Vija Beinerte: Pacients vai eksperimentālo pētījumu dalībnieks? ^{Apriņķis.lv}

Haotiskie valdības lēmumi un tikpat nevarīgā komunikācija ir radījusi augsni sazvērestības teorijām, neuzticībai, nedrošībai, panikai un bailēm. Savukārt bailes provocē agresiju. Bet valdība arvien uzkurina kaislības.

"Vakcīna neapturēs pandēmiju, vakcīna ir tikai papildu rīks. Uzraudzība turpināsies, arī turpmāk būs nepieciešama testēšana un izolēšanās, kontakti joprojām tiks izsekoti un cilvēki tiks ievietoti karantīnā." Tā pagājušā gada novembrī paziņoja Pasaules veselības organizācijas ģenerālsekretārs Tedross Adhanoms Gebreiesuss.  

Savukārt mums novembrī tika paziņots: "Vakcinējies, lai varētu atgriezies pie normālas dzīves!"

Noklusējot, ka arī vakcinētie var saslimt, ka arī vakcinētie var izplatīt infekciju, ka arī vakcinētajiem ir jāvalkā maskas, jāievēro distancēšanās notikumi un izolācija. Piemēram, hercogiene Keita Midltone, būdama vakcinēta, jūlija sākumā bija spiesta atrasties desmit dienu izolācijā pēc kontakta ar inficētu personu, kam slimība norit bez simptomiem. Tā vietā mums piedāvā "2 miljonus iemeslu vakcinēties", nebilstot ne vārda par to, ka katram pašam vai kopā ar ģimenes ārstu ir jāizvērtē vakcinācijas ieguvumi un riski.

Un nu vēl 6. jūlijā pieņemtie grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā, kas paredz darba devējam tiesības atbrīvot no amata darbiniekus, kuri līdz 15. septembrim nebūs ieguvuši Covid-19 sertifikātu, jo ārstniecības, sociālās aprūpes, izglītības un vēl citu iestāžu darbiniekiem vakcinācija, premjera Kariņa vārdiem runājot, būs "zināms pienākums".

Arī ministrs Pavļuts, kā ziņo LETA, "uzsver, ka Veselības ministrija un "Attīstībai/Par!" izprot un atbalsta nepieciešamību pēc obligātas vakcinācijas atsevišķās profesijās".

Zīmīga detaļa – šā gada janvārī Pavļuts teica: "Brīvprātīga vakcinācija ir fundamentāls vakcinācijas princips. Mēs negribam kļūt par totalitāru valsti."

Drīz pēc tam, atbildot uz deputātu jautājumiem, Pavļuts rakstīja: "Vakcinācija pret Covid-19 ir brīvprātīga un tiek veikta, pamatojoties uz informētu piekrišanu. Tādējādi arī lēmums vakcinēties vai nevakcinēties pret Covid-19 nekādi nevar ietekmēt ārstniecības personas, ārstniecības atbalsta personas vai ārstniecības iestādes darbinieka darba tiesiskās attiecības, kuras ir noteiktas darba likumā." 

Kā janvārī teiktais ir savienojams ar jūlija paziņojumu, lai paliek uz Pavļuta kunga sirdsapziņas. Ja viņam tāda ir.

Taču arī tas vēl nav viss. Ne ministrs Pavļuts, ne premjers Kariņš nav paskaidrojuši saviem darba devējiem, t. i. Latvijas nodokļu maksātājiem, kāds ir šo vakcīnu tiesiskais statuss Eiropas Savienībā.

Ir trīs galvenie ES sekundārie tiesību akti, uz kā pamata tiek izsniegtas zāļu tirdzniecības atļaujas: 2001. gada 6. novembra direktīva 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm; 2004. gada 31. marta regula (EK) nr.726/2004, ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru; 2006. gada 29. marta Komisijas regula (EK) Nr.507/2006 par cilvēkiem paredzēto zāļu tirdzniecības atļauju ar nosacījumiem, uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula nr. 726/2004.

Juriste Baiba Rudevska, kas rūpīgi izpētījusi šo jautājumu, raksta: "Visām Covid vakcīnām, ko patlaban tirgo ES, ir dota tirdzniecības atļauja AR NOSACĪJUMIEM un tās derīguma termiņš ir 1 gads (skaitot no lēmuma paziņošanas dienas)."

