Voldemārs Lauciņš. Marijas debesbraukšanas diena – uzziņai un pārdomām ^{Apriņķis.lv}

Marija

Jēzus Kristus māte Marija ir viena no kristietības pazīstamākajām personām, un primāro informāciju par viņu var atrast Jaunajā Derībā jeb Bībeles tā sauktajā otrajā daļā. Hronoloģiski pirmo reizi viņa pieminēta, kad eņģelis sludina brīnumu: Marijai bez vīrieša seksuālas līdzdalības piedzims Dieva izredzēts bērns – dēls. Seko īsas epizodes pirms Jēzus tā sauktās zemes kalpošanas – divi stāsti par Mariju grūtniecības laikā un divi stāsti par Jēzus bērnību. Tiktāl gana sausi, par Mariju ļoti maz pasakoši, tomēr ar svarīgu uzsvaru – viņa ir mīloša māte. Strupumu varētu skaidrot ar to, ka Jaunās Derības evaņģēliji fokusējas uz stāstījumu par Jēzus dzīvi un darbību viņa zemes kalpošanas laikā. Tālākā izvērsumā Marija parādās reti un teju pretrunīgi: kādās kāzās viņa rāj Jēzu, ka vīns ir beidzies (iespējams, pārmetot tieši Jēzum un viņa mācekļiem pārtērēto), citu reizi viņa kopā ar pārējiem bērniem nāk Jēzu saukt prom no mācekļiem, bet Jēzus nenāk. Visbeidzot – Marija ir klāt Jēzus krustā sišanā un vienu reizi pieminēta pirmdraudzē. Tik daudz (patiesībā maz) par Mariju, turklāt bez pieminējuma par viņas uzņemšanu debesīs jeb debesbraukšanu.

Visu iepriekš minēto summējot, Bībeles pasludinātā pasaules pestītāja mātei Marijai Jaunā Derība atvēl īpatnu lomu, viņu aprakstot tikai Jēzus Kristus stāstījuma jeb, Bībeles valodā, pasludinājuma robežās un ārpus šīs patiešām unikālās pieredzes viņu ne ar ko citu īpaši neizceļot. Varētu piekrist apgalvojumam, ka arī ar unikālo Pestītāja mātes lomu jau ir pietiekami. Kāds varētu iebilst: par tādu personu prasītos vairāk. Tomēr ir tas, kas ir. Zēna gados Jēzus ir paklausīgs Marijai un patēvam Jāzepam, pieaudzis ir cieņpilns un rūpīgs. Bet nekur Jēzus nemin savu māti kā ticības piemēru vai kā citādi viņu neizceļ, lai arī šādu vērtējumu ir izteicis ne reizi vien. Un tas ir zīmīgi.

Svētki

Baznīcas vēstures gaitā, gadsimtos pēc Jaunās Derības uzrakstīšanas, stāsts par Mariju krietni mainījās, it īpaši, kristietībai kļūstot par valsts reliģiju. Parādījās un lielu popularitāti strauji guva Bībelei sveši jauninājumi par Mariju, to skaitā par Marijas uzņemšanu debesīs. Papildinājumi viņu padarīja ļoti īpašu, un šādu lomu, gan ar kādām zīmīgām atšķirībām, viņa ir saglabājusi pareizticīgo un Romas katoļu tradīcijās. Reformācijā stāsts par Mariju piedzīvoja revīziju, atgriežot to atpakaļ pie bibliskās vienkāršības. Nozīmīgākie reformatori Marijai patur visu to, kas nav pret kristīgo vēsti, atstājot pat lietas, par kurām varētu arī padiskutēt. Piemēram, Jaunā Derība apliecina, ka Marija bija jaunava līdz Jēzus piedzimšanai (bezvainīgās ieņemšanas doktrīna), tādējādi apliecinot brīnumu – Jēzus tika ieņemts bez vīrieša dzimumaktivitātes. Par Marijas laulības dzīvi pēc Jēzus piedzimšanas Jaunā Derība durvis šķietami atstāj vaļā, proti, neuzsverot iepriekš pieminētos Jēzus brāļus un māsas kā Marijas bērnus, kaut konteksts – viņu pieminēšana kopā – drīzāk pierāda pretējo. Tomēr jautājums visumā ir gana neitrāls, un katrs ticīgais var izvēlēties.

Tā kā kristieši mūsu zemes vēsturē ar reformāciju par galveno kritēriju izvēlējās Bībeli, mums tradicionāli pierastajā luteriskajā pieejā par Mariju ikviens luterānis, protams, zina, bet nav pārspīlējumu. Pastāv Marijas, tāpat kā citu kristietības personāžu, piemēram, Pētera, Ģertrūdes, vārdā nosauktas baznīcas. Par Mariju runā vairākos ar Jēzus Kristus piedzimšanu un bērnību saistītos nozīmīgos svētkos, piemēram, Ziemassvētkos, Marijas pasludināšanas dienā, bet visumā Jēzus Kristus ir un paliek pasludinājuma centrā.

