Menu
 

Agnese Irbe: Cienīt var tikai cilvēka rīcību, nevis identitāti Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
Foto – Karlīna Vītoliņa Foto – Karlīna Vītoliņa

Agnese Irbe ir sengrieķu valodas filoloģe, Dr. Philol., tulko antīko filozofiju. Lasītājiem pazīstama kā publikāciju autore žurnālā “Rīgas Laiks”, interneta žurnālā “Satori”, bet kops šā pavasara ir portāla “Telos.lv” galvenā redaktore. “Telos ir tīmekļa portāls, kuru 2021. gadā izveidoja filozofu biedrība “Peripatos. Tas ir intelektuālas ievirzes polemiski izglītojošs tīmekļa žurnāls, kas apvieno Latvijas konservatīvos domātājus, kuriem līdz šim nav bijis savas vietnes un savas vienojošās telpas,” tā rakstīts portāla vadlīnijās.

“Kodols” lasītājiem piedāvā Lienes Ozolas interviju ar Agnesi Irbi.

– Starp daudzajām idejām, kuras tiek piedāvātas mūsdienu pasaulē, jūs sevi definējat kā konservatīvās domas pārstāvi. Ar ko pamatota šāda izvēle? Kāpēc?

– Es sevi definēju kā kristīgi konservatīvu. Konservatīvie ir dažādi – ir arī neopagāniskais spārns, tam es nepiederu un dažos jautājumos būtu asā opozīcijā. Es biju liberālāka vai, varbūt jāsaka, vienaldzīgāka vecumā no 25 līdz 35 gadiem. Var teikt, ka man bija nepieciešams diezgan ilgs laiks, lai saprastu, ka šķirtne starp manu personīgo nostādni un izpratni par labu cilvēka dzīvi un manu pilsonisko nostādni nedrīkst būt tik liela. Var būt nelielas novirzes un nianses, bet nevar būt nepārvarama plaisa.

Šāda plaisa ir ļoti izplatīta liberālo partiju aizstāvju pusē un varbūt pat ir viņu galvenā īpašība. Viņi savā privātajā dzīvē bieži ir konservatīvi, ilgojas pēc monogāmas, mīlošas laulības, ir skeptiski pret rekonstruētajām ģimenēm un būtu gandrīz panikas stāvoklī, ja uzzinātu, ka viņu bērns pusaudzis, piemēram, sācis regulāri smēķēt marihuānu, aizplūstot ilūziju pasaulē, vai uzskata sevi par biseksuālu vai nebināru, vai nepiederošu savam dzimumam.

Tādā pašā panikā viņi būtu, ja viņu bērns pusaudzis atteiktos lasīt Rietumu literatūras klasiku vai pat latviešu literatūras klasiku, argumentējot, ka tā ir seksistiska, rasistiska, heteronormatīva un šovinistiska. Viņi uzskatītu, ka tās visas ir jaunības muļķības, dumji saukļi bez satura, ar kuriem aizmālē savu personīgo slinkumu un patmīlību. Bet kā pilsoņi viņi aktīvi iestājas par šo procesu veicināšanu un tiesisku aizsardzību un opozīcijas nostumšanu malā.

Tad, kad es sapratu savas iekšējās pretrunas un savu nesakarību un nevarēju tās vairs izturēt, man nācās mainīties. Man sāka šķist, ka pieaugušam cilvēkam neklājas nedz bezgalīgi ieturēt ironiski poētisko distanci, nedz izvairīties no nepatīkamiem jautājumiem par savu līdzatbildību. Īpaši neizturama šī iekšējā sašķeltība kļūst tam, kurš tiešām tic kristīgajai mācībai, bauslībai un kristīgajai antropoloģijai. Ticēt kaut kam vienam, bet kā pilsonim un pilsoniskās sabiedrības loceklim atbalstīt pilnīgi pretējo – tā ir neizturama iekšēja sašķeltība.

– Agrāk skolā mācīja, ka visas filozofiskās domas un skolas var dalīt divās kategorijās – Aristoteļa un Platona pamatidejās. Ja tāds vērtējums iespējams – kurai pieder konservatīvisms?

