Māris Zanders. Kad kādam ir daudz brīva laika... Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Pēdējā gada laikā biju apradis ar domu, ka, izrādās, liela daļa Saeimas deputātu ir speciālisti virusoloģijā un epidemioloģijā. Debates parlamentā 13. maijā, apspriežot likumprojektu “Latviešu vēsturisko zemju likums”, atklāja, ka papildus dziļām zināšanām molekulārajā bioloģijā tautas kalpi ir eksperti vēsturē.
Ja neironizē, to, ka, kā saka, labi nebūs, varēja nojaust pēc frakcijām nepiederošā Andra Kazinovska pavēstītā debašu pašā iesākumā. Proti, šis kungs brīdināja, ka Tukuma novada iekļaušana Vidzemes vēsturiskajās zemēs “faktiski līdzinās situācijai, kāda faktiski ir Kalnu Karabahā”. Kaut ko tik stulbu var paziņot vienīgi ļoti oriģināli domājošs cilvēks, un Kazinovska kolēģi, protams, arī grib būt oriģināli.
Piemēram, kad sākās strīdi par to, vai zemju sarakstam – Vidzeme, Kurzeme, Latgale, Sēlija, Zemgale – pievienot arī atsevišķi Rīgu, pret šo ideju iestājās Jānis Butāns (JK), kurš norādīja, ka “Rīga ir kā anklāvs Vidzemē”. Anklāvs? Khem! Savukārt Marijai Golubevai (AP) tā aptecējās dūša par šādu attieksmi pret galvaspilsētu, ka viņa nolēma atgādināt, ka “rīdzinieki cīnījās gan pret arhibīskapu, gan pret ordeni, piemēram, 15. gadsimtā”. Nav gan īsti skaidrs, kāda ir saikne starp Rīgu viduslaikos un Rīgu 21. gadsimtā, tomēr kolēģei palīgā steidza arī Edgars Tavars (ZZS), kurš nolēma atskatīšanos pagātnē pagarināt līdz 1201. gadam.
Vispār es būtu ieteicis nekautrēties un runāt par 1198. gadu, jo galu galā arī Aleksandrs Kiršteins (NA), kurš, kā izrādās, prot viduslaikos lietoto latīņu valodu, minēja pāvestu bullu 1208. gadā. Viktors Valainis (ZZS) uzstāja, ka Jelgavai ir īpaša identitāte, tāpat deputātiem bija domstarpības par to, vai lībieši ir Latvijas “sentauta” vai “pirmiedzīvotāji”.
Lai lasītājs pilnvērtīgi izbaudītu situāciju, atgādināšu, ka šis bija otrais lasījums, pirms kura ir bijis ilgs un radošs darbs likumprojekta sagatavošanā, un vēl jau savs vārds būs sakāms izpildvarai, likuma saturu mēģinot piemērot reālajai dzīvei. Manuprāt, runa pat nav par to, vai šis ir jautājums, kam pašreizējā situācijā veltīt tik daudz enerģijas. Svarīgākais, šķiet, ir tas, ka politiķi nesaprot, ka pašidentitātes, lokālās identitātes jēdzieni ir netverami, individuāli un nav nosakāmi ar normatīviem aktiem. Visbiežāk par tiem karsti strīdēties ir gatavs šaurs aktīvistu loks, ko, starp citu, var redzēt Rīgā.
Kopumā es simpatizēju apkaimju idejai, jo Āgenskalnam vai Mežaparkam, protams, ir katram savs smeķis. Tomēr var arī redzēt, ka ar to nodarbojas daži desmiti cilvēku, savukārt vairākumam, pieļauju, pašidentitātes hierarhija veidojas citādi. Vienam hierarhijas augšgalā ir tas, ka viņš ir katolis, citam – tas, ka viņš ir liels fantasy literatūras cienītājs, vēl citam – fanošana par kādu sporta komandu vai veidu. Cilvēkam, kurš izjūt saikni ar senlaicīgu arhitektūru, principā var būt vienalga, kurā Latvijas reģionā muiža vai baznīca atrodas. Līdzīgi ar dabas cienītājiem.
Var teikt, ka vissvarīgāk ir, lai cilvēkam vispār būtu pašidentifikācija, kas tā vai citādi saistīta ar Latviju, un politiskajai varai te nebūtu jācenšas kaut ko pateikt priekšā vai regulēt.