Voldemārs Lauciņš. Lopu vagonu riteņu skaņu sirdspukstu ritms tautas asinsritē Apriņķis.lv
- Autors: Voldemārs Lauciņš
Foto - Latvijas Okupācijas muzejs
Mežs agrā rītā, kad tikko ir aususi gaisma un uz kokiem, zemes un pat gaisā vēl ir teju sataustāms pirms mirkļa pierimušais lietus. Elpoju ar baudu; gaiss šķiet smags, pilns ar ūdeni. Pavisam netālu kā aptrakusi kūko dzeguze. Neesmu māņticīgs, bet pieķeru sevi kā bērnībā skaitām man atvēlētos gadus.
Kaut kur tālumā kā tādā sirdspukstu ritmā monotoni klaudz vilciena vagonu riteņi, un neaicinātas galvā sāk nākt mūsu tautas atmiņas par 14. jūniju. Dzeguzes dziesma turpinās, bet vairs nevaru paskaitīt, nedomājot par vīriem, sievām, mātēm, tēviem, bērniem, vecvecākiem, kurus pirms 80 gadiem aizveda svešumā...
Manus vecvecākus un radus šis izvešanas vilnis tieši neskāra, viņi “ceļazīmi” pie baltajiem lāčiem saņēma jau pēc atkārtotās okupācijas. Nu viņi ir Dieva mierā, bet ko 14. jūnijs nozīmē man, maniem bērniem, mūsu sabiedrībai? Vai varam šo vilinošajā laika nosišanas un izklaides plēvē, čaukstošajā gardumu papīrā neietīto atmiņu un pāris paaudžu seno pieredzi vienkārši pabīdīt maliņā kā vairs nevajadzīgu tirdzniecības centru un TV seriālu ikdienā? Vai katrs no mums, mūsu tautā un valstī vismaz reizi ir aizdomājies par šiem sāpīgajiem mūsu vecāku, vecvecāku vai citu radu pieredzes jautājumiem un to mantojumu te un tagad?
Kā jauns zēns savulaik piedalījos no Litenes karavīru nometnes izvesto Latvijas karavīru piemiņas pasākumā. Tur bija klāt vecie starpkaru Latvijas virsnieki, kurus 1941. gadā Litenes vasaras nometnes laikā čekisti nodevīgi apcietināja un izveda. Man iespiedās atmiņā, kā viens no šiem mājās pārnākušajiem varoņiem paceltā balsī sauca kādam citam: “Vai tu biji vagonā?!”
Saruna notika attālāk, tāpēc neko citu nedzirdēju, un, kā dažkārt jauniešiem bez šādas traģiskas pieredzes, man šie vārdi vairāk izraisīja spurdzienu, jo man nebija īsti skaidrs to patiesais svars un nozīme. Un tagad man par to ir kauns. Vēl lielāks kauns man ir par to (un es ceru, ka mana sajūta ir kļūdaina), ka šodien šo notikumu vērtējums ir vēl neadekvātāks kā manā jaunībā, kad tepat blakus vēl bija šie vīri un viņu sievas, kuri mums, jaunajiem, varēja nodot šo pieredzi.
Un nē, runa nav par naida nodošanu, jo pasaule ir mainīga; vērsties ar naidu pagātnē nozīmē nevēlēties saprast tagadni un nebūt gatavam nākotnei. Runa ir par pārdzīvotu pieredzi, kas māca tik lielā traģēdijā un sāpēs atrast dzīvei nepieciešamu sirdspukstu pavedienu, to saglabāt tautas asinsritē, lai šādas lietas vairs nepieļautu un ar skaidru izpratni par pagātni paļāvīgi dzīvotu nākotnei, tautas un valsts uzcelšanai un izdaiļošanai. Tātad runa ir par to, kā šo caur sviedriem un asinīm gūto mācību nepazaudēt, nodot nākamajām paaudzēm.
Bībelē atrodamo Jesaju sauc par vienu no lielajiem Vecās Derības praviešiem, kuram Dievs bija devis dzīvot 8. un 7. gadsimta mijā pirms Kristus dzimšanas, politiski ļoti interesantā laikā. Aptuveni astoņus gadsimtus pirms Jesajas bija noticis Vecās Derības lielākais notikums – Dieva tautas iziešana no Ēģiptes verdzības; ap to notikušajiem brīnumiem taču vajadzēja uz mūžīgiem laikiem nostpirināt tautas pateicību un uzticību Dievam. Tai vajadzēja būt tik pašsaprotamai kā sirdspuksti ikdienai. Tomēr Jesajas dzīves un parvietiskās darbības laikā viņš pieredzēja novēršanos no tautas veidotāja.
