Jānis Dimants: Tracinājumi, tracinātāji, satracinātie un Kariņa smaids ekrānā ^{Apriņķis.lv}

Diemžēl pandēmijas ierobežojumu dēļ klusināti aizvadīta Eiropas diena. Toties dzīvajā varējām pavērot konferenci par Eiropas nākotni un no pašas Strasbūras uzklausīt kvēlus aicinājumus katram piedalīties kontinenta turpmākā veidošanā. No Apvienoto Nāciju Organizācijas izskanējis arī brīdinājums, ka mēs stāvam bezdibeņa malā, jāglābj visa planēta – jānodrošina apstākļi civilizācijas turpmākai pastāvēšanai.

Abstrahējoties no globālām būšanām, mums, kā vēsta viens pašu apskatnieks, maijs ritējis politiskas turbulences zīmē un valsts tracināšana tik uzņem apgriezienus. Nu, protams, notikumu epicentrā – valdības peripetijas. Pats premjers paudis nožēlu par izveidojušos situāciju, ka laikā, kad valdībai būtu jāizstrādā un jāpieņem daudz svarīgu lēmumu, tā strīdas par varas pārdali, nevis darāmajiem darbiem pēc būtības. Tādējādi Krišjānis Kariņš, gribot vai negribot, atzinis arī savu nevarību. Skumji un dumji, ka pats savu līdervarēšanu laiž ārā no rokām.

Noteicējs nevis Kariņš, bet Možvillo

Lai atceramies, ka jautājuma, būt vai nebūt Jānim Vitenbergam ekonomikas ministra amatā, galīgais izšķīrējs izrādījās Alojas puses visai skandalozais zemnieks, kurš 13. Saeimā iekļuva, kad deputāta mandātu bija nolikusi allaž nemierpilnā kundzīte Linda Liepiņa. Un, kad premjers Vitenberga likteni nodod izlemšanai deviņiem vienas puspajukušas frakcijas pārstāvjiem, četri iestāj par, četri ir pret, viens atturas, Māra Možvillo kā frakcijas vadītāja balss pēc kaut kādiem priekšrakstiem tiek uzskatīta par maķenīt spēcīgāku. Tieši ar “maķenīt” bija gana, lai pēc skata uzpūtīgais “Mežsētu” saimnieks, varētu arī teikt – viens lauķis, izkārtotu Vitenberga demisiju, bet Kariņš veica vien rīkojuma tehnisko parakstīšanu. Nu tik trausls pamatojums ekonomikas ministra padzīšanai!

Ja Kariņa komandā Vitenbergs varbūt arī neiederējās kaut vai tāpēc, ka ir ar tūrisma vadībā iegūtu bakalaura grādu, lai tad taču tā arī tiek pateikts. Bet, skat, kāds nekrietnelis tas Vitenbergu Jānis – nomainījis partiju! Laikam nav lasījuši vai vienkārši ignorē “Rīgas Apriņķa Avīzes” pausto nostāju, ka valstij liktenīgos brīžos partiju un partijnieku intereses, moderni runājot, būtu iesaldējamas jeb vienkārši nav ņemamas vērā (08.12.2020.). Tak vīrs ar melnum mello bārdu bija guvis vispārēju ievērību kā gudrs 13. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vadītājs. Patiesība gan tāda, ka Vitenbergs Latvijas valsts vēsturē kļūs par vienīgo ministru, kurš nekad nav piedalījies Ministru kabineta sēdēs klātienē, un, attālināti darbojoties, iespējams, arī Kariņš ar Vitenbergu nav klātienē kontaktējušies. Ak, pandēmija, ak, koronavīrusa apsēstība!

Izrādās, arī ar Covid-19 saslimstības apkarošanu esam gandrīz lejasgalā. Te gan jāpiebilst, ka pats gaužām sāpīgi kā pilnīgi nehumānu uztveru ikdienas aktualizēto sāncensību ar kaimiņiem Covid-19 sakarā. Neba priecāties, ja kādā ziņojumā igaunīšiem izrādās divreiz lielāks saslimušo skaits vai braļukas lietuvieši divas un dažkārt pat trīs reizes vairāk savējo palaiduši viņā saulē. Brr!  

Pavisam citādi uztverami nīgrie vēstījumi, ka Latvija ar visu tās intelektuālo potenciālu aizvien atpaliek no citām valstīm, daudzās jomās paliekot pat pēdējā, pirmspēdējā vai trešā vietā no apakšas Eiropas Savienībā, un ka abi tuvīnie kaimiņi mums atkal un atkal ir priekšā. Kāpēc nonākam ne tajās labākajās pozīcijās? Kas kaiš valstij un tautai, latviešiem kā nācijai? Vispār jau tas būtu sociālo zinātņu dienišķais darba lauciņš, taču, domājams, vistiešākā veidā mudinājums izpētē iekļauties visiem radošajiem prātiem, mākslu, rakstniecību, medijus ieskaitot.