– Kristīgajā teoloģijā ir abas šīs plūsmas – neoaristoteliskā jeb tomiskā (pēc Akvīnas Toma vārda) un neoplatoniskā. Ja skatāties, piemēram, viduslaiku teoloģiskos strīdus, tad tās bija asi pretišķīgas. Bija tādi laiki, kad divi lieli katoļu ordeņi, dominikāņi un franciskāņi, viens otru sūdzēja inkvizīcijā par šiem jautājumiem. Bet ar kristīgo konservatīvismu, jo sevišķi mūsdienu izpratnē un mūsdienu vajadzībām, tam ir ļoti attāls sakars. Kā tomisti, tā neoplatoniķi ir teisti, viņi māca gan mūžīgo likumu, gan dabīgo likumu un, protams, ētikas objektīvo raksturu, kuru ar valstslietu instrumentu ir jāuztur spēkā kā izglītībā, tā kultūrā un likumos.

– Tomēr cilvēkiem allaž svarīgāk ir bijis izprast savu laiku. Kas ir tās lielās robežšķirtnes vai frontes līnijas, kuras noteic mūsdienu laikmeta sadursmes un ideju cīņas?

– Progresīvā liberālisma nesavietojamība ar Rietumu sociālo konservatīvismu un tikuma tradīciju droši vien ir galvenā sadursmes līnija. Turklāt abas puses virzās aizvien tālāk viena no otras, kā tas redzams, piemēram, ASV. Otra šķelšanās līnija ir starp globālismu pret lokālismu, lielākoties nacionālo vai etnisko lokālismu.

– Kā tas izpaužas mūsu valstī, sabiedrībā, publiskajā debatē, politikā?

– Tas, kas kādreiz bija liberālisms, aizvien vairāk pārvēršas par kreiso progresīvismu. Progresīvisms meklē pārveidot visu sabiedrību un kultūru, jo uzskata, ka tas cilvēka dabīgajās tiesībās balstītais tikumiskais modelis, ar kuru dzīvojām līdz šim, ir neglābjami novecojis. To aizvieto ar sociālajā konstruktīvismā balstītu modeli, kas balstās bezgalīgā apelēšanā pie indivīda subjektīvajām sajūtām un paša izveidotās identitātes, kura turklāt ir plūstoša. Pietāti pret šo plūstošo, subjektīvo identitāti dēvē par “cieņu” un pieprasa, lai tā tiektos uz bezgalību. Taču cienīt var tikai cilvēka rīcību vai noteiktas viņa īpašības, nevis identitāti.

Progresīvajam liberālismam ir virkne problēmu. Pirmām kārtām tā pamata aksiomas nav pārliecinošas, bet tā būtu drīzāk teorētiska problēma. Sliktāk ir, ka tas ir negodprātīgs un tam trūkst solidaritātes. Negodprātīgs tāpēc, ka to, ko būvē sabiedrībā, tikai retais, kā jau sacīju, gribētu savam bērnam. Ja tu audzini bērnu un esi labs vecāks, tu viņam neteiksi: “Galvenais – esi brīvs!” Tu teiksi: “Galvenais – esi krietns. Turi tīras rokas un tīru sirdi.”

Solidaritātes trūkums savukārt ir tajā, ka liberāļi neredz urbānā elitārisma problēmu. Bērns, kurš audzis stabilā laulībā, ar saprātīgiem un prātīgiem vecākiem, un izglītotā, pietiekami pārtikušā vidē, ir labāk nodrošināts pret visādu propagandu. Viņš varbūt sašūposies kādā brīdī, bet tad nostāsies atkal uz kājām. Bet kā būs ar visiem tiem, kuru dzīves starta kapitāls ir daudz sliktāks?

Viņu vienīgais glābiņš ir tikums, paškritisks, meklējošs prāts un kaut kāds mehānisms, ar kuru dziedēt iegūtās traumas (piemēram, mīlošu vecāku trūkumu) un paša pielaisto kļūdu sekas. Kristietība piedāvā šo mehānismu. Tā piedāvā arī dižāko intelektuālo tradīciju šajā zemeslodes daļā un piedāvā tikumu ētiku. Es neredzu nekādu labāku piedāvājumu.

– Nesen kopā ar domubiedriem izveidojāt portālu “Telos.lv”. Kāpēc uzskatījāt, ka tādas vietnes izveidei ir jāvelta pūles un resurss?

– Viens iemesls būtu manis vajadzība sevi kaut kur publicēt bez pašcenzūras. Otrs, konkrētāks, iemesls bija Satversmes tiesas 2020. gada novembra spriedums tēva pabalsta jautājumā. Spriedums bija ļoti negaidīts. Es piedalījos piketā pie tiesas ēkas. Uz piketu bija atnākuši ne vairāk kā 20 pieaugušo. “Telos” radās, lai pašiem redakcijas locekļiem būtu sava vieta, un arī tāpēc, lai spēcinātu inteliģentu, erudītu un paškritisku sociālo un kristīgo konservatīvismu Latvijā.

