Valstī kā ģimenē jeb Pārdomas pēc "Baltijas ceļa 2021" Apriņķis.lv
- Autors: Eva Lūse
Foto - no privātā arhīva
23.augustā es piedalījos akcijā “Baltijas ceļš 2021” un stāvēju Ropažu novadā apmēram pie pagrieziena uz Langstiņiem. Man labajā pusē stāvēja jauna latviešu sieviete bērniņa gaidībās, kreisajā pusē – sieviete, kura bija ieradusies kopā ar savu pieaugušo meitu. Brīdi, kad īsi pirms plkst. 19.00 sadevāmies rokās, varētu aprakstīt ar vārdiem “kopība”, “vienotība”, “pateicība par savu valsti”, taču tie tāpat neizsaka neko no tā, ko sirds tajā brīdī juta, kad ar asarām acīs spēju tikai klusi pie sevis atkārtot lūgšanu: “Dievs, svētī Latviju!”
Garām brauca automašīnas, signalizēja, braucēji māja un caur atvērtiem logiem filmēja ceļa malā stāvošos, un man tajā brīdī nez kāpēc bija jādomā par Kārli Ulmani. Es mēģinu iztēloties, kā viņš būtu rīkojies, ja cauri visai Latvijai 262 kilometru garumā ceļa malā ik pēc gabaliņa stāvētu tautieši, priecīgi mājot garāmbraucējiem ar līdzi paņemto Latvijas karodziņu. Man tomēr šķiet, ka Ulmanis savā vaļējajā automašīnā būtu izbraucis ja ne visu, tad vismaz Zemgales posmu noteikti. Un man tik ļoti gribas, lai arī pašreizējie valstsvīri un sievas darītu tāpat!
Kāda sieviete pastāstīja par savu motivāciju stāvēt šai Baltijas ceļā, un es sapratu, ka tā nav dziļa vajadzība tikai man. Arī viņa runāja par vēlēšanos tikt uzklausītai un saprastai. Tāpat kā ģimenē. Jā, par ģimenes locekļiem tiek gādāts – uzturs, apģērbs, pajumte –, taču reizēm mazākie bērni, kad jūtas apjukuši, vēlas ierāpties mātei vai tēvam klēpī un vienkārši aprunāties. Vai jaunieši – tikt uzklausīti brīžos, kad pieaugušo pasaule šķiet vēl pārāk biedējoša un sarežģīta. Arī cilvēks mūža nogalē vēlas, lai kāds ikdienas darbu steigā viņu apmeklē un līdzjūtībā uzklausa.
Tāpat ir ar mums, visiem Latvijas pavalstniekiem. Ir labi, ka pandēmijas laikā tiek sniegta palīdzība uzņēmējiem, darba zaudēšanas gadījumā tiek izmaksāts bezdarbnieka pabalsts vai pirmā kursa studentiem no daudzbērnu ģimenes tiek piešķirta stipendiju. Taču bez savstarpējas iespējas sarunāties tas līdzinās ainai no Kārļa Skalbes pasakas par vērdiņu: “Reizēm pie viņa (bagātā Anša, – red.) atnāca māte, uz spieķīša atspiedusies, un viņš tai ātri iespieda rokā vērdiņu: “Es dodu, kas tev vajadzīgs, bet ko mēs daudz runāsim? Ikkatrs vārds man maksā vērdiņu.” Un māte gāja atpakaļ uz savu tumšo kaktu, kur vēji lodāja caur izdrupušiem pakšiem un lietus pilēja no caurā jumta.”
Kamēr tos, kas piedalījās “Baltijas ceļā”, sauks par simbolu un svētumu zaimotājiem, salīdzinās ar kartupeļiem (manai paaudzei gan šis garšīgais augs neasociējas ar kaut ko peļamu), kamēr valstsvīri un sievas, kā spēlējot “čurikus”, nepildīs solīto, aizbildinoties ar kaut ko vai paziņojot, ka to nav teikuši kā amata pildītāji, bet tikai kā privātpersonas, tikmēr ģimenes locekļi jutīsies kā māte Skalbes pasakā – neuzklausīti, nesaprasti, vientuļi. Viņi jutīsies pamesti, arvien vairāk aizvainoti, sāpināti un atstumti. Tāpat kā pusaudzis, kuram par labām sekmēm vecāki apsola velosipēdu, bet nenopērk, sākot aizbildināties – vienu reizi, otro, trešo... Viņš kļūst ērcīgs, viņš vairs netic, ir vīlies.
Protams, nevar apgalvot, ka arī pavalstnieki allaž būtu uzvedušies kā paklausīgi ģimenes locekļi. Viņi ir izsmējuši un nicinājuši neveiklus politiķu izteikumus, labi domāto rīcību, kad kāds mēģinājis iespēju robežās rast risinājumu samilzušai problēmai. Un ar katru dienu sarunāties vienam ar otru kļūst arvien grūtāk. Dūrītes savilkuši sēžam katrs savā istabas kaktā, un kāds noteikti šo kašķi izmantos savā labā. Citādi tas nemēdz būt ne starp cilvēkiem, ne valstīm. Vai to vēlējāmies 23. augustā, rokās sadevušies stāvot kopā ar saviem līdzcilvēkiem?