Voldemārs Lauciņš. Kaut kas par ģimenes jēdziena nostiprināšanai veltīto referendumu ^{Apriņķis.lv}

Neko jaunu lasītājam neesmu atklājis. Jau vairākus gadu desmitus viendzimuma attiecības iegūst arvien lielāku likumisko atbalstu, un nu jau lielākajā daļā Eiropas un Ziemeļamerikas jeb tā sauktās Rietumu civilizācijas valstu viena dzimuma attiecības likumos ir teju vai pilnīgi pielīdzinātas Dieva dotai viena vīra un vienas sievas laulībai.

Pēc pagājušā gada Satversmes tiesas nolemtā arī mūsu zemi ir sasniedzis šis vilnis. Tas nekas, ka tiesai uzdeva citu jautājumu; tas nekas, ka Satversmes tiesas uzdevums nav papildināt vai mainīt Satversmi, bet to arvien sargāt; tas nekas, ka 12. novembra spriedumu pieņēma, tikai vienu pusi uzklausot. Tagad Latvijai esot jāmainās, jo Satversmes tiesa tā lēmusi.

Paskatos vēlreiz uz abiem smaidīgajiem vīriešiem uzticamajā ziņu lapā. Nē, man nav nekā personīga pret viņiem, nav arī naida vai baiļu, bet kaut kas tomēr nav tā. Tāpēc es uzskatu, ka Centrālās vēlēšanu komisijas pašās jūlija beigās pieņemtais lēmums atļaut vākt parakstus referendumam par viena vīra un vienas sievas veidotā laulībā esošas ģimenes izpratnes nostiprināšanu ir teju vienīgais solis, kuru tagad var un vajag veikt, lai mūsu nākotne nebūtu sliktāka par pagātni.

Ģimenes vienreizviens

Cilvēki, tautas un sabiedrības dzīvo tagadnē, te un tagad mums ir prieki un bēdas. Tomēr tas nav viss. Mūsu dzīvei tagadnē ir tāda pagātnes un nākotnes dimensija: mēs neesam pirmie pasaules vēsturē, pirms mums bija mūsu senči, un diez vai mēs vēsturi noslēgsim. Tā nu mūsu situācija kaut kādā ziņā ir mūsu pašu rokās, bet to ietekmē pagājušais un mēs zināmā mērā ietekmējam nākotni. No vēstures zinām, ka reizēm dzīve tagadnē norit vienkāršāk, pat lēnāk, reizēm tā met kūleņus un notiek straujas pārmaiņas. Kā tad ar ģimeni visā šai dzīves virpulī?

Ir virkne civilizācijas izgudrojumu un sasniegumu, kurus mēs savā tagadnē baudām no pagātnes. Piemēram, rakstība. Mums tā nākot no senajiem feniķiešiem, kuri valodas fonētiskās skaņas pārvērta rakstu zīmēs – burtos un vārdos. Caur grieķiem un romiešiem šis mantojums ir sasniedzis civilizāciju Eiropā un vēlāk arī tās ietekmētajā pasaules telpā, arī mūs. Tāpēc eiropiešu rakstības metode ir citādāka nekā, piemēram, Ķīnā. Nesaku, ka labāka vai sliktāka, bet atšķirīga.

Ģimene, kas balstās viena vīra un vienas sievas kopībā, nepieder pie civilizācijas ieguvumiem. To nav izdomājuši mūsu senči kaut kad tālā pagātnē, tā allaž ir pastāvējusi. Ģimeni un tās izpratni cilvēks nav pats izdomājis, mēs esam to saņēmuši. Vēsturiski ir bijuši un arvien pastāv dažādi varianti jeb novirzes no šī modeļa: viens vīrs ar vairākām, pat daudzām sievām (sievas kopdzīve ar vairākiem vīriem vēsturē sastopama nesalīdzināmi retāk, un par, manuprāt, fizioloģiskiem iemesliem te nevarēsim diskutēt, jo temats ir cits), dažādi neatzīti kopdzīves modeļi ar zemākas kārtas pārstāvjiem (konkubināts) utt. Un tomēr – pilna laulība un ģimene arvien ir nozīmējusi vienu vīru un vienu sievu. Citiem vārdiem: lai arī ir pastāvējuši dažādi blakusvarianti, principā par ģimeni un laulību cilvēcei allaž ir bijis pilnīgi skaidrs – viens vīrs un viena sieva, tieši tik, cik ir vajadzīgs bērna radīšanai.

