Menu
 

Ieva Struka. "Nolemtību kaitināt ar gribu" O.V. Apriņķis.lv

  • Autors:  Ieva Struka
Foto - LETA Foto - LETA

Septembris ir Dzejas dienu laiks, un katrs latvietis sirdī ir dzejnieks, pat ja viņš to neapzinās, tāpēc šoreiz par dzeju.

Dzejas dienās piedalīties atkal nācis modē – paldies labajiem skolotājiem, kas jauniešus pratuši ieinteresēt, nevis sadzīt bariņos spiestā kārtā! Plašajā pasākumu klāstā dzīvi pieredzējušu galvu vien tik, cik paši literāti un viņu draugi, pārējie ir gados jauni. Tas labi.

Protams, pie sevis jādomā, kas tad tos, kas atnākuši, tā velk pie dzejas, ja reiz viņiem tas svarīgi. Un man liekas, ka tās ir sāpes un neziņa par sevi un savu vietu šai pasaulē, visa ir tik daudz, visam tiek skriets pāri tik ātri, arī tavam izmisumam vai bēdām. Bet cilvēks nemainās, un viņš grib būt kādam vajadzīgs, ja reiz palaists šai pasaulē. Māksla, tostarp dzeja, var veldzēt vientulībā, var apliecināt – vēl kāds jūtas tāpat kā tu.

Šī sleja ir par dzeju, kura kā magnēts pievelk dažādas paaudzes, tomēr vairāk vidējo un vecāko – to, kas ar šo dzeju dzīvojuši daudzus, daudzus gadus. Proti, par Ojāra Vācieša dzeju, kas izskan beidzot, beidzot pirmizrādi piedzīvojušajā mūzikas nama “Daile” izrādē “Suni ārā nedzenama nakts”. Tā ir Jaunā Rīgas teātra aktiera Andra Keiša izlolota ideja kopā ar maestro Raimondu Paulu, kurš nosolījies uz lielām skatuvēm gargabalos vairs nepiedalīties, bet te vēl ir sastopams visā savā godībā. Uz skatuves ir arī trompetists Oskars Ozoliņš.

Divdaļīgajai poētiskā teātra izrādei bija jādodas pie skatītājiem Ojāra Vācieša dzimšanas dienā 13. novembrī pērn. Pandēmija šo ieceri izjauca, bet atšķirībā no daža laba cita kultūras notikuma šī izrāde ir kā labi nostāvējies, nevis sarūdzis vīns.

Jaunā Rīgas teātra aktieru, īpaši Andra Keiša, prasme ar nemanāmu detaļu virkni pārņemt atveidojamā tēla izturēšanos un runas stilu ir zināma, – kad kauliņi sakrīt pareizās kombinācijās, tu uz mirkli aizmirsti, ka tas, kurš atrodas uz skatuves, ir aktieris. Arī šoreiz ir brīži, kad malēnieša izloksnes piesitiens, šķelmīgais un tomēr ironiskais smaids, iekšēja nervozitāte pieslēdz tevi tai transformatora būdai (var, protams, lietot cēlākus salīdzinājumus, es zinu), kāds bija Vācietis. Fatāls, spēcīgs un… nebrīvs.

Jā, dzejā brīvs, bet savā laikā nebrīvs. Jo nekur tālāk kā līdz Spilves lidostai, lai pavērotu lidmašīnas un iemalkotu vīnu, viņš tikt nevar. Dzelzs priekškars. Ceļot tu vari savās fantāzijās, un tavi sarunbiedri ir Rīgas robežās, jo tur aizsniedzas telefona sakari bez maksas.

Uz skatuves laiku pa laikam zvana telefons un savieno ar kolēģiem Pēteri Pētersonu, Imantu Ziedoni, Mirdzu Ķempi (scenārija autors pats aktieris un paveicis to labi – pārzinot un spējot lakoniski radīt kontekstu). Šobrīd telefona zvani “iztraucē” Vācieša sarunu ar sevi un skatītāju, dzīvē bijis arī pretēji – Vācietis, kad dzejolis nolijis uz baltas lapas, zvanījis pats un lasījis draugiem. Jo līdz grāmatai – gaismas gadi. Pēc iekšējās sajūtas. Dzīvē ne tik traki, drusku mazāk.

Izrādes otrajā daļā Vācietis zvana tālajai zvaigznei un aicina kopā pamuzicēt Emīlu Dārziņu, tomēr tas pie viņa atsūta mazliet tuvāku, bet tikpat lielu zvaigzni – Raimondu Paulu –, un skan Maestro speciāli Keiša, kā teiktu viņa laikabiedrs Edgars Liepiņš, labi nostādītajai balsij komponētās dziesmas ar Vācieša vārdiem. Labi pazīstamiem dzejoļiem un svešākiem. Un atkal ir skaidrs, kāpēc Pauls tik ļoti mīl aktierus.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.