Pāvils Brūvers. Gara spēks ^{Apriņķis.lv}

Gan apmeklētāju, gan preses interese galvenokārt bija par militāro parādi – par spēka demonstrāciju, par tankiem, bruņumašīnām un citu iespaidīgu kaujas tehniku. To var saprast – katru dienu šādas lietas Jelgavas ielās redzēt nevar. Tomēr pārsteidz tas, ka dievkalpojuma apmeklētāji galvenokārt bija vien paši zemessargi. Acīmredzot tie ir ļaudis, kas vēl atceras to Dieva brīnumu, kas notika pirms 30 gadiem, un joprojām savos ikdienas uzdevumos raduši paļauties uz Dieva palīdzību un apsardzību. Vairumam pārējo svētku apmeklētāju un arī žurnālistu dievkalpojums nelikās ne nozīmīgs, ne svarīgs, un tas palika neievērots.

Nav taču pagājis tik ilgs laiks kopš tā brīža, kad tūkstošiem Latvijas neatkarības aizstāvju ar drebošām sirdīm pildīja dievnamus, lai izlūgtos Dieva aizsardzību sev un saviem tuviniekiem barikādēs, lai Dievs palīdz novērst visas briesmas, lai izlūgtos Dieva palīdzību neatkarības atjaunošanā. Ļaudis ar asarām acīs toreiz dziedāja: “Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai!” Ir noticis kā stāstā par tēvu un dēlu, kuri mazā laiviņā bija nonākuši spēcīgā vētrā, un tēvs lūdzies, lai Dievs viņus izglābj, par to solot uzlikt vislielāko sveci vietējā baznīcā. Kad dēls tēvam jautājis, kur viņš tādu sveci ņems, tēvs piekodinājis, lai tas klusē: “Gan jau tad, kad būsim izglābti, varēsim uzlikt arī mazāku svecīti.”

Lai arī cik anekdotiski tas izklausītos, tieši tādi šobrīd izskatāmies mēs. Toreiz dramatiskajās dienās pirms 30 gadiem – kas tik tajās lūgšanās netika sarunāts un kādi solījumi netika doti! Šobrīd vētra ir garām, esam palikuši dzīvi, nu būtu jāsāk atbildīgi strādāt un pildīt to, kas solīts. Izskatās, ka zemessargi ir ļaudis, kas cenšas to darīt. Dievkalpojumā savā uzrunā bīskaps Andris Kravalis pateicās zemessargiem par viņu pašaizliedzīgo kalpošanu, par sevis upurēšanu mūsu labā, mūs sargājot, mums palīdzot dažādās grūtībās.

Neviens plašāks pasākums nenotiek bez zemessargu līdzdalības, bez viņu atbalsta. Nav jau tā, ka Zemessardze pildītu tikai kaujas uzdevumus. Viņi aizvien atsaucas pirmie, kad jāmeklē mežos vai purvos nomaldījies cilvēks vai jāsteidz ļaudīm palīgā plūdos vai ugunsgrēkos. Šobrīd viņi ir nozīmīgs atbalsts mūsu robežsargiem pie Baltkrievijas robežas. Bīskaps Kravalis atgādināja Zentas Mauriņas vārdus, ka tie, kas citiem rada prieku, būtībā kalpo Dievam.

Varbūt kāds no mums briesmu brīdī solījies Dievam kalpot, bet šobrīd īsti nezina, kā šo savu solījumu piepildīt. Te ir viena iespēja – Zemessardze! Dievam mēs kalpojam ar to, ka pašaizliedzīgi un no sirds kalpojam viens otram, nedomājot par atalgojumu vai atzinību. Dievam mēs kalpojam ar to, ka rūpējamies par savas tautas labklājību, par tautas drošību, būdami gatavi par to samaksāt arī ar savu dzīvību.

Dievam mēs kalpojam, kad piedodam viens otram, kad neturam viens uz otru ļaunu prātu. Kalpošanā Dievam atklājas spēks, tāds spēks, kas ne reizi vien izrādījies stiprāks par bruņumašīnām un tankiem, kas stiprāks par karaspēku. Kā pravieša Caharijas grāmatā teikts: “Ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu!” Centīsimies to neaizmirst. Tas mūsu valstij un mums visiem var nākt par svētību. Varbūt pārdomāsim arī šo zīmīgo notikumu, ka pirmo Valstiskuma balvu nav saņēmis nedz kāds brīvības cīnītājs, nedz arī kāds varonīgs barikāžu aizstāvis vai politiķis, bet gan mācītājs.