Bībelē ir paskaidrots, kāpēc ģimene ir Dieva dots lielums, nevis civilizācijas sasniegums. Proti, viens vīrs un viena sieva ir Dieva radīti viens otram jau Ēdenes dārzā. Turklāt vienlaikus ar laulības radīšanu Dievs radīja arī plašāku, no šīs laulības izpratnes izrietošu ģimeni. Tieši tā ir formula, kas daudziem ir pazīstama no baušļu ierobežojuma – nepārkāp laulību (jeb, kā oriģinālā teikts, nemauko), tas ir, cieni un sargā Dieva doto laulībā. No šīs patiesības izrietot, ģimene ir bijusi jebkuras sabiedrības pamatā, civilizācijas ir nākušas un gājušas, bet laulībā balstīta ģimene ir palikusi un pastāvējusi.

No patiesības par ģimeni izriet vēstures un elementāras sapratnes atbilde jautājumā par ģimenes pamatu būtību, proti – viens vīrs un viena sieva. Visi, kas to grib mainīt, grauj šo ģimenes pamatu, lai arī maskējas ar dažādiem aizbildinājumiem, pat piesaucot cilvēktiesības, kuras, protams, ir laba lieta, bet laulības un no tās izrietošās ģimenes pārdefinējums nav cilvēktiesību sfēra. Tā saukto progresīvo iecerētais un ar Satversmes tiesas rokām tagad aizsāktais ģimenes paplašinājums nozīmē problemātiskas izmaiņas sabiedrības pamatstruktūrā, kurai pat mūsu nesenā vēsturē bijusi ļoti nozīmīga loma.

Kaut kas par mantojumu, ko esam saņēmuši

Mūsu zemes liktenis pēdējos 150 gadus ir bijis grūtumu pilns, un tā labā un konstruktīvā puse arvien ir saistīta ar ģimeni, ar laulību.

1873. gadā notika pirmie Vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki. No vācbaltiem pārmantotā kordziedāšanas tradīcija, pulcēšanās un šādas kopības svinēšana ar dziesmu ir kļuvusi par neatņemamu latviešu un mūsu valsts bagātību. Toreiz koristiem neapmaksāja dalību, cilvēki maksāja paši, brauca (daudzi arī gāja) lielus gabalus, lai būtu kopā, lai vienotos dziesmā. Dažādi pētnieki saskata dažādus šo svētku pamatus, bet man šķiet, ka bez baznīcas dziedāšanas tradīcijas, bez luteriskā korāļa nekā īsti nebūtu. Kā tad lai korālis nebūtu pamatā, ja katrs iesvētītais (un tolaik tādu bija absolūtais vairākums) mācēja vismaz 20 korāļus no galvas? Baznīcā apgūto dziesmas tradīciju arī ar ikdienas tekstiem par priekiem un bēdām kopa un sargāja pirmkārt jau ģimenē – tēvs un māte, vecvecāki. Ģimene mantojumā no paaudzes paaudzei nodeva dziesmas un dziedāšanas mīlestību, kas citām tautām nesaprotamā sadziedāšanās priekā vilka kopā sadraudzībā cilvēkus no visas mūsu zemes.

Kā nākamajam mans skats pieķeras 1920. gadam, kad Latvijā pēc piecu gadu kariem un revolūcijām bija iestājies miers. Tautas un jaunās valsts mīlestība tēva un mātes, vecvecāku ģimenēs deva spēku uzcelt Latviju – karā pēc Beļģijas visvairāk izpostīto zemi – un Latvijas tautu – pēc Serbijas visvairāk cietušo tautu. Latviju atjaunojušo paaudžu mantojums īsajā starpkaru laikā bija fenomenāls, jaunā paaudze un arī daudzas paaudzes jau okupācijas laikā piedzima un iznēsāja sirdī pazaudētās brīvības ideju. Bez šī mantojuma diez vai būtu 80. gadu beigu perestroikas un trešās atmodas. Starpkaru Latvijas brīnums bija ģimeņu spēks un vecāku bērniem nodotā cerība par Latviju.

