Menu
 

Voldemārs Lauciņš. Par kādu, bez kura nebūtu manis, jeb Pārdomas Tēva dienā Apriņķis.lv

  • Autors:  Voldemārs Lauciņš
Foto - pixabay.com Foto - pixabay.com

Vecāki, protams, ir vienādi svarīgi – gan mamma, gan tētis. Abiem ir kopēji darbi, un katram – kaut kas neaizvietojami īpašs. Šoreiz gribētos parunāt par tēviem, vairāk it kā Tēva dienas sakarā, bet ne tikai. Arī tāpēc, ka šobrīd esam nonākuši situācijā, kad sabiedrībā tēva nozīme faktiski ir tik ļoti degradēta, ka, liekas, neaizstāvot tēvus, arī mātes kaut kā pačibēs. Kā citādi var izskaidrot, ka augsti izglītoti juristi Satversmes tiesā bez sirdsapziņas pārmetumiem tēva vietu var piešķirt ne-tēvam, pat ne vectēvam, vecākajam brālim vai labam patēvam? Kā citādi izskaidrot to, ka augsti izglītoti juristi Satversmes tiesā bez sirdsapziņas pārmetumiem tēva vietu var piešķirt ne-tēvam, pat ne vectēvam, vecākajam brālim vai labam patēvam, vai to, ka biedrība “Tēvi” jāvada sievietei?

Vispirms gan gribētos parunāt par kādu niansi. Diemžēl ir tik daudz gadījumu, kad bioloģiskie tēvi nav godpilnā tēva vārda cienīgi. Un tomēr – līdzīgi kā slāpju remdēšanai dzeramo ūdeni var aizvietot ar līdzīgu dzeramu šķidrumu, piemēram, pienu, bet to neaizvietos, piemēram, smiltis, pat vislabākās, tā arī tēvu vēl var kaut cik līdzvērtīgi aizvietot vectēvs, patēvs vai vecākais brālis, bet neaizvietos vēl viena māte. Pretstatīt vai aizvietot nelāgu tēti ar it kā labu ne-tēti ir nepareizi metodoloģiski un pēc būtības.

Šodienas tā sauktajai “progresīvajai” idejai par kultūras un ārējo apstākļu ietekmi uz dzimumu un to lomu veidošanos var piekrist pārāk mazā mērā, lai tai piešķirtu nopietnu vērību. Tik tiešām, apģērbs un darāmais darbs dažādos laikos sievietēm un vīriešiem ir bijis vienāds, bet dziļākajā un bioloģiskajā būtībā vīriešiem un sievietēm līdzās nepārprotamai vienlīdzībai cieņā, neapšaubāmām līdzībām daudzos aspektos ir arī nepārkāpjamas atšķirības. Turklāt gan līdzības, gan atšķirības nekādā veidā nedrīkst nostādīt sievietes un vīriešus pretniecībā. Tieši pretēji – kā līdzībām, tā arī atšķirībām ir vispilnīgāk jāizpaužas viena vīra un vienas sievas abpusēji cieņpilnā un uz kopēja mērķa sasniegšanu vērstā laulībā.

Nenovērtē par zemu tos cilvēkus, kas tavā dzīvē ir vairāk devuši nekā ņēmuši

Nesen izlasīju aicinājumu paturēt vērā tos cilvēkus, kas mums vēl labu. It kā pašsaprotami. Un tomēr – vai tiešām pašsaprotami?

Godīgi izvērtējot savu dzīvi, man nākas atzīt, ka ir bijuši cilvēki, kas manā labā ir izdarījuši nesalīdzināmi vairāk laba nekā es viņu labā. Protams, ir bijuši cilvēki, kuri manis labi iecerēto un darīto, manuprāt, ir atmaksājuši ar sliktu. Pirmkārt, nereti pēc kārtīgas pašizvērtēšanas, tāda kā pilnvērtīga audita, ir grūti saprast, vai man tiešām ir sanācis viņiem izdarīt labu. Otrkārt, ne par šādiem cilvēkiem gribu te runāt, jo šķietami pašsaprotamo un daudzu sagaidīto “kā tu man, tā es tev” ir svarīgi nodalīt no šķietami pašsaprotamā “atbildi ar labu tiem, kas ir darījuši labu”, kas tomēr nemaz nav tik pašsaprotami. Un galvenokārt te gribu runāt par vecākiem, it īpaši – labajiem.

Viena no mīļākajām latviešu filmām man ir pēc Harija Gulbja lugas motīviem uzņemtā filma “Cīrulīši”. Tā kā neesmu filmu kritiķis, iespējams, esmu kaut ko sapratis nepareizi, bet es šajā filmā redzu vecāku un viņu jau pieaugušo bērnu konfliktu. Patiesībā, kaut bez izteiktas pretdarbības, bet gana apslēptu konfliktu, kurā abas puses ir it kā garāmejošas un runā savus monologus, īsti neieklausoties otrā. Un es domāju abas puses – ne tikai jau pieaugušos bērnus, bet arī jau novecojušo māti. Un filmas izskaņā vecā māte izvēlas palikt viena.

