"..beigtu Napoleonu aprok bedrē, lai tas nesmirdētu, bet dzīvu kaķēnu baro ar siltu pienu!"* ^{Apriņķis.lv}

Cik iedvesmojoši vārdi, jo lielākā daļa aktīvo lasītāju Latvijā vēl joprojām ir piederīga paaudzei, kas gana izbaudījusi padomju režīma jeb lielās zonas “brīvdomību” un kurai daudz tīkamāka ir mūsdienu viedokļu dažādība. Taču līdztekus rietumnieciskai brīvdomībai ikvienam latvietim vienā jautājumā vienmēr ir jābūt nešaubīgai pārliecībai, un tas ir, ka plurālisms attiecībā uz Latvijas valstiskumu nav pieļaujams nekad un arī nekādā veidā.

Bet kā gan apgalvojums par stabilo un neatceļamo īstenojas mūsu atjaunotās valsts ikdienā?

Īsajā versijā tas izpaužas tā, ka jau trešo gadu desmitu 11. novembrī patriotiski godinām mūsu Brīvības cīņu varoņus, izdodam grāmatas par pretpadomju pretošanās kustības dalībniekiem, sirdsapziņas latviešiem Gunāru Astru, Lidiju Lasmani-Doroņinu un Gunāru Freimani. Mēs ar lielu entuziasmu veidojam filmas par Sibīrijas vergu nometnes izcietušo dižgaru Kurtu Fridrihsonu, kā arī saviļnojuma pilni esam atgriezuši apritē Leonīda Breikša un citu padomju režīma aizliegto dzejnieku un rakstnieku darbus. Un tajā pašā laikā, dzīvodami atjaunotās Latvijas eiforiskajā plurālismā, mēs poetizējam personas, kuras 1918.–1920. gadā Brīvības cīņu laikā Latvijai neatradās pat tuvumā un kuras pēc divdesmit neatkarīgas valsts gadiem izrādījās savtīgi komunistu līdzskrējēji, atbildīgi par brīvības cīnītāju represēšanu un personīgi piedalījās Latvijas valsts de facto apbērēšanā.

Tieši pirms divpadsmit gadiem Gundega Repše par kolaborāciju sev ierastajā tonī izteicās skarbi un nepārprotami: “Nodevējs ir un paliek nodevējs. Latvieši ar savu bezprincipiālo attieksmi pret kolaboracionismu un bijušā režīma atbalstītāju legālu iekļaušanu sabiedrības un varas dzīvē varētu izteikt interesantus komentārus. Bet latvieši klusēs... Mēs zaudējam spēju atšķirt labo no ļaunā un vairs nezinām, ko nozīmē justies vainīgam.”

Un te Gundegai Repšei nevar nepiekrist. Tiešām taisnīgi formulēts skatījums!

Lai dziedētu okupācijas traumēto latvieša psihi un nostiprinātu vēsturisko taisnīgumu, nometot zvejniekdēla fetiša atstāto zīmogu, ir izmantojams vēstures profesores Dainas Bleieres savulaik piedāvātais formulējums: “Cilvēka attieksme pret nacionālo valstiskumu ir galvenais kritērijs, pēc kura mēs varam identificēt kolaboracionismu.”

Un, lai gan, pēc profesores teiktā, šķietami robežlīnija starp ļauno un labo katram latvietim jau ir zināma, jājautā: kur tomēr esam nonākuši, trīsdesmit gadus dzīvodami savā plurālajā nenoteiktībā?

Ir patiess gandarījums šobrīd ieraudzīt jaunajā projektā “Es esmu...” romānus par Ivandi Kaiju, Anšlavu Eglīti un Jāni Ezeriņu, taču tad var sekot vilšanās un neizpratne.  Izrādās, ka atsevišķu grāmatizdevēju attieksmē virsroku guvis pagalam mistisks Viļa Lāča “literārā ģēnija” tēls. Un iznākumā neizskaidrojama iemesla dēļ ar Valsts kultūrkapitāla fonda nekritisku atbalstu tiek kultivēts ambivalentisms, romāna veidolā cenšoties atklāt Viļa Lāča diskrēto šarmu (citējot Gundegu Repši, “Vilis Lācis – cilvēks-noslēpums”!) un iekļaujot to topošajā autobiogrāfisko grāmatu sērijā.

Jūnijā, šajā latviešu nācijai traģiskajā mēnesī, vēlreiz ir jāatceras noziedzīgās Staļina ideoloģijas nesēja Latvijā psiholoģiskais profils, reflektējot tikai par vienu vienīgu jautājumu: vai iespējams, ka arī pats Lācis bija padomju režīma upuris?

Nē. Jo Lācim bija izvēle. Viņa pārstāvētā režīma represētajiem cilvēkiem tādu iespēju nebija. Šādas izvēles nebija nevienam komunistu represētajam latviešu bērnam, kuru varmākas 1941. un 1949. gadā izdzina Golgātas ceļā. Vilis Lācis uz visiem laikiem ir “izkalis” divus ārkārtīgi skumjus datumus mūsu kalendārā. Viņš ir personīgi atbildīgs par nepiedodami sakropļotām dzīvēm, par padomju genocīdu pret latviešu tautu. Par genocīdu, kuram nav noilguma. Un tieši tādēļ pat rindkopa no Lāča socreālistiskā literārā safabricējuma nav vienas Sibīrijas pazemojumus piedzīvojušā bērniņa asaras vērta.

Pēc iesēdināšanas LPSR Ministru padomes vadoņa krēslā Lācis kā īstens jaunas varas censonis parūpējās par komunistu varai nevēlamo latviešu grāmatu bibliocīdu un daudzu uzvārdu noārdīšanu latviešu literatūras laukā, turklāt arī ietekmēja Latvijas latviešu grāmatplauktu saturu uz veselām piecām desmitgadēm.

