Ieva Struka. Divi stāsti par uzvaru ^{Apriņķis.lv}

Lai arī kā mēs katrs attiektos pret memoriālo skulptūru grupu parka centrā, der atcerēties, ka Uzvaras parks šai vietā tapis vairākas desmitgades senāk nekā pieminētais artefakts. Tomēr, lai atgūtu šī parka sākotnējo nozīmi, nepietiek ar saasinātā tonī ieturētām diskusijām reizi gadā, vajag rīkoties.

Tāpēc ar lielu prieku uzzināju, ka, Reiņa Suhanova inspirēti, vairāki mākslinieki – Krista Burāne, Jānis Balodis, Kārlis Krūmiņš, duets “ievakrish”, Linda Rudene, Ivo Briedis, Matīss Gricmanis un Reinis Suhanovs –, kas savādā kārtā vairāk ar teātri nekā vizuālo mākslu saistīti, ir izveidojuši un izvietojuši parkā mākslas objektus par tēmu “Triumfa arka”.

Pieņemsim, ka estētiskais impulss šai akcijai bijuši Aigara Bikšes digitālie “Goda vārti” Brīvības un Elizabetes ielas stūrī, tomēr saturs, kā liecina pie katras arkas pievienotais apraksts, ir pavisam cits – paraudzīties, ko mēs katrs saprotam ar uzvaru. Lai nelaupītu pastaigas prieku, teikšu vien to, ka sagaidāms “sagaidāmais”: ārējo ienaidnieku 21. gadsimta 21. gada maijā savas valsts teritorijā mums nav, un labi, ka tā, bet iekšējo un neredzamo – cik uziet. Un uzvara pār tiem ir katram sava, tāpat kā cīņas līdzekļi.

Pastaiga gar un cauri daudzajām triumfa arkām (atšķirībā no Parīzes arkām uzkāpt tajās laikam nebūs iespējams) noteikti ir pateicīgs brīdis, lai pārdomātu jebkuras uzvaras ambivalento dabu: lai būtu uzvara, kādam ir jāzaudē; kas vienam uzvara, tas otram sakāve; visi nevar būt uzvarētāji; grūti mācībās, viegli kaujā u.tml.

Kamēr citu mākslinieku un vēsturnieku galvās nobriest citas idejas par to, kā apdzīvot Uzvaras parku cerībā uz jauna līmeņa vienotību visu Latvijas pilsoņu starpā, man svētku dienās sanāca domāt par vēl kādu uzvaru – Bruno Javoiša uzvilkto sarkanbaltsarkano karogu Rīgas Radio tornī pie Centrālās stacijas pirms gandrīz 60 gadiem, jo tikai tagad izlasīju viņa piedzīvoto – viņa karoga stāstu 2019. gadā iznākušajā grāmatā “Nacionālā pretošanās kustība Latvijā no 1959. līdz 1986. gadam” (izdevis apgāds “Pētergailis”).

Par to, ka šāds fakts ir bijis, dzird aizdomīgi reti, tomēr šis ir stāsts, kas līdzās Gunāra Astras vai Lidijas Doroņinas-Lasmanes stāstam, līdzās Pāvila Brūvera vai Voldemāra Zariņa stāstam, līdzās grāmatā uzskaitītajiem 212 citiem vārdiem ir tāds, kas būtu jāzina visiem mums, kuri par lielāko uzvaru uzskata uzveikt bailes vai slinkumu sevī. Tālā 1963. gada 6. decembra nakts, kad Javoišs, būdams 23 gadus vecs, uzkāpa 90 metrus augstajā Radio tornī un piestiprināja pie masta sarkanbaltsarkano karogu, bija gara nakts un tomēr tikai mirklis, maza daļiņa no viņa stāsta, kas aizsākas skolas gados un turpinās čekas kamerā un Mordovijas nometnē.

Kā palikt cilvēkam necilvēcīgos apstākļos un necilvēcīgā sistēmā un vai mēs to spētu – tie ir nenovecojoši jautājumi. Ir vērts par to domāt gan maijā, gan citos gada mēnešos un būvēt mazās triumfa arkas savas dzīves ceļā, svinot uzvaras. Bet, ejot gar skvēru starp pilsētas kanālu un Ekonomikas fakultāti, pacelt galvu un iztēloties augstu virs tās torņa smaili, no kuras palikusi vien iezīmēta vieta.