Voldemārs Lauciņš. Instrukcija likumīgai sava kandidāta iebīdīšanai pašvaldībā ^{Apriņķis.lv}

Par Laimes lāci

Kur tu esi, mans politikas brīnumdari, kas izdarīsi visu gluži man pa prātam? Ja esmu velosipēdists, tu visur ierīkosi veloceliņus? Ja esmu jaunais tētis, tu uzcelsi vismaz vienu jaunu bērnudārzu? Ja esmu mazā biznesa pārstāvis, tu nokārtosi vislabākos apstākļus manam biznesam?

Nevienam, protams, negribu nevilšus uzknābt, tomēr tā tik vien liekas, ka Latvijas vēlētājs iet uz vēlēšanām tikai ar tādu mērķi – vēlēšanās uzvarējušajiem ir jāīsteno tieši manas šauri egoistiskās intereses. Tā tam nevajag notikt, un tā tas nenotiks.

Vispirms – visas manas šauri egoistiskās vajadzības nevar un nav iespējams īstenot. Kāpēc? Tāpēc, ka es neesmu vienīgais uz pasaules. Latvijā ir arī citi vēlētāji, tāpēc ir tikai pašsaprotami, ka ievēlētais kandidāts rūpējas ne tikai par mani vien, bet par mums visiem. Protams, visiem neizdabāsi, bet labs ievēlēts pārstāvis, gluži kā labs santehniķis, ir labi izdarījis savu darbu tad, ja situācija nav pasliktinājusies, un ir bijis teju ģēnijs, ja situācija kaut par mata tiesu ir kļuvusi labāka. Dažādu valdības līmeņu pienākumu godprātīga izpilde nav nedz viegla, nedz vienkārša, tāpēc vēlētājam ir jāpaskatās nedaudz pāri tikai savai egoistiskajai interesei.

Otrkārt, vēlēšanu dienas iznākumā reizēm tā vien liekas, ka savēlēts ir klaunu bars, no kuriem tikai daži kaut ko virzīs plašākas sabiedrības labumam vēlamā gultnē. Reizēm tā ir vēlētāja paša vaina, ka tik vērtīgā balss atdota kļūdaini par kādu kandidātu un partiju. Tomēr, līdzīgi kā aukstā laikā vienu otru braucamo ir vērts iesildīt un tas prasa kādu laiciņu, arī ar politisko procesu ne vienmēr viss notiek te un tūlīt. Ir gadījies kāds brīnums un pilnīgi jancīgs savēlēto deputātu sasaukums paiet labi, bet biežāk tā tomēr nenotiek, tāpēc vēlēšanas prasa kontinuitāti, proti – vēlētājam ir jāpatur prātā tie deputāti un partijas, kas nav pelnījuši pārvēlēšanu, un nākamā vēlēšanu reizē jāveic attiecīgas darbības.

Vai vēlēšanām ir alternatīva? Vienmēr paliek brīvība nepiedalīties. Tomēr tā vienmēr būs tukša loze, jo pārstāvniecībā man par labu gan tas neko nemaina, jo vēlēšanās tik un tā ievēl noteikto cilvēku skaitu, vai es piedalos vai ne. Turklāt manas nepiedalīšanās gadījumā, ja pēc tam kaut kas nenotiek man pa prātam (un kaut kādos jautājumos tā pilnīgi noteikti būs), kādas man ir morālas vai tikai veselā saprāta minimumā balstītas tiesības vainot ievēlētos? Ja es pats lietas vēršanai par labu neesmu darījis neko ar man doto dārgo balsi, vienīgais vainīgais esmu es pats un, protams, man līdzīgie nevēlētāji. Starp citu, vārds “idiots” ir nācis no antīkās grieķu kultūras, kur ar to apzīmēja pašcentrētu vai slinku cilvēku, kas nepildīja savu pilsonisko pienākumu – piedalīties kopējās sabiedrības vajadzībās un atbildībās, tajā skaitā vēlēšanās.

Tā vidējā!

Latviešu tautas pasakā trešais tēva dēls, muļķītis, dažādu notikumu rezultātā tiek pie ķēniņa meitas, kad viņa pasakainais ceļojums ar dažādu šķēršļu pārvarēšanu noslēdzas un viņa priekšā stāv trīs plīvurā tērptas jaunavas. Zuzinot: “Tā vidējā!”, atrast īsto muļķītim palīdz bite, jo princese ir baudījusi medu. Un tomēr nav tā, ka uz uzvaru vedošie notikumi būtu bijuši nesaistīti un ir pieticis vien ar muļķīša laimi. Notikumu atrisinājums ir saistīts ar trešā tēva dēla (kurš nemaz nav tāds muļķītis) labo sirdi un čaklajām rokām – viņš ir palīdzējis mīļmāmiņai vai kādam citam dzīves pabērnam. Mūsdienu valodā izsakoties, trešais tēva dēls ir sagatavojis visus nepieciešamos mājasdarbus.

Tieši tāpat arī vēlētājam savas ķēniņmeitas jeb šajā gadījumā pareizā politiskā spēka atrašanai minimāla piepūle ir jāpieliek. Pareizas sagatavošanās labs sākums ir iepazīšanās ar katras partijas īso programmu. Jāapskatās, vai partijas rindās vēlēšanās nestartē kāds jau iepriekš labi pazīstams sliņķis un (domājams) korumpants, jo šādus vērtējumus dod tikai tiesa, vai vismaz jāizraugās partija, kur tādu ir mazāk.

Pašvaldību vēlēšanām ir kāda priekšrocība salīdzinājumā ar valsts līmeņa vēlēšanām. Ir gana liela iespēja, ka, ja ne es pats, tad kāds man labi zināms cilvēks personīgi pazīst konkrēto deputātu kandidātu. Te nav runa par notikumiem “tālajā Rīgā”, bet par ļoti konkrētiem cilvēkiem, kas, iespējams, ir mācījušies tajā pašā skolā vai pat vienā klasē, ved bērnus uz to pašu bērnudārzu vai pusdieno tajā pašā ēdnīcā. Tie ir cilvēki, kuri var zināt, kā iet man un ko man (un ne tikai man) vajag, un varētu būt pelnījuši mani pārstāvēt. Protams, ja nav pelnījuši, tad nav ko lauzīt galvu.

Starp citu, ir tāda lieta kā tikšanās ar vēlētājiem. Jā, ne viens vien deputāts, kurš iepriekš braucis mums garām glaunā vāģī, pirms vēlēšanām pēkšņi grib satikt vienkāršo vēlētāju, tas ir – tevi un mani. Un to noteikti vajag izmantot! Šis ir mūsu laiks, neizniekosim to. Varbūt, kad kandidāts izmisīgi cenšas man iepatikties, viņš pat dod man savu tālruņa numuru, kuru es varu izmantot tiešai saziņai ar viņu, lai par kaut ko sūdzētos vai pateiktos. Nu jā, bet te ir svarīga iepriekš minētā kontinuitāte – ja viņš man reiz ir blefojis, es varu nākamreiz par viņu vairs nebalsot.

Kad visi šie mazie mājasdarbi apdarīti, esmu gatavs vēlēšanu dienai. Laikus ierodos, kārtīgi ielieku vajadzīgo biļetenu aploksnē, lai to nevar pieskaitīt nederīgajiem. Protams, uz biļetena ir vieta maniem plusiem un mīnusiem, ja nu kādu es vēlos pavirzīt uz priekšu vai atbīdīt tālāk. Pēc šī visa labs darbiņš ir padarīts un var sākt gaidīt rezultātu, un palēnām vērtēt, kā ar manu izvēli gājis šoreiz un kādas korekcijas jāveic nākamreiz.

Tieši tā pilnīgi likumīgi var ievirzīt sev vēlamo kandidātu par deputātu vai vismaz darīt to, kas manos spēkos, lai tā notiek.

Kas ar to demokrātiju?!

Noslēgumam vēlējos pievienot kādu īsu ieskatu no tā sauktās vecās demokrātijas tādai kā cilvēku pašiniciatīvas motivācijai. Otrā pasaules kara laikā Lielbritānijas premjerministra Vinstona Čērčila vadībā valsts ne reizi nemainīja savu pusi, kā to darīja pietiekami daudz citu valstu, tajā skaitā Padomju Savienība (sākumā karodama ar nacistiem, vēlāk pret tiem) vai Francija, un uzvarēja.

Un tomēr tūlīt pēc uzvaras Čērčils nevarēja baudīt savu darbu augļus kā premjers. Kara uzvarētājs vēlēšanās zaudēja un turpmākos sešus gadus bija opozīcijā, līdz atkal guva pārsvaru vēlēšanās un varēja ieņemt premjera krēslu. Tā demokrātijā notiek – ir kāpumi un kritumi. Pats Čērčils reiz teicis, ka demokrātija ir vissliktākā valdīšanas forma, bet pārējās iepaliek vēl vairāk. Ja nu šis vīrs ir spējis tik daudz ar demokrātiju, varbūt arī mums, krietni mazākiem politiskajiem spēlētājiem, izdosies.

Labu sagatavošanos un labu vēlēšanu vēlot mums visiem un mūsu zemei!