Menu
 

Jānis Dimants. Karstumi, uzkarsumi un sausais atlikums Apriņķis.lv

  • Autors:  Jānis Dimants, pašiecelts mediju eksperts
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Aizvadītā karstā vasara dabā un tai līdzi nākušie uzkarsumi sabiedriski politiskajās norisēs, tēlaini izsakoties, ir zināmas sakritības. Tikmēr nule aizvadītās jaukās atvasaras nedēļas ar klimata mērenību diemžēl aizvien nejaucību pilnas valstiskā līmenī, pat ar apzīmējumu, ka nu ar mums ir cauri. Vāks!

Draudošie atzinumi vai virsū gāžas, lasot, skatoties, klausoties, ko vēstī mediji, portāli un kur nu vēl atsevišķie it kā jau privātie prātojumi interneta plašumos. Tiešām var apjukt. Steidzos lasītājus mierināt: visu nevajag nopietni ņemt galvā. Svarīgi gan zināt, ko kurš teic un kas izklāsta biedējošās atziņas, lai tādējādi kaut vai tikai klačiņu uzsistu ģimenes vai paziņu lokā.

Tā iegājies, ka gluži vai ar statistiķa precizitāti fiksēju visu vai gandrīz visu, kas tiek klārēts par valdību, tās vadītāju, ministriem. Un ailītē, kur rodama visnegantākā kritika, patlaban stabilu līdera vietu ieņēmis Bens Latkovskis, digitalizētajā “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” dimdinot: “Uzskatu Krišjāņa Kariņa valdību par vissliktāko, kāda Latvijai bijusi kopš neatkarības atjaunošanas pirms trīsdesmit gadiem, jo tā nav spējusi mūsu tautu pasargāt no nevajadzīgas pretstāves.”

Par citkārt meistarīgi savilktajiem asumiem pats ašo Benu esmu turējis augstā vērtē. Taču ar šo izteicienu... Var jau būt, ka ar pretstāvi viņš domājis sazin kādus virmojumus, taču pašreizējie vistiešākajā veidā saistāmi galvenokārt ar Covid-19 trakumiem. Bet vai par kaut ko nepieļaujamu dēvēsim to, ka vieni protestē pret ieviestajiem pasākumiem negantā vīrusa slāpēšanai, turpretī, ja ne vairums, tad ļoti daudz cilvēku uzskata – bez ierobežojumiem un citiem nepopulāriem lēmumiem būtu velti cerēt, ka pandēmija beigsies; bez aktīvas rīcības būtu daudz sliktāk. Turklāt citviet visādi ierobežojumi ir vēl striktāki, kaut vai kaimiņos Lietuvā. Un, jā, arī protestu izteikšana tur ievērojami skaļāka nekā pie mums. Tikai vai nav dumji tie braļukas, ka šturmē sava Seima namu tieši tajā laikā, kad aiz netālās robežas notiek dārdošas Krievijas un Baltkrievijas kopīgas militārās mācības ar iespējamā ienaidnieka meklējumos pavērstiem stobriem? Vai vienkārša sagadīšanās? Bet varbūt no malas uzkūdīts triks?

Kas attiecas uz pretstāvi starp vakcinēšanās piekritējiem un pretiniekiem, lielu daļu vainas nāktos uzņemties tieši medijiem – sapratnes sniegšanas vietā, apelējot ar cilvēktiesībām un vēl visādiem ieganstiem, savā ziņā esam veicinājuši vai pat musinājuši uz pretstāvi. Nu nenāktos par visu, kas noticis un notiek, vainot