Trešais, iespējams, redzamākais, ģimenes pienesums mūsu vēsturē ir tieši pēdējās okupācijas laiks. Okupācijas vara brīvo Latviju visādi zākāja un nonievāja, ikkatru brīvo domu apkaroja un par novirzēm no komunistu un okupantu dogmām sodīja. Daudzi baidījās runāt pat ģimenē un savējo klātbūtnē. Bet pat šo klusēšanu pārmantoja bērni. Nesen kāds paziņa man stāstīja, ka skolas gados padomju laikā bija izaudzināts par okupācijas ideoloģijas piekritēju, bet ar atmodu viņā kaut kas salūza un strauji mainījās. Manuprāt, tā ir skaidrākā liecība par ģimenes audzināšanas nozīmi, par to spēku, kāds ir Dieva dotajā ģimenē, pat ja ārējais varas aparāts (okupācijas armija, čeka, milicija) šķiet tik varens.

Šie trīs mūsu tautai un valstij svarīgie laiki un notikumi, manuprāt, rāda ģimenes spēku, kas, tēva un mātes lolots, asinsradniecībā, tik daudz ir ietekmējis mūs ne tik senā un nedaudz senākā vēsturē.

Kaut kas, ko atstāt mantojumā

Te nu vietā būtu jautājums par mums pašiem. Ko paaudze pēc valsts neatkarības atgūšanas ir atstājusi mantojumā nākotnei? Kāds varbūt teiks, ka vēl nav pārāk daudz laika pagājis, runājam vēl par ļoti nesenu nākotni/pagātni. Bet varbūt kaut kas jau ir redzams?

Godīgi sakot, mums ir sanācis gaužām slikts "mājasdarbs". Kaut kas ar tehnoloģiju attīstību un vispārējās labklājības celšanos ir aizgājis greizi, ja jaunajai paaudzei aizstāvēt tēvu zemi vairs nav svarīgi. It kā bija viens "lēciens" – referendums par valsts valodu 2012. gadā. Tajā brīdī latviešu tauta mobilizējās un latviešu valodu kā valsts valodu atbalstīja – nepieciešamie teju 75 procenti balsstiesīgo parakstu tika savākti. Un tomēr – neatkarības gadi ir maz veicinājuši valstiskuma stiprināšanu. Vai tas ir mantojums, ko vēlamies atstāt pēc sevis? Vēl vairāk – vai tas ir mantojums, kas var iznest Latviju grūtos brīžos? Ja atceramies, 2016. gadā gana daudz atbalstītāju bija bēgļu atbalsta kampaņas "Mēs darītu tāpat" akcijai "Mēs bēgtu", proti, ieskandējot gatavību bēgt tur, kur labāk, ja Latvijai ies slikti un būs bīstami. Ja atceramies, ka 2008. gada ekonomiskās krīzes laikā Latvija zaudēja teju 10 procentus iedzīvotāju, tad ir jautājums, vai mūsos ir pietiekami savas tēvu zemes mīlestības? Vai Latvijas ģimenes ir savās atvasēs ieaudzinājušas patriotismu? Jo šobrīd tiek šūpota pati ģimenes laiva!

Tāpēc es esmu par ģimeni – spēku, kas ne pirmo reizi vēsturē ir rādījis savu nozīmi! Es esmu par Dieva dotu ģimeni, kas var mūsu zemi iznest cauri grūtībām un pārbaudījumiem!

Manu pārdomu laikā ir turpinājis skanēt nu jau pasenais "Prāta Vētras" hitu pilnais albums. Man patīk iespēja nostalģiski atskatīties pagātnē, bet dzīve notiek tagad un šodienas dzīve un lēmumi ietekmē nākotni. Man patīk brīvība, ko var baudīt demokrātiskā valstī arī tie cilvēki, kuriem es nepiekrītu, un es vēlos, lai viņiem individuāli ir tiesības darīt visu, kas nenodara ļaunu citiem vai mūsu sabiedrībai kopumā. Tāpēc es jau piedalījos parakstu vākšanā ģimenes jēdziena precizējumam un aizsardzībai. Vai tu arī?