– Ar ko “Telos.lv” atšķiras no citām mediju vietnēm? Kā izvēlaties autorus, tekstus?

– Pirmām kārtām mēs neesam ziņu portāls un nereaģējam uz degošo aktualitāti. Ir bijuši kārdinājumi to darīt un arī spiediens. Piemēram, mums burtiski pieprasīja atvainoties par tā dēvēto “Tukuma dedzināšanu” un nosodīt “homofobiju”. Bet mums nav nekādu fobiju. Daudzus autorus paši uzrunājam, citi atsūta savus tekstus. Paldies Dievam, ir pietiekami daudz materiāla, lai mēs varētu izvēlēties, ko likt. Ieguldu ļoti daudz laika rediģēšanā.

Telos.lv” paraugs un pozitīvais piemērs ir amerikāņu tīmekļa vietne “firstthings.com”. Tā pastāv jau vairāk nekā 30 gadu. Viņiem, manuprāt, ir izdevies gandrīz pilnībā noturēties uz šaurā ceļa. Savukārt šobrīd ietekmīgā “quillette.com” man, piemēram, lielākoties nepatīk.

“Telos mēģinās nekļūt par vietni, kurā vienkārši var publicēties tie, kurus citur neņem pretī, jo viņi ir vai nu pārāk traki, vai pārāk nikni. Mums neinteresē “viedokļu dažādība” dažādības pēc. Mums neinteresē arī ezoterika un “garīgums”. Neinteresē arī nacionālisms nacionālisma pēc.

– Orientēties publiskās telpas melu un patiesības sajaukumā kļūt arvien grūtāk, cilvēki apmulst un pārstāj vispār iedziļināties. Kā vērtējat šo procesu? Ar ko tas beigsies? Kādas sekas rada?

– Pret informācijas pārsātinājumu nekā nevar cīnīties, to ir jāiemācās izmantot. Drauds nav datu pārsātinājums un pretrunas un attiecīgi šķelšanas – drauds ir nespēja tikt ar to galā. Ja cilvēks visu savu lasāmvielu un attiecīgi pārliecības iegūst no savas “Facebook” sienas, viņš virzās vēl daudz, daudz lielākā aprobežotībā un patstāvīgas domāšanas trūkumā nekā manas paaudzes cilvēki laikā, kad mācījāmies padomju skolās un augstskolās.

Ja sekojat līdzi tam, ko ir izdarījuši, piemēram, franči ar savu “gallica.fr” grāmatu digitalizācijas programmu, grūti izvairīties no atziņas, ka tīmeklis ir jaunā Aleksandrijas bibliotēka. Kad es pagājušā gadsimta 90. gados sāku nodarboties ar publicistiku, uzrakstīt rakstu – par jebko – nozīmēja iet uz bibliotēku un meklēt kartotēkā pat pašu vienkāršāko ievadliteratūru. Tagad es gandrīz visu varu izdarīt datorā. Noētiskais lēciens, ko esam piedzīvojuši kopš tā laika, ir milzīgs. Protams, ka tas rada arī grūtības.

– Ko mums māca kovida laiks? Vai varam jau izdarīt kādus secinājumus?

– Kovida krīzei ir arī pozitīvais aspekts: tie, kas nesaslima vai izslimoja viegli, vairāk novērtēja tos labumus un ērtības, kas viņiem bija pirmspandēmijas laikā. Kovida apkarošanas rīcībplāni ir vērtīgs pārbaudījums nacionālajām valstīm. To redzam pēc Eiropas institūciju lēnās darbības, kas, domāju, daudzos raisīja šaubas, ja agrāk tādas nebija radušās, par Eiropas Savienības federācijas ideju. Katra valsts lēma un lemj par sevi. Nedomāju, ka federācijas idejai tuvākajā laikā būs kādi panākumi.

Analītiskāk par to domājot: kovida ierobežošanas pasākumi un jo īpaši vakcinācijas kampaņa parādīja vēl dažas ļoti dziļas šķeltnes pilsoniski aktīvajā sabiedrībā. Gan sociāli konservatīvie, gan liberāļi arī ir iekšēji sašķelti, jo abās lielajās teltīs ir gan libertārieši, gan arī komunitāristi. Libertārieši indivīda brīvību no valsts aizstāv pat tad, ja šajā brīvībā var saskatīt negatīvu ietekmi uz visu kopienu. Komunitāristi augstāk par indivīdu vērtē kopienu un tās kopējo labumu. Vai vēl precīzāk izsakoties – daudzi ir par pilnīgu indivīda brīvību vienā jomā, bet ne citā, un visumā viņu nostājas ir filozofiski nesakarīgas. Jautājumā, kas viņiem ir personīgi svarīgs, viņi izvelk indivīda brīvības kārti, bet citā jautājumā gaida, lai mazākums pieraujas, piekāpjas un piecieš. Uz šiem abiem krēsliem nevarēs sēdēt.