Ko nozīmē piebilde "ar nosacījumiem"? Pavisam īsi: to, ka par šīm zālēm (vakcīna arī ir zāles) vēl nav iesniegti ne tikai pilnīgi klīniskie dati, bet pat pilnīgi pirmsklīniskie vai farmaceitiskie dati, līdz ar to iespējamie riski vēl nav līdz galam apzināti.

"Tātad par Covid vakcīnām ir jārunā nevis kā par vakcīnām (līdzās pastāvīgo tirdzniecības atļauju saņēmušajām vakcīnām, piemēram, pret gripu, encefalītu, difteriju), bet kā par eksperimentālajām vakcīnām," skaidro Baiba Rudevska. 

Un te nu mēs nonākam pie galvenā. "Tā kā iesāktie pirmsklīniskie un klīniskie (arī farmaceitiskie) pētījumi ar šīm vakcīnām vēl nav pabeigti, tad ikviens cilvēks, kurš piekrīt tikt potēts ar šo produktu, faktiski piedalās šādos pētījumos un, iespējams, pakļauj savu veselību un dzīvību riskam. Manuprāt šajā situācijā iznāk, ka vakcinētās personas ir nevis juridiskajā kategorijā "pacients", bet gan kategorijā "klīniskā pētījumā iesaistīts pacients". Abos gadījumos personai ir atšķirīgs tiesību un pienākumu apjoms", rezumē Baiba Rudevska.

Vakcīnu vēsturē ir gana daudz piemēru, kad mediķi, zinātnieki un brīvprātīgie bijuši ar mieru paši izmēģināt jaunas vakcīnas, lai gūtu pierādījumus par to drošumu un efektivitāti un vēlāk, iespējams, glābtu miljoniem dzīvību. Visu cieņu šiem cilvēkiem!

Gluži tāpat visu cieņu tiem, kas jau ir vakcinējušies pret Covid, domājot ne vien par savu, bet arī par sabiedrības drošību! Taču man nav pieņemama valdības nostāja un, maigi sakot, negodīgā komunikācija. Rodas sajūta, ka valdībai rūp nevis nācijas veselība, bet skaitļi, pret kuriem varētu saņemt Briseles finansējumu.

Un vēl kāds svarīgs aspekts: neviens no jauno vakcīnu ražotājiem neuzņemas atbildību par pacientu veselību un drošību. To neuzņemas arī Latvijas valsts.

Tomēr arī tas vēl nav viss. Latvijā jau tāpat katastrofāli trūkst mediķu. Nule pieņemtie grozījumi likumā situāciju padarīs vēl sarežģītāku.

"Es nespēju sakārtot darba grafiku, jo man trūkst māsu," stāsta kādas reģionālās slimnīcas nodaļas virsmāsa, kuras vārdu es ar nolūku paturu noslēpumā, jo gadījumi ar Līgu Krapāni, Kasparu Zlidni un Vestardu Šimku liecina, ka paust savu viedokli vakcinācijas sakarā mūsu "demokrātiskajā" valstī nu jau ir bīstami.

"Es jau tagad nodarbinu 2. kursa studentes, un tā ir daudzās nodaļās. Ja mūsu slimnīca tiešām pakļautos šim ultimātam, tad kādas nodaļas nāktos slēgt, jo man nav vakcinējušās viena trešdaļa māsu un divas trešdaļas māsu palīdžu. Kas strādās, ja jau tagad trūkst speciālistu?" 

Piebildīšu, ka patlaban Latvijā praktizējošu māsu skaita attieksme pret tūkstoš iedzīvotājiem ir viena no mazākajām Eiropas Savienībā: Beļģijā 19, 5, Igaunijā 11,2, Lietuvā 9,8, Latvijā 4,8. Turklāt tie ir 2017. gada dati. Un situācija pa šo laiku ir pasliktinājusies.

Finanšu ministrs Reirs jau ziemā draudēja, ka nevakcinētajiem mediķiem pašiem būs jāmaksā par testiem. Biedrs Ļeņins savulaik esot teicis, ka valsti vadīt varot jebkura ķēkša. Taču ir kāda nianse: iet par ministru var arī uzņēmējs vai pianists, bet par mediķi vai skolotāju kurš katrs nevar vis.

"Lai strādātu par māsu, nepietiek ar tām teorētiskajām zinībām, ko iegūst skolā. Labai māsai piemīt epmātija, līdzcietība un beznosacījuma cilvēkmīlestība. Tāpēc ne visi var darīt šo darbu. Ne katrs spēj bez riebuma aprūpēt no ielas atvestu utainu bezpajumtnieku, pārsiet gangrenozas, smirdīgas brūces, apmainīt autiņus dementīvam vecītim vai pareiziem vārdiem mierināt izmisušus piederīgos," skaidro virsmāsa.

