Jānis Dimants. Neba apkārt vieni vienīgi idioti un paaugstināts riebīgums ^{Apriņķis.lv}

Un tomēr pavīdēja kas vedinošs caurlūkot norises valstī no apzināti vai neapzināti piemirsta skatupunkta. Kādreizējais televīzijas laiku kolēģis Dans Titavs tajā Pučes raidījumā ieminējās, ka partijas, kopš saņem valsts itin solīdu finansējumu, vairs nekontaktē ar iepriekšējiem naudas devējiem un nezina, ko publika grib, kas tai vitāli svarīgs. Partijnieki uzdarbojas, kas pašiem ienāk prātā. “Un ļoti izskatās, ka labi domātā ideja padarīt partijas finansiāli neatkarīgas no tā sauktajiem lielajiem sponsoriem ir pilnībā sagrauta pašu politiķu rokām,” kā apstiprinājumu Titava bažām akurāti piebalso komentētājs Guntars Gūte laikrakstā “Diena” (09.07.2021.).

Tomēr nekādi nebūtu pieļaujama atgriešanās pie vecās sistēmas. Par laimi vai nelaimi, ar jauniem, cik dzirdams, šaušalīgiem, atklājumiem sponsoru lobēšanas ziedu laikos nāk klajā savulaik populārais TV3 žurnālists Ansis Pūpols. Viņš nule saveidojis īstu grāvējfilmu “Lobisti”. Ak, partijnieki, ak, lobētāji un lobējamie! Draud nepatikšanas, varbūt pat tiesu darbi, ja vien nav beigušies noilguma termiņi.

Partijnieki, kur prāta vētras?!

Kad ik dienas salasāmies kaut vai negāciju pilnos virsrakstus, kā, piemēram, “Latvijas valsts diez vai izvilks vairāk par 20 gadiem” (digitalizētā “Neatkarīgā Rīta Avīze”), nodreb sirds un neviļus uzvirmo doma – kur idejas, kur dedzīgas iekšējās diskusijas, globāli valsts šodienas un nākotnes skatījumi, kāpēc esam pieklusuši ar domas lidojumu?! Protams, kaut kas jau tiek izteikts, reizumis pat pārlieku skaļi.

Nule sarīkotais “Ideju skrejceļš” Jaunmārupē uzskatāms vai kā nacionālas nozīmes pasākums. Tomēr nākas pārliecināties, ka konferences, kongresi rit ar izteiktu vēlmi, kā tikt pie varas vai tajā nostiprināties, kā iegūt un sadalīt portfeļus. Kā teiktu viens politikas vērotājs, pavīd kaut kāds bezcerīgs purvs…

Bet varbūt medijiem kaut kādu iemeslu dēļ partiju iekšienē ar valstisku nozīmi paustais paliek noklusēts? Tad nu jūlijā notikušā kustības “Par” kongresa atspoguļojumi tika izlaisti tikpat kā caur lupu. Īpašu uzmanību saistīja vēl tas, ka pēc ilgāka laika tas bija viens no pirmajiem klātienē notikušajiem politiskajiem pasākumiem un kura galvenajā lomā figurēja valsts elitē šobrīd nepārspējamākais runātājs Daniels Pavļuts, un kurš atkārtoti ievēlēts par politiskā spēka līderi. Viņš spilgti deklarējis, ka mūsu uzdevums – izvest sabiedrību no krīzes; esot svarīgi vienot un stiprināt liberālos, moderni domājošos spēkus. Būšot restarts!

Lasot košos izteikumus, atcerējos, ka kādā TV raidījumā mūsu galvenais tiesībsargs Juris Jansons tā kautrīgi tika atzinies – viņš ne visu veselības ministra teikto spējot uztvert. Kā gan lai to uztver tante Pabažos? Pats gan negrasos ne Pavļutu, ne viņa garumgarās runas kritizēt, jo jūtu tādu kā bijību – viņa rokās taču visu mūsu veselība un galu galā tūlītēja iespēja aiziet viņā saulē vai tomēr palikt uz grēcīgās zemes. Toties atļaujos vismaz pažēloties, ka Pavļuta kongress visai pavāji radis atspoguļojumu medijos. Tradicionālā “Top” trijnieka godavietai rasts tikai viens Māris Krautmanis un arī vairāk par to, ka nolicis pie vietas dažu labu kongresā dzirdēto lielībnieku, pagozējoties tribīnē ar aplami pie veiksmēm nodēvētiem prastiem izgājieniem.

Vai iekarotāji arī iekārojami?

Pavļuta “pariešu” aprindās gluži vai par varoņiem attiecīgās epizodēs tiek dēvēti Rīgas mēra amatā iekļuvušais Mārtiņš Staķis un iekšlietu ministra postenī ieceltā prestižās Kembridžas un vēl divu augstskolu zinātniskos grādus ieguvusī Marija Golubeva. Tiek lēsts, ka ar Staķi viņi “ieņēmuši” galvaspilsētu un tālāk ar lielo veiksminieku priekšgalā jātiek pie valsts vadības stūres. Gan smieklīgi un vienlaikus skumji, ka visādi izveicīgais jaunais Rīgas mērs nokļuvis krustugunīs ar stabiņu izvietojumu ielās. Tīkami vismaz tas, ka Staķis it perfekti apguvis situāciju, zina, kurš stabiņš atstājams un kurš raujams ārā, lai netraucētu kustību ielās.