Arī starp “Telos.lv” autoriem ir pilnīgi atšķirīgas attieksmes: vieni ir sašutuši par valsts prasību panākt 70–80% vakcināciju, jo valsts cilvēkus mēģina tajā iemānīt, padarot nevakcinēšanos par personīgi neizdevīgu. Es esmu drīzāk otrajā grupā: ja ir saprātīgi spriest, ka 70–80% vakcinācijas noklājums drošticami samazinās smagi slimo un ventilējamo, kā arī mirušo skaitu, es pieciestu vēl lielākas neērtības un ierobežojumus par vakcinēšanos. Es neesmu liberāle, brīvība man nav absolūta prioritāte. Es arī apzinos un ņemu vērā, ka valsts valdība sastāv no cilvēkiem, kas ir nepilnīgi un grēcinieki. Protams, ka viņi pielaiž un pielaidīs kļūdas. Lēmumu pieņemšana vienmēr notiek nepilnīgas informācijas apstākļos. Nav iespējams gaidīt, līdz būs pilna informācija, un tad lemt.

Vēl sliktāk iet kuģu kapteiņiem vētrā un karavadoņiem! Un ir jārīkojas, cik vien iespējams, konsistenti. Nevar mainīt rīcībpolitiku ik pēc mēneša, jo tad iedzīvotāji apjūk un galu galā vairs vispār neklausās norādēs. Ne pārāk laba kārtība, bet tomēr kārtība, ir labāka par haosu. Slikts, taču viegli saprotams un vienkārši izpildāms likums ir labāks par labu likumu, kurš ir neskaidri formulēts un kuru nevar izpildīt. Politika ir prakse, nevis teorija, kura tiek bezgalīgi pārstrādāta. Uz politiku liktajām cerībām ir jābūt piezemētām un mērenām. Šie ir klasiskās politiskās teorijas atzinumi, kuri ir zināmi jau kopš senajiem grieķiem.

– Laulība un ģimene kā vērtība. Kur sakņojas priekšstats par to? Vai izdosies to saglabāt mūsdienu pasaulē?

Laulības un ģimenes aizstāvība sakņojas dabīgajās tiesībās, kuru lielākais un jaudīgākais nesējs Rietumos ir bijusi kristīgā baznīca. Šo domas tradīciju turpināja ANO Cilvēktiesību deklarācija, kas lielā mērā balstās Akvīnas Toma versijā par dabīgajām tiesībām. Vēl pirms pāris gadu desmitiem laulības nozīme cilvēku dzīves stabilizēšanā un jo īpaši bērnu tiesības augt ar saviem īstajiem vecākiem, cik vien tas ir iespējams, visiem cilvēkiem bija pašsaprotama. Šodien tā ir kļuvusi par nostāju, kuru aizstāv nemoderni vai neiecietīgi cilvēki, kuri izskatās kā izmirstoša minoritāte.

Es uzskatu, ka viendzimuma laulība, kas pieņemta jau lielākajā daļā rietumniecisko demokrātiju, bija rupja kļūda. Un tā bija tieši akadēmiski izglītotās inteliģences kļūda. Nepadomāja tālāk par savu degungalu, par ilgtermiņa sekām, par pašiem jēdzieniem un to pamatojumiem. Viendzimuma laulību likums visur, kur tas pieņemts, ietverot ASV, ir nesakarīgs un sastāv no tukšas retorikas. Tas ir iedragājis arī cieņu pret juristiem un tiesību speciālistiem. Gandrīz neviens neparedzēja, ka, izzūdot abu dzimumu papildinošajam kritērijam laulību noslēgšanā, izzudīs paša dzimuma izpratne. To pierādīja transseksuāļu ideoloģijas uzvaras gājiens. Tam ir milzīga ietekme – pat Latvijā.

Nesen ievēroju, ka latviešu feministes vairs neraksta “dzimums”, viņas raksta “dzimte”, lai izvairītos no, viņuprāt, ierobežojošā un diskriminējošā, bioloģiskā kritērija lietošanas. Taču tas feminisms, kurš balstīja, piemēram, vēl nesen aktuālo #metoo kustību, tomēr pieņēma par pašsaprotamu, ka, sakot “sieviešu aizsardzība”, ir skaidrs, kas domāts ar “sieviete”. Tagad tas ir sadragāts vai vismaz būtiski apdraudēts.

Lielbritānijā ir pilnīgi legāli tikt juridiski atzītam par sievieti, lai gan cilvēkam ir vīrieša ģenitālijas un dzimuma maiņas operācija pat nav iecerēta. Viendzimuma laulību nedrīkstēja atbalstīt un nedrīkst atbalstīt. Bija jāapstājas pie civiltiesiskiem līgumiem starp cilvēkiem, kuri kopā veido dzīvi un kuri nevar laulāties, un šis jautājums jāslēdz.

“Telos” mēģina runāt par šiem jautājumiem un skaidrot, kāpēc mēs neatbalstām LGBT+ kustību. Vai izdosies aizstāvēt ģimeni dabīgo tiesību izpratnē un vai konservatīvajiem izdosies pārliecināt oponentus, es nezinu. Varbūt arī neizdosies, bet tas nav pamats necensties. Kā savulaik rakstīja dzejnieks Klāvs Elsbergs, “es nedaudz papūlēšos arī citu labā / bet lemšu pats / cik lielu vāli ņemt”.

4 komentāri

  • Fralma
    Fralma Piektdiena, 16 Jūlijs 2021 22:01 Komentāra saite

    Paldies, ka nointervējāt Agnesi Irbi! Paldies par jauko interviju!

  • Māris
    Māris Piektdiena, 16 Jūlijs 2021 22:45 Komentāra saite

    Lieliski

  • Zigrīda Āre
    Zigrīda Āre Piektdiena, 23 Jūlijs 2021 14:44 Komentāra saite

    Klāvs Elsbergs nebūtu jūsu domubiedrs.

  • Skolnieciņš no svētbirzs
    Skolnieciņš no svētbirzs Pirmdiena, 02 Augusts 2021 17:32 Komentāra saite

    Šodien, 2. augustā, ir iesācies ‘’Baltijas Praids 2021’’ (angļu val. Baltic Pride 2021). Šogad šīs pasākums norisinās Rīgā. Tas ir liels gods, jo šī festivāla pamatmērķis ir sludināt mīlestību, iecietību un līdztiesību mūsu sabiedrībā. ‘’Baltijas Praids’’ šogad norisinās no 2. augusta līdz 7. augustam. Šajā laikā norisināsies dažādi pasākumi: dažādas diskusijas, darbnīcas, filmu izrādes un konferences. ‘’Baltijas Praids 2021’’ ir svētīgs pasākums. Mūsu sabiedrībā trūkst iecietības un sapratnes vienam pret otru. Tāpēc aicinu ikvienu no mums noskatīties TV seriāla ‘’Amerikāņu Dievi’’ 3. sezonas 8. sēriju ‘’Degsmes uguns’’. Šo seriālu var noskatīties angļu valodā oficiālajā TV kanāla STARZ mājaslapā: starz.com/us/en/series/american-gods/season-3/episode-8/61896 [Watch American Gods: Ep 308 - The Rapture of Burning on STARZ - Free Trial]. Šo sēriju krievu valodā var noskatīties: lostfilmhd.com/78-amerikanskie-bogi-smotret-onlayn-na-lostfilm-v-hd-720.html [Seriāls ‘’Amerikāņu Dievi’’ 3 sezona tiešsaistē HD kvalitātē (lostfilmhd.com)]. Kā arī aicinu ikvienam iepazīties ar Japānā notiekošo ‘’Kanamara Matsuri’’ festivālu: youtu.be/Q4LW3pDQq3A [video no GO2travel YouTube konta ‘’Japan 2021| kanamara matsuri festival かなまら まつり’’]. Šis festivāls Japānā notiek gadu no gada, tas vairo iecietību un saticību Japānas sabiedrībā.
    Nedzīvosim naidā. Dzīvosim draudzīgi! Būsim saticīgi un pretimnākoši!
    Ar Dievietes Frejas svētību, Skolnieciņš no svētbirzs
    ©Skolnieciņš 1999-bezgalība :-)
    Skolnieciņš® ™Skolnieciņš
    #mīlestība #kaisle #DievieteFreja #saticība #draudzība #iecietība #sapratne #LGBT #LGBTI # LGBT+ #BalticPride #BaltijasPraids #AmericanGods #AmerikāņuDievi #STARZ #MīlestībasFestivāls #KanamaraMatsuri #Skolnieciņš #svētbirzs

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.