Jautāta, vai viņa pati ir nolēmusi vakcinēties, mediķe atbild: "Jebkura vakcīna ir iejaukšanās imūnsistēmā. Esmu vakcinēta pret B-hepatītu, difteriju un stingumkrampjiem, taču nekad neesmu vakcinējusies pret gripu un ērču encefalītu. Pēdējo gan reizēm apsveru, jo dzīvoju laukos. Jau vairāk nekā gadu es strādāju pašā sērgas epicentrā. Ik dienu saskaros ar Covid pacientiem – gan tādiem, kas jau zina, ka ir inficēti, gan tādiem, kas to vēl nezina. Un es neesmu saslimusi. Visi testi ir bijuši negatīvi un antivielu skaits ir apaļa nulle. Vai nu man ir spēcīga imūnsistēma, vai esmu iemācījusies pareizi izsargāties. Manuprāt vakcinēties vajag tiem, kas ir riska grupā. Mūsu slimnīcā smagie pacienti, kas nonāk reanimācijā un Covid nodaļā, līdz šim lielākoties ir bijuši vai nu veci cilvēki, vai arī tādi, kas sirgst ar hroniskām kaitēm – visbiežāk tas ir cukura diabēts un liekais svars. Taču esmu redzējusi arī neskaitāmus pacientus, kam slimība norit bez simptomiem, kā arī tādus, kas pārslimo vieglā formā. Es neesmu riska grupā, tādēļ pagaidām nevakcinēšos. Vakcinēties vajadzētu tiem, kam ieguvums ir lielāks nekā risks."

Jautāta par riskiem, virsmāsa atbild: "Galvenokārt tie ir trombožu riski. Pēdējā laikā ir  palielinājis insulta un infarkta pacientu skaits, starp kuriem daļa ir vakcinēti. Taču insults vai infarkts nevar izstāstīt, vai to ir izraisījusi vakcīna, vai tā vienkārši ir sakritība un vainīga ir karstā vasara. Par katru šādu gadījumu ziņot Zāļu aģentūrai ir birokrātiski sarežģīti un mums tam vienkārši nav laika. Otra lieta: nav zināms, cik ilgi un kā organisms uz poti reaģēs. Pārslimojušajiem antivielu ir no desmit līdz simtam vai diviem simtiem, vakcinētajiem to ir desmit tūkstoši un vairāk. Trešā lieta: man ir darbiniece, kam ne reizes nav bijis pozitīvs tests, taču viņai asinīs ir antivielas – tātad viņa ir pārslimojusi. Tomēr viņa nevar saņemt sertifikātu kā izslimojusi, jo neviens tests nav bijis pozitīvs. Šī ir vēsturē pirmā slimība, kas tiek tik dīvaini interpretēta, jo mediķiem skolā māca, ka konkrētu antivielu atrašana asinīs ir pierādījums organisma saskarei ar slimības ierosinātāju. Taču es nevis gribu kādu atrunāt no vakcinēšanās, bet ja man kā mediķei jautātu padomu, tad man sirdsapziņa neļautu cilvēkam droši ieteikt to, par ko nav zināms, vai cerētais ieguvums ir samērīgs ar reālajiem riskiem."

Par rudenī plānoto loteriju atbilde ir skarba: "Tā ir absolūti neētiska Veselības ministrijas rīcība – izlozēt nodokļu maksātāju naudu loterijā par vakcinēšanos ar eksperimentālām zālēm tādā situācijā, kad valstij trūkst naudas, piemēram, onkoloģisku slimnieku vai bērnu invalīdu ārstēšanai."

Uz jautājumu, ko virsmāsa darīs, ja prezidents neatjēdzinās valdību un neapturēs grozījumu izsludināšanu, viņa smej: "Mēs ar nodaļas ārsti, kas arī nav vakcinēta, jau esam izdomājušas risinājumu – pieteiksimies kādā lidsabiedrībā par stjuartēm, jo tur vakcinētos neņem trombu riska dēļ. Mums pat pirmo palīdzību nevajadzēs mācīties."

Labi tiem, kas bēdu laikā spēj saglabāt humora izjūtu. Tomēr ir svarīgi zināt, ka arī mediķiem jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.

Taču galvenais – valdība demokrātiskā valstī pastāv tālabad, lai tā sabiedrību pārstāvētu un aizstāvētu, nevis to biedētu, kauninātu un beigās pat represētu.