Ja pieļaujam, ka latviešiem tomēr būtu laimējies un padomju/nacistu okupāciju važas Latvijā, tāpat kā Rietumeiropas valstīs, būtu kritušas jau 1945. gada maijā, vai gan tādā gadījumā “cilvēks-noslēpums” pēc gļēvas slēpšanās Piemaskavā kaut kad vispār būtu uzdrošinājies atgriezties Latvijā? Līdz ar to likumsakarīgs ir arī otrs retoriskais jautājums: vai tādā gadījumā 1940.–1941. gada padomju represijās giljotinētā latviešu nācija viņu joprojām respektētu kā talantīgu rakstnieku? 

Tātad ir jāapzinās, ka diametrāli pretēja viedokļa pozicionēšana par Lāci kā izcilu novelistu pēckara padomju okupētās Latvijas latviešu sabiedrībā bija iespējama tikai un vienīgi attiecīgo politiski izmainīto apstākļu iespaidā.

Diemžēl ambivalentā latvieša kultivēšana nemazinās arī mūsdienās, tajā skaitā ar traģikomiskām izpausmēm. Tā, piemēram, 2020. gada vasarā Saulkrastos uz televīzijas raidījuma “Bez tabu” žurnālistes konkrētu jautājumu sižetā par Viļa Lāča ielas nosaukuma maiņas nepieciešamību** divas vietējās jaunās latviešu māmiņas izturas kā tādi apjukuši kaķēniņi un neko vairāk par infantilu stostīšanos un smaidīgām grimasēm atbildēt nespēj. 

Minētais piemērs liek secināt, ka 21. gadsimta latviešu prātos kombinācija “kolaborants” un “dižens stāstnieks” neizraisa ne mazākās galvassāpes.

2018.gada pavasarī Egils Levits konferencē “Trešais ceļš – nacionālā pretošanās kustība komunistiskajam režīmam un nacistiskajam okupācijas režīmam Baltijas reģionā” teica: “Atjaunotā Latvijas valsts nebalstās uz Oskaru Dankeru,Vili Lāci, Augustu Vosu vai Borisu Pugo. Mēs noraidām viņu idejas, viņu morāli. Atjaunotā Latvijas valsts balstās uz Konstantīnu Čaksti, Gunāru Astru, Knutu Skujenieku, Lidiju Lasmani-Doroņinu. Uz viņu idejām, uz viņu morāli.”

Tāpēc latvieši, kuriem netrūkst valstiskuma apziņas, šogad grasās atzīmēt Gunāra Astras jubileju. Tā vien šķiet, ka paralēli šim notikumam šovasar izdošanai iecerētais autobiogrāfiskais romāns par Vili Lāci “Nākotnes kalējs” patiešām būs vērtējams kā “izcilākā dāvana” pretpadomju pretošanās kustības līderim viņa deviņdesmitajā gadskārtā. Līdz ar to pēc iepriekš minētā izkristalizējas viens jautājums visam Lāča psiholoģiskajā profilēšanā iesaistītajam radošajam kolektīvam: cik gan nozīmīga šī romāna lasītājiem šajā “reanimēšanas” procesā būs tā jauniegūtā iedvesmojošā un latviešu nācijai pasniegtā atmiņu politikas pievienotā vērtība un morāle par pilsoni, kurš 1940. gada vasarā tik zemiski noziedzās pret Latvijas valsts Satversmi un valstiskumu? Jo nav ko liekuļot – ar šo tiek “reanimēts” nodevēja sapuvušais gars, un  mums visiem, kas piecdesmit okupācijas gadu laikā esam ģenētiski izravēti no tādām īpašībām kā nācijas ideālisms un pašcieņa, tas noteikti nebūs nekas uzmundrinošs.

Tad kādēļ gan šodienas literātiem neiegrimt pētījumos par Leonīda Breikša, Jāņa Veseļa, Augusta Saulieša vai Kārļa Zariņa radošajām gaitām? Vai gan viņi mūsdienās nav daudz vairāk pelnījuši kādu romānu šajā projektā?

Un galu galā ar kādiem gan sasniegumiem uz pārējo “Es esmu…” romānu varoņu fona tomēr varētu izcelties Barnaulas skolotāju semināra 1918. gada absolvents, lai taptu pagodināts ar iekļaušanu šajā biogrāfisku romānu un monogrāfiju sērijā?

Rodas iespaids, ka grāmatizdevēju izvēle minētajā gadījumā ir tikusi balstīta netālredzīgā, pseidopatriotiskā koncepcijā: “Viņš nenoliedzami ir bendeskalps, bet viņš taču ir tik noslēpumains bendeskalps”.

Minētā koncepcija arī, visticamāk, būs izskaidrojums tam, ka iecerēto lasītāju katarsi un pašanalīzes efektu topošā daiļdarba iespaidā mēs nesagaidīsim, bet ambivalentā latvieša kultivēšana gan turpināsies, tāpēc iespējams, ka Māra Bērziņa romāns “Nākotnes kalējs” par Vili Lāci šogad dažā labā grāmatplauktā glīti un visaptveroši mietpilsoniski noguls tieši blakus Baibas Šābertes grāmatai par Gunāru Astru “Sirdsapziņas cietumnieks”.

* Rindas no padomju režīma aizliegtās grupas “Menuets” dziesmas “Alvas zaldātiņi”.

** 2021. gada martā Viļa Lāča ielas nosaukums Saulkrastos nomainīts.