Lielākas viļņošanās sabiedrībā raisījusi jaunās iekšlietu ministres primārā pievēršanās naida runas kā nozieguma izpētei. Par viņas saveidoto darba grupu izsmējīgi izteicies kolēģis Dzintris Kolāts, bet Lato Lapsa savā ierastajā stilā publiski pieprasa paskaidrot, kādas tendences no kriminoloģijas viedokļa nosaka nepieciešamību veidot darba grupu tieši naida noziegumu izpētei; kāds finansējums un no kādiem avotiem noteikts minētajai grupai un katram tās loceklim. Latvijas Radio raidījumā “Krustpunkti” 45 minūšu garumā neviens no trīs ministres izvaicātājiem par naida runas epopeju netika painteresējies. Vai korektums?

Toties “Latvijas Avīze” komentāru lappusē pavīpsnā, sak, interesanti, kā šī pētniecība ietekmēs nejauki iestrēgušo skaļo slepkavību izmeklēšanu un kā nodrošinās cilvēcīgus darba apstākļus policistiem, kuri strādā aizvadītā gadsimta vidū remontu piedzīvojušās telpās, sēž uz klibiem krēsliem un saņem Eiropā nepiedienīgi zemu apmaksu… Jā, steidzīgi risināmu būšanu un nebūšanu vesels komplekts, bet, re, visupirms pētīs naida runas iemeslus, avotus, vidi, u. t. jpr.

Tikmēr kā vienreizīgs atklājums sabiedriski politiskajā dzīvē šajā karstajā vasarā nācis Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētnieks, šad tad dzirdētais vieslektors un blogeris Andis Kudors, izanalizējot politiskās norises, to iespējamās veiksmes un arī baisu iznākumu versijas, ko vienkāršoti dēvējam par riskiem. Kudora vēstījums Latvijas Radio raidījumā “Krustpunkti” raisījis tādu saviļņojumu, ka pat tantiņām viss licies aizkustinoši, ko viņas apliecināja tūdaļ “Brīvajam mikrofonam” atvēlētajās minūtēs.

Pats savās aprindās esošos burtiski mudinu un tagad arī lasītājus uzrunāju: mums šis Andis Kudors obligāti jādabū kādā no deputātu kandidātu listēm, lai beigtos reiz nievas, ka dumjā tauta savēlē sev dumjus priekšstāvjus. Ar vēlētāju iegribām gan varētu rasties sarežģījumi, jo simpātiskais gudrais vīrs ir izstājies no Jaunās konservatīvās partijas un uz kādu citu vismaz pagaidām netēmē. Tomēr pats palieku jūsmodams, ka mums ir tāds Kudors un ar kuru saistāmas lielas cerības.

Absolūti tīkami

Vēl lasītājiem zināšanai: gandrīz vai jūsmoju, ka par Salaspils novada mēru jau ceturto reizi apstiprināts Raimonds Čudars, kaut arī nule sacelts skandāliņš it kā par viņa pārlieko visatļautību. Tīkami bija uzzināt, ka par nu jau paplašināto Ādažu mēru vienbalsīgi ievēlēts Māris Sprindžuks, bet par superlielā Ropažu novada priekšsēdētāju ievēlēta līdzšinējā maziņā Stopiņu novada vadītāja Vita Paulāne un par vienu no viņas vietniekiem kļuvis savulaik populārais radio un televīzijas žurnālists Haralds Burkovskis. Kā lai nepriecājas, ja arī amata brāļi izvirzās. Un jātur tak savējo kante! Turklāt tas tiek darīts absolūti tīkami.

Vēl atzīšos, ka pašvaldību vēlēšanu sakarā izjūtu arī ko kulminējošu. Pieļauju, kādi varbūt atceras – tiku rakstījis, ka Babītes novadā opozīcijas kā tādas nav un nav bijusi visus 28,5 gadus, kopš pašvaldības vadītāja amatā ir Andrejs Ence. Un še tev, skribentiņ, Babītē pēkšņi saliedējas spēki, ņem un nogāž Enci! Godīgi jāatzīst – dikti un ilgi pārdzīvoju, līdz kamēr šo to noskaidroju aizkulisēs. Bet nu esmu pilnīgi oficiāli reabilitēts, pasargāts no jelkāda žurnālistiskā negoda: apvienotā lielā Mārupes novada deputāti par savu līderi jūlijā ieceļ nevienu citu kā pašvaldībnieku vecmeistaru Enci, un cienījamais kungs trešo gadu desmitu turpina būt tur, kur viņam kā lielam profesionālim pēc likuma un taisnības jābūt.

Savukārt pašieceltais eksperts pie izdevības pašaustīs tiešām nejēgas, neskoposies ar labu vārdu varošiem un darošiem it kā jau tik nīstajiem politiķiem, jo cītīgi meklēs tādu jaunu vēsmu nesējus kā karstajā jūlijā īpašu vērību guvušais Andis Kudors.