Krietni atšķirīgi tas ir Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus 15. augustā svinošajiem Romas katoļiem. Tā kā mūsu valstī starp kristiešu konfesijām visumā ir gana plūstošas robežas un reizēm baznīcēnu un mācītāju ticības vārdi un darbi iestiepjas kaimiņu konfesijas lauciņā, uz Aglonu dodas ne vien Romas katoļi, bet arī citām konfesijām piederīgie un pat neticīgie. Vai viņiem visiem pie sirds ir tieši Marija? Diez vai. Stāsti ir dažādi. Dažam svarīgs ir pārgājiens (svētceļojums), citam – psiholoģisks līdzsvars, atrodoties draudzīgu kristiešu pulciņā. Vai tad tie nav pietiekami piesaistoši elementi mūsdienu steigas un nemiera laikmeta nogurdinātam cilvēkam?

Masveidība un savā ziņā reģionāls vēsturiskums ir iemesls, kādēļ ir pareizi (un tas ir pret kritiķu pausto) šo svētku rīkošanai piesaistīt arī valsts budžeta līdzekļus, piemēram, medicīnas un citādam atbalstam. Proti, ir labi un pareizi tik kupli apmeklētam pasākumam atrast kopēju finansējumu. Pie šāda uzskata pieturos, pat par spīti tam, ka pats neesmu svētkos piedalījies un arī neplānoju to darīt.

Kāpēc nepiedalos

Protams, kas vēlas iet, lai iet. Manā skatījumā, ir jāizvērtē ne tikai šāda pasākuma kustību veicinoša vai sociāli bagātinoša pievienotā vērtība, bet ir jāpārdomā arī šo svētku vēstījums. Ja valsts līdzdaļa, manuprāt, nav īpaši jāapstrīd, tad Marijas debesīs uzņemšanas svētku loma kristīgajā baznīcā gan.

Kā jau minēju, reformācijas laikā kristieši atgriezās pie Marijas bibliskās lomas, paturot vien baznīcas vēstures laikā tās klāt pienākušās mācības un prakses, kuras tieši nebija pretrunā ar Bībeli. Savukārt pretreformācijas aktīvisti pastiprināti sāka atbalstīt viduslaikos tapušas mācības, tādējādi padziļinot un pastiprinot ne vienu vien nebiblisku (vai pat – pret Bībeles) mācību. Marija diemžēl kļuva par tādu kā pretreformācijas atšķirības zīmi. Skumji, bet ar pāvestu Romā saistītā Baznīca gadsimtu laikā šķelšanos no citiem kristiešiem nav īpaši centusies mazināt, drīzāk otrādi.

Tad nu sanāk, ka Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki ir tāds kā simbols pret Bībeli esošām mācībām un praksēm. It kā par maz būtu ar to vien, ka Bībele par Marijas uzņemšanu debesīs nerunā (un kādēļ gan lai runātu par to, kas nav noticis?) un šāds uzskats izplatījies un atradis nepamatotu vietu Baznīcā tikai gadsimtus pēc pirmdraudzes, Romas katoļticīgo baznīca šo antibiblisko dogmu apstiprināja, zinot, ka tādējādi šķeļ kristietību. Turklāt tas notika par spīti pašā Romas katoļticīgajā baznīcā izskanējušām balsīm to nedarīt. Rezultātā Romas baznīcā ir vēl viena nebibliska mācība. Tā vietā, lai iekšēji šo problēmu risinātu, tā vēlas uzspiest to citiem kristiešiem. Un tas ir sāpīgi un nepareizi. Šajā ekumenisma laikmetā esmu ar mieru daudz kur piekāpties, bet neesmu gatavs to darīt uz Bībeles patiesības rēķina. Tieši tāpēc es nekad neesmu bijis Aglonā šajos svētkos un neplānoju iet.

Gribu vēlēt tikai labu tiem cilvēkiem, kuri ar labu domu piedalās vai atbalsta šos svētkus, un, ja ir labi nodomi un to īstenojums, ir pareizi to atbalstīt ar nodokļu (arī manu un citu nepiekrītošu kristiešu) maksātāju naudu. Bet patiesība prasa ievērot kādas robežas, jo patiesība ir svarīga visiem – tiem, kas iet svētceļojumā un svin šos svētkus, un tiem, kas ne.

Tik daudz šai reizei par Mariju, 15. augusta svētkiem un mums.