvīgā savstarpējā un ar kaimiņiem kara stāvoklī esoši pirmsvalstiski veidojumi. Otrkārt, krustnešu, kas te ieradās, bija skaitliski tik maz, ka par militāru mūsu zemes iekarošanu nav iespējams runāt. Un visbeidzot – mēs nebijām pēdējais nekristīgais reģions Eiropā. Tāda bija Lapu jeb Sāmu zeme Skandināvijas ziemeļos.

Tomēr viena lieta ir daļēji precīza – mūsu zeme atšķīrās no Eiropas mums apkārt. Tā atšķirība, lai cik nepatīkami mums tas būtu, vairāk bija saistīta ar mūsu senču zemo civilizācijas, pārticības un labklājības līmeni. Proti, mūsu senčiem nebija tik daudz kā no tā, kas bija mūsu kristīgajiem kaimiņiem. Zinu, man tūlīt metīsies virsū labs pulciņš skolu solos par Senlatviju nacionāli romantiskās vēstures grāmatās lasījušo tautiešu. Tomēr pirms manas linčošanas lūdzu man parādīt elementārus vēsturiski pārbaudāmus pierādījumus par mūsu senču panākumiem, salīdzinot ar tā laika kaimiņiem – mūsdienu Polijā pastāvējušām pilsētām, valstisko veidojumu skaidrajām līnijām Skandināvijā vai tepat krievu zemēs esošo rakstību.

Civilizācijas līmeņu atšķirību un tās ietekmi varētu ilustrēt tie, kas piedzīvoja okupācijas laiku un atceras, cik milzīga bija labklājības atšķirība starp komunistu valsti, kurā bijām iespiesti, un tiem pašiem kaimiņiem, piemēram, rietumvāciešiem, somiem vai tiem pašiem poļiem. Šāds tehnoloģiju un kultūras jeb civilizācijas līmeņa atšķirības arguments bija pietiekami svarīgs pirms 30 gadiem un nebija mazāk svarīgs, runājot par laiku, kad mūsu senči izšķīrās pievienoties Rietumu kristīgajai civilizācijai ar tās pilsētām, rakstību, mūra ēku celtniecības prasmi un, jā, cilvēkam mūžīgo dzīvību dāvājošu ticības apliecinājumu.

Ar šādu kontekstu, kurā nekādi negribu veicināt nogludinātus stereotipus par kristietības ienākšanu mūsu zeme, paveras cits, manuprāt, pilnīgāks skats uz notikumiem tajā tālajā viduslaiku vēstures posmā, arī laulības kontekstā.

Pareiza laulība kā stabilākais sakārtojumu sākums

Spriežot pēc pētījumiem, pirms kristietības mūsu senčiem ar laulības lietām bija stipri bēdīgi. Turklāt tas «bēdīgi» attiecas ne vien skatā no mūsu laikiem, bet arī uz brīdi, kad ieradās krustneši. Mūsu zemē pastāvīgā kara apstākļos, visiem karojot ar visiem, vīrieši piedalījās dažādos laupījumu uzbrukumos, kur vērtīgs laupījums bija sievietes un arī bērni. Kā gan varēja rasties labklājība, citam citu laupot? Cilvēkiem bija arī krietni īss dzīves ilgums, it īpaši vīriešiem.

Visbeidzot, situācija veidoja gana nosacītu morāli – cik var spriest, daudzsievība bija pamatformāts attiecībām, kur karavīram līdzās daudzmaz oficiālai sievai bija “blakussievas” jeb verdzenes gūsteknes. Kad ar šādu attiecību kultūru, ja tā to var raksturot, iepazinās šeit ieradušies kristīgās civilizācijas pārstāvji, kas paši nebija nekādi jēriņi jeb bez grēka dažādā ziņā, viņiem radās jautājums, kā risināt šo bēdu leju. Tāpēc bīskaps Alberts rakstīja uz Romu, lūdzot pēc padoma, un no turienes saņēma ar 1201. gada 19. aprīli datētu atbildi. Turpmāk tā vairs nevarēja iet, šejienes tradīcijas bija jāpārkārto, pakārtojot tās Bībeles modelim.

Nav jau tā, ka kristieši nezinātu par laulības pārkāpšanas problēmu. Ienākušie kristieši paši bija daudzkārt vainīgi šajā grēkā. Bet viņi neskatījās uz likumu kā kaut ko pakārtojamu nepareizai praksei. Tieši pretēji, likuma loma ir no nepareizu motīvu vadīta cilvēka pieprasīt pareizu izvēļu veikšanu. Proti, ja man ir iepaticies kaimiņa jaunais zāles pļāvējs un es skrienu ātrāk par viņu, tātad es varētu iegūt šo mantu ar fiziska spēka palīdzību. Bet bauslis “tev nebūs zagt” mani ierobežo šādā rīcībā.