Pētī, pētī, ko tu pētī

Te uzreiz it kā pašam sev jācērt pretī: vai tad mazums pētīts, vai mazums sarakstīts! Jā, caurlūkojot visu, kas sadarīts un pasniegts kā pētījumi, gluži vai galva griežas. Atcerēsimies, ka itin plašu atbalsi sabiedrībā raisīja 2014. gadā iznākušais četrsējumu akadēmisko rakstu krājums “Latvieši un Latvija”. Aptuveni 2400 lappušu apjomā saveidotais krājums tika prezentēts kā aptverošākais pētījums, ko veikuši latviešu humanitāro un sociālo zinātņu pētnieki pēc valsts neatkarības atgūšanas, un tas tika iekļauts Zinātņu akadēmijas nozīmīgāko zinātnisko sasniegumu sarakstā. Taču jau kā savādība ar smīkņājuma piesitienu valsts simtgadē klajā nāca, gan vairs tikai divsējumu laidienā, krājums “Latvija un latvieši” – kā skaidroja izdevēji, pārstrādāta un papildināta iepriekšējā laidiena versija.

Ja gudri ļauži tā gribējuši, pats neatļaujos ne iepīkstēties, kaut dzirdēts, ka pat akadēmiskajās aprindās raisījušās valodas un nevalodas arī attiecībā uz vārdu kārtības pamainīšanu sējumu nosaukumā. Jaunu cilvēku saiešanās visā nopietnībā lieku vismaz pieņemt zināšanai, ka mums smagsvara iesējumos ir gan “Latvieši un Latvija”, gan “Latvija un latvieši” – to nezināt būtu gluži vai tumsonība. Lai kaut jel kādi raisītu interesi, attiecīga noskaņojuma reizēs, izlikdamies par smalku satura pārzinātāju, pabārstos gudrībām, ka vienā no sējumiem it plaši aplūkoti seksualitātes aspekti latviešu nacionālisma ideoloģijā un praksē 1914.–1939. gadā. Tikmēr nopietnības pilnās sarunās un ja vēl saistībā ar Vairas Vīķes-Freibergas uzstādījumiem, tad lieku ielāgot, ko teic psiholoģe Sandra Sebre izklāstījumā “Latviešu dzīvesspēks – neatlaidība un pašizpausme”. Vienreizīgi iederīga iz vēstures paņemta aktualitāte!

Diemžēl veselām grēdām sakrautajos drukājumos jaunlaiku norises nav radušas pienācīgu vietu. Akadēmisko rakstu galvenais redaktors, nu jau mūžībā aizsauktais goda vīrs akadēmiķis Jānis Stradiņš gan tīri cilvēciskā valodā iezīmējis ne tikai mūsdienas, bet pat Latvijas nākotni. “Esmu par harmonisku, gan lielpilsētās, gan novados balstītu Latviju. Tas, ko šodien redzu Sēlijā, Vārnavā, pārāk bieži izraisa sāpīgas pārdomas par Latvijas nākotni.” Izklausās paskarbi. Bet, ak vai! Pētniecisku izvēsumu par tagadēji sadarīto vai – vēl jo svarīgāk – analīzi it kā jau pārbagātajos izdevumos neatrodam.

Bet nav jau liegts par dažu labu izdarību arī gardi iesmiet. Kad līdz ar maija vējiem nošalca ziņa, ka Valsts prezidenta Egila Levita reitings jau četrus mēnešus ir zem melnās svītras iegrimušajā negatīvismā (un mūslaikos tikai Raimonds Vējonis tak arī uz vienu mēnesi bija izpelnījies tādu sabiedrības nepatiku), vēstures koda virpinātāji tiešām paņirgājās, ka Valsts prezidenta kancelejā, meklējot “inovatīvus risinājumus”, lai Levits atkal iepatiktos sabiedrībai, izkārtojuši itin dāsnu Triju Zvaigžņu ordeņu birumu žurnālistiem, tā mērķējot, lai šamie protas. Divpadsmit esošie un bijušie žurnālisti ir tie, kuriem Ordeņa kapituls paša Valsts prezidenta virsvadībā pirms 4. maija svētkiem ir piešķīris augsto apbalvojumu. Bet, ja kādi pieļauj viņus kā uzpērkamus, tad patiesībā tas ir uzbļāviens visa mediju dārziņa virzienā. Un tik skaļš, ka slavenais, bet tagad laikam bez darba palikušais Jānis Domburs nācis klajā ar pieļāvumu no augstā apbalvojuma atteikties.                   

Tikmēr pašieceltais eksperts, būdams pārliecībā, ka neviens neatteiksies no izrādītā goda, maija uzslavu topa trijniekā vienu jau iecēlis ar simtprocentīgu pārliecību. Tas ir Māris Krautmanis ar publikāciju “Levits kā parlamentārais pārpratums un kovidšausmas āra terasēs” (“Neatkarīgā Rīta Avīze”). Pēc Saeimas gandrīz vienbalsīgā balsojuma par atļauju āra terasēs uzņemt pasēdēt, uzkost un iedzert gribētājus sekoja prezidenta bēdīgi slavenais atzinums, ka noticis “parlamentārais pārpratums”. Abi nu jau folklorizējušies vēstījumi tikai pastiprinājuši maijā virmojošās vētras valsts vadības gaiteņos, turklāt ar kāpjošu intrigu: kā gan viss beigsies, ko būsim ieguvuši, ko zaudējuši? Gan savādi, gan neierasti, ka Kariņš, nokļuvis ekrānos bez maskas kā viņsvētdien raidījumā “De facto”, vismaz sācis tik jauki pasmaidīt. Interesanti, ko tas varētu nozīmēt?