Menu
 

Komentārs. Dzīvot laukos vai pilsētā? Vai darīt to, kas patīk? Apriņķis.lv

  • Autors:  Agita Latkovska
Komentārs. Dzīvot laukos vai pilsētā? Vai darīt to, kas patīk? pixabay.com

Atliek vien kādam sociālajos tīklos izteikt savu skumjo nožēlu par Latvijas laukiem, kas “izmirst”, kā sākas karstas diskusijas par to, cik “viss ir slikti” un ka “Latvijas laukiem nav nākotnes”, vai, gluži otrādi, ka tā nemaz nav un cilvēki laukos dzīvo, turklāt labi dzīvo, un viss ir kārtībā.

Domas dalās, jo cilvēki redz dažādus Latvijas lauku variantus. Kaut arī mūsu valsts ir maza, ļoti atšķiras dzīve laukos kaut kur Latgalē no tā, kā dzīvo cilvēki Kurzemes lauku rajonos. Šovasar, apbraukājot Latviju, esmu redzējusi dažādas mazpilsētas un lauku ciematus. Vietām patiešām ir drūmi: daudzas mājas ir pamestas, pussabrukušas, to saimnieki vai nu nomiruši, vai arī aizbraukuši. Bet citviet redzams, ka tiek būvētas vai atjaunotas vecās mājas, iekopti skaisti dārzi, un ir skaidrs – cilvēki šeit dzīvo un dzīvos.

Pirms kāda laika runāju ar puisi, kurš pastāstīja, ka, Rīgas dzīvi izbaudījis un savu ģimeni nodibinājis, saprata – ir jādodas prom no Rīgas, jo bērniem jāaug laukos. Cilvēki ar augstāko izglītību, labi atalgotu darbu, veiksmīgu karjeru Rīgā pārcēlās uz laukiem Latgalē un sāka nodarboties ar lopkopību. Atteicās no ērtas dzīves Rīgā un izvēlējās fiziski smagu darbu, jo gribēja dzīvot laukos. Jā, bērni būs jāved uz skolu, kas atrodas patālu (Latvijas mazo lauku skolu bēdīgais liktenis mums ir zināms), bet tā neesot problēma, jo ieguvums – dzīve laukos – ir tā vērts.

Bērnībā mūs biedēja: ja nemācīsies, visu mūžu slauksi govis, raksi grāvjus, slaucīsi ielas utt. Tas bija kā bubulis – palikt neizglītotam, palikt laukos, strādāt mazkvalificētu, fiziski smagu darbu. Šodien ir citi laiki, un sabiedrības domāšana ir mainījusies. Ne tādā nozīmē, ka izglītība būtu kļuvusi mazāk svarīga. Nē, izglītība ir svarīga visos laikos. Bet cilvēki vairs neuzskata, ka dzīve laukos ir kaut kādā ziņā mazāk prestiža.

Drīzāk ir tendence tiekties uz laukiem, prom no Rīgas, prom no citām lielām pilsētām. Aizvien vairāk ir to laimīgo, kas var apvienot dzīvi laukos ar darbu ofisā, strādāt attālināti, atrodoties jebkurā Latvijas malā. Tomēr ne visās profesijās šādas iespējas ir.

Izvēloties, par ko dzīvē kļūt, vien retais sapņo par slaucēja, asenizatora vai sētnieka darbu. Uzsākot studiju gaitas, cilvēks cer, ka iegūtā izglītība nākotnē dos iespēju strādāt darbu, kas kaulus nelauž, cer, ka darbs būs ienesīgs un interesants.

Šajā sakarā citāts no M. Kolama grāmatas “Dejotājs”: “Bez sētniekiem, elektriķiem, santehniķiem pasaule tumsā sēdētu uz sūdu čupas.” Skarbi, bet trāpīgi. Jo bez IT speciālistiem, mārketinga menedžeriem un lieliem direktoriem vienmēr būs vajadzīgi arī elektriķi, sētnieki, kurpnieki un santehniķi.

Varbūt dzīve laukos ir privilēģija. Varbūt privilēģija ir darīt darbu, kas patīk. Varbūt kāds ir laimīgs, ka var mēzt mēslus, jo dara to savā kūtī, savā zemē, savā Latvijā. Tas ir jautājums par cilvēka ambīcijām, sapņiem un prioritātēm.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.