Dieva atstāšanai, gluži kā nopietniem sirdsdarbības traucējumiem, sekoja katastrofa. Turīgākā no abām Israēla valstīm Samarija Jesajas dzīves laikā tika ienaidnieka brutāli iznīcināta, un palikusī Jūda – mazākā un nabadzīgākā daļa – tuvojās šādam pašam rezultātam. Jesajam pienācās tas ļoti smagais liktenis – uzrādīt savai tautai tās pārkāpumus. Un viņš to darīja, ar sāpēm, bet darīja.
Jesajas pierakstītajā rodams tik ļoti daudz; arī Dieva izteikts vērtējums, Dieva raksturojums tam, kā Viņš jūtas, kad Dieva tauta vairs neseko savam Kungam, kad tā ir sevi novedusi līdz neizbēgamam lūzuma punktam, aiz kura ir tikai sāpes, ciešanas un Dieva tautai dāvātās politiskās brīvības un neatkarības zaudējums. 42. nodaļā teikts: “Ilgi jo ilgi Es klusēju un valdījos, bet tagad Es kliegšu kā dzemdētāja, elsdams un pūzdams reizē.” Dieva sāpes ir pielīdzinātas sāpēm, ko pārcieš dzemdējoša sieviete. Tomēr, ja dzemdētāju gaida liela dāvana – bērns –, tad ciešanas, ko tauta sagādā Dievam, pašai tautai nes tikai tālākas sāpes. Dievu ir nodevuši, Dievu ir par lētiem niekiem aizmainījuši, tautai un valstij, ko Dievs ir radījis kā savas žēlastības liecību, Viņš vairs nav svarīgs. Dievs bija klāt, kad Israēlu cēla un nostiprināja, tās priecīgākajos un arī bēdīgākajos brīžos, bet nu Dievs ir izraidīts no Dieva tautas vidus, un tauta iet bojā.
Jesaja pierakstīja ne tikai Dieva sāpes un gaidāmo sodu atkritušajai tautai – politisku sagrāvi un ciešanas –, bet arī pēc tās sagaidāmo atjaunošanu. Nereti sāpes un ciešanas ir kaut kas līdzīgs sakārtojošiem sirdspukstiem, kas māca atteikties no kādas nevajadzīgas lietas un meklēt nepieciešamo. Tāpēc Dieva tauta, kaut caur sāpēm un asarām, zināja par gaidāmo atjaunotni un uzvaru. Tās sviedri un asinis bija sēkla vēlāko paaudžu priekiem un uzplaukumam.
Mūsu vidū arvien vēl klāt esošie, kas izcieta un atgriezās, visbiežāk atzīst, ka šobrīd Latvija ir ne tikai brīva, bet arī ļoti labklājīga. Tātad gan pirms 80 gadiem, gan visā okupācijas laikā nestās ciešanas nav bijušas veltas. Tās ir vērtušās augsnē, no kuras ir nācis kas nepieciešami labs. Protams, tas nenozīmē, ka katra grūtība un sāpe ir viegli norakstāma un aizmirstama. Tas nozīmē, ka tās sāpes un ciešanas mūs ir darījušas labākus, tās ir kļuvušas par mūsu tautas un valsts asinsrites daļu. Tāpēc neko no izciestā nedrīkst nolikt malā, nedrīkst aizmirst par tiem, kas neatgriezās, un neievērot tos, kas vēl ir mūsu vidū. Tomēr, kad ar sāpēm un pateicību viņus atceramies, mēs redzam viņu spēku un izturību, tas mūsu asinsritei ļauj cirkulēt, tas mūsu plaušām ļauj un liek elpot ar pateicību un rūpi par nākotni, tam jākļūst par mūsu spēka un izturības pamatu.
Vilciena riteņu duna ir izgaisusi tālumā, bet dzeguze arvien vēl kūko. No debesīm lēnām sāk krist mazas lāsītes, mežs piepildās ar lietus šalkoņu, jau apžuvusī zeme un koku lapas atkal kļūst slapjas. Man ir mana valsts, kuru izcīnīja manas daudz cietušās vecvecāku un viņu vecāku paaudzes. Aizmirsti nav arī tie, kurus aizveda, kuri nekad neatgriezās. Viņi cieta, daudzi mira un Tēvzemē neatgriezās, bet viņu ciešanas nav bijušas bez vērtības, bez man, maniem bērniem un mūsu tautai pievienotas vērtības. Tas ir kā asinsrites posms, kura sastāvdaļa esmu arī es pats. Es viņus neaizmirstu, viņi ir manis un manu bērnu, manas vēstures sastāvdaļa, kaut kas, bez kā mēs, es un mana tauta, nebūtu pilnvērtīgi.
Šodien es noliecu galvu viņu priekšā, lai mācītos no viņu ciešanām un celtu viņu ēku tālāk, lai viņu spēks ciešanās un pastāvēšanā dod spēku arī mums tagad. Man tā ir Dieva dota zeme, Dieva dotas grūtības un ciešanas, kuras pārvarot mana tauta ir bagātāka, ar spēcīgāku asinsriti, kurai katra nākamā paaudze ir kā dāvana un kā uzdevums.