Arī ar laulību ir tā, ka Dievs ir devis pareizu veidu, kā cilvēkam baudīt Dieva dāvāto seksualitāti, – laulībā, un, apzinādamies cilvēku ļaunumu, noteicis ar bausli, ka laulība ir jāsargā. Tieši tāpēc, lai arī cik daudz cilvēku laulību pārkāptu, likums netiek mainīts, tiek meklēti ceļi tā nostiprināšanai. Te gan uzreiz jāatrunā tas, ka laulība nav partikulāri kristīga lieta, proti, nav tā, ka tikai kristieši zinātu, kas ir viena vīra un vienas sievas laulība. Par šādu laulības formu ir vēsturiskas liecības no visas pasaules un daudzām attīstītām un pat ne tik attīstītām kultūrām.

Tātad līdzās citām labām un noderīgām lietām uz mūsu zemi kristieši atnesa laulības ideju, kas cauri gadu simtiem ir kļuvusi par vienu no mūsu kultūras stūrakmeņiem. Lai arī cik nepilnīga reizēm ir bijusi laulība praksē, laulības pareizas vērtības uzturēšana ir bijusi tikumu saraksta augšgalā. Tas arvien ir bijis ļoti cienījami – nosirmot plecu pie pleca ar savu jaunības mīlestību, neraugoties uz pārbaudījumiem un grūtumiem. Šādās attiecībās var rasties bērni un, kas mūsu demogrāfiskajā krīzē nav mazsvarīgi, – krietns pulciņš, nevis tikai viens lellītis.

Šodiena

Žēl, bet visiem mūsu zemē nav svarīga mūsu vēsture, kurā ir prieki un bēdas, panākumi un zaudējumi, un, kā apgalvo vecākās paaudzes, mēs esam sasnieguši vēl nebijušu uzplakumu. Ir cilvēki, kas grib savas mirkļa idejas realizēt jomās, kur jau tāpat nav viegli ievērot elementārus, pareizus nosacījumus, un laulības svētums ir viens no tādiem jautājumiem. Tā vietā, lai veltītu spēkus, palīdzot daudziem mācīties pareizi dzīvot laulībā, lai ikviena laulība būtu spēcīga un mūsu sabiedrībā vairotos miers un prieks, šīs jaunās idejas pārstāvoši cilvēki grib ko mainīt. Viņi grib ko citu dzimumu lomām vai iebilst pret dzimumiem kā tādiem.

Arī laulības iestādījumu viņi ir gatavi izpludināt, lai vairs nebūtu skaidrs, kas ir kas un kāpēc. Diemžēl šajā pret laulību apzinātajā darbībā iesaistījās arī Satversmes tiesa ar spriedumu pagājušā gada 12. novembrī. Es, protams, gribu cerēt, ka šie tiesneši ir labu nolūku pilni, bet viņu darbība grauj laulību, kurai šobrīd kā vēl nekad vajag stiprinājumu. Tāpēc man ir svarīgi zināt, kādi iemesli pirms 800 gadiem veicināja pāreju uz kristīgo laulību modeli. Man ir svarīgi atzīt, ka tieši tādā formā laulība ir saaugusi ar mūsu tradīciju un kultūru. Vēl vairāk – tāda laulība ir bijusi viens no svarīgākajiem mūsu valsts un tautas izaugsmes iemesliem, tā ir liels panākums.

Tāpēc kādu personu vai grupu mēģinājumi graut laulības institūtu ir pamatoti un skaidri jāatspēko, bet, piemēram, Satversmes tiesas spriedums godīgi jāsauc par mūsu civilizācijas atkritienu attīstībā, kas aizsākās ar sakārtojumu pirms 800 gadiem. Vēl svarīgāk par sausiem konstatējumiem, ja reiz laulības lietu sakārtojums mūs ir darījis stiprākus, tad tagad tās pavājinājums mazina mūsu nākotnes izaugsmes izredzes.

Tieši tāpēc man patīk ideja par referendumu ģimenes un laulības jautājumā, kura pozitīvs iznākums apliecinātu mūsu tautas un valsts briedumu, gatavību uzņemties un izturēt grūtumus, lai nākamajām paaudzēm nodotu labāku tēviju, nekā varējām saņemt no iepriekšējām paaudzēm.

Tā es redzu vislabāk nosvinētu astoņsimto dzimšanas dienu laulībai Latvijā un pēc godīga vēstures izvērtējuma šodienas sakārtojumam manā zemē. Tās ir lietas, kuras labprāt izceļu mūsu zemes vēsturē, lai tās nebūtu tikai uz papīra, bet kā atspēriens labākai nākotnei.