Kāds ir vecāku un bērnu, bērnu un vecāku attiecību modelis, it īpaši, kad bērni ir pilnveidojušies par pilnvērtīgiem cilvēkiem? Cik daudz bērniem ir jāklausa vecākiem, un cik daudz vecākiem jāklausa bērniem? Laikam jau atbildes katrā atsevišķā gadījumā var būt gana atšķirīgas, un liela nozīme ir vecāku pašu izvēlēm – pirmkārt jau kopā audzināt bērnus. Jo viena lieta ir skaidra: tēta un mammas kopā audzināti bērni vēlāk saviem bērniem ir liels un drošs pamats, kamēr bērniem, kam vecāki ir šķīrušies, tas ir traumatiski, un ir vienalga, vai bērni apzinās šo traumu vai ne. Un te nu mums un visai Eiropas civilizācijai būtu nopietni jāpārdomā – ko darām, ko nedarām un uz kurieni ejam.

Reālais tētis

Pie nosacījuma, ka ģimenē arvien ir mamma un tētis (kā diemžēl pie mums ir aizvien retāk), kāds tad ir šis tētis?

Viņš, protams, ir ar kādu mīnusu vai mīnusiņu: pastrīdas ar mammu, ne vienmēr ir ideāls pret saviem un sievas vecākiem, ja tie vēl ir šajā saulē, arī bērnu audzināšanā viņam ir gan veiksmes, gan neveiksmes. Un tomēr – tētis savām meitām rāda priekšzīmi, kādam ir jābūt viņu nākotnes vīram, ko no viņa sagaidīt. Savukārt dēliem tētis māca, kā veidot laulības dzīvi kā vīram un tēvam. Kaut kādā ziņā tas norūda bērnus, tas veido viņus par pieaugušajiem, kas grib un jau ir ar kādām iemaņām, kad pašiem jāveido savas vīra un sievas atbildības. Mūsdienās, kad tik daudz runā par karjeru un tik maz par ģimenes mājas dzīvi, varētu likties, ka tā nav svarīga lieta. Un tomēr… Katrs, kuram ir bijušas mājas, nevis tikai konstrukcija – sienas, jumts, apkure un labs parkets –, bet īstas mājas, vieta, kur gribas atgriezties un, iespējams, palikt, zinās atšķirību. Tas sapratīs, par ko ir runa, to, cik svarīgi ir būt gatavam ģimenes dzīvei – vienas sievas un viena vīra mūžgarā un cieņpilnā laulībā.

Viena no lietām, kuru es tomēr vēlētos sagaidīt no katra, kurš ir vai vēlas būt tētis, reāls tētis, ir godīgums. Viņš neslēpjas aiz kādas nereālas klišejas, viņš ir gatavs uzklausīt pelnītus pārmetumus un labot vajadzīgās lietas. Jo tieši tā ir lieta, kam ir izšķiroša nozīme bērniem bērnībā un kas palīdz sakārtot attiecības, kad bērni ir izauguši.

Pāris vārdu par ideālu tēti

No vienas puses, man īsti nepatīk vārds “ideāls”, jo tas apzīmē patiesībā neesošu lietu. Vēl vairāk: kad kāds tomēr kaut ko nosauc par ideālu, viņš, visdrīzāk, runā par tikpat ierobežotu lietu, tikai apzināti norobežojoties no neideālajiem elementiem. Piemēram, kad paskatāmies uz ļoti saticīgu ģimeni, kuru gribētos saukt par ideālu, visticamāk, ir lietas, kuras mēs neredzam un kuras mums arī nav jāredz. Es te neaizbildinu tiešām nosodāmas lietas, bet runāju par tīri sadzīviskiem sīkumiem – kurš un kad ir ēdis picu uz dīvāna un to piebirdinājis ar drupačām vai nepietiekami pacenties ar palīdzību bērnam mājasdarbos, un mazais rakaris ir saņēmis ne tik labu atzīmi...

No otras puses, es kā kristietis zinu vienu Tēvu, kurš ir patiesi ideāls. Tik ideāls, ka katram bērnam, kurš nomaldījies, ir atpakaļceļš pie Viņa. Diemžēl vairākums cilvēku aizbildinās un negrib satikt šo Tēvu. Dažiem, šķiet, ir vairāk vai mazāk pamatots iemesls, tajā skaitā, ja viņu zemes tēvs viņiem ir nodarījis sāpes un ciešanas. Dažiem iemesli ir pavisam triviāli, gluži kā maziem bērniem, sak, lai Viņš nāk pirmais, lai iedod man visu, ko vien es vēlos, un tamlīdzīgi. Tomēr Debesu Tēvs, manā skatījumā, arī var būt tētis tikai tad, kad Viņš ir godīgs pats pret sevi un arī visiem citiem, un šis godīgums sākas ar to, ka Debesu Tēvs nemelo cilvēkiem par viņu nepilnībām un neatstāj nepateiktu Savu dāvanu – žēlastību Jēzū Kristū. Tāpēc ir tik svarīgi, ka cilvēki zina – Dievs mīl katru cilvēku, bet cilvēks, kuram mīļāks ir grēks jeb viss, ko Dievs noraida un nosoda, nevar nokārtot attiecības ar Viņu.

Tik daudz šajā jau rudenīgajā septembra sākumā par kādu, bez kura manis nebūtu, – tēti. Lai priecīga Tēva diena bērniem un viņu tētiem vai patēviem un vectēviem! It īpaši gribētos, lai prieka brīnums dzimst tajās sirdīs, kur vārds “tētis” saistās ar sāpēm un ciešanām, arvien paliekot cerībā, ka ideālais Tēvs var kompensēt visus reālā tēta trūkumus.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.