Māris Zanders. Kā domāt par vakcīnu blaknēm? ^{Apriņķis.lv}

Pirmkārt, nereti reālās problēmas ir saistītas ar to, ka vakcinēšanas procesa organizētāji vienkārši nav pietiekami nopietni novērtējuši situāciju un tai jēdzīgi sagatavojušies. Te kā skumju, bet spilgtu piemēru var minēt Gruziju, kur vakcinācija sākās 15. martā. 18. martā Ahalcihes pilsētā vakcīnu saņēma arī 27 gadus vecā medmāsa Megi Bakradze. Ironiskā kārtā, cilvēks pēc vakcīnas saņemšanas sniedza interviju TV, bet pusstundu pēc tās Bakradzei sākās anafilaktiskais šoks, un nākamajā dienā viņa nomira.

Es te nekomentēšu, kā šāda “publicitāte” ietekmē Gruzijas sabiedrības attieksmi pret vakcinēšanos, toties svarīgais šajā nelaimīgajā gadījumā ir tas, ka – kā izmeklēšanā noskaidrojusi prokuratūrai – Bakradzei brutāli netika sniegta vajadzīgā palīdzība. Citiem vārdiem sakot, tik traģisks iznākums varēja nebūt, ja mediķi būtu sapratuši, kas un kā jādara, un tas nav nekas neizdarāms.

Otrkārt – un tas zināmā mērā turpina iepriekš minēto aspektu – blaknes ir vieglāk prognozējamas un potenciāli novēršamas, pateicoties tam, ka eksperti, tēlaini izsakoties, ik nedēļu iegūst jaunas zināšanas. Piemēram, kad speciālisti martā sāka skrupulozāk analizēt, kāpēc ar “AstraZeneca” gadās recekļi asinīs, parādījās korelācija starp šo blakni un pārāk zemu trombocītu līmeni konkrēto cilvēku asinīs. Korelācija vēl nav cēloņsakarība, tomēr (es vienkāršošu) mediķiem jau ir pieredze, kā diagnosticēt un rīkoties pārāk zema trombocītu līmeņa gadījumā, un tas arī varētu nozīmēt, ka viņi spēj savlaicīgāk reaģēt uz konkrēto blakni.

Citiem vārdiem sakot, domājot par vakcīnu pret Covid-19 nevēlamajām blaknēm, es cenšos paturēt prātā, ka tās – pat ja parādās – var veiksmīgi novērst, tajās nav nekā fatāla vai mistiska. Man tas subjektīvi liekas būtiski, jo – šis būtu treškārt – man personīgi ir mazs mierinājums, ka, teiksim, “Pfizer” vakcīnu gadījumā anafilaktiskais šoks ir pieciem no miljona. Respektīvi, ar prātu es saprotu, ka tas ir ļoti labs rādītājs, tomēr, paranoiski domājot par iespēju būt šim vienam no pieciem miljoniem, man kļūst drošāk, saprotot, ka, pat ja es būšu tas retais neveiksminieks, mediķi tiks galā. Man ir zināmas pretenzijas pret gadījumiem, kad cilvēks savas bailes kaut kā pamanās likt citiem priekšā kā neizbēgamu faktu, tomēr kopumā baidīties nav apkaunojoši.

No šī viedokļa raugoties, es ieteiktu dažādās skaidrošanas kampaņās nedaudz mainīt akcentus. Proti, mazāk operēt ar statistiku par to, cik procentuāli mazi ir riski (bažīgs cilvēks vienalga izcels to, ka riski tomēr pastāv), toties izskaidrot, ka arī risku īstenošanās situācija nav katastrofa. Tiesa, ja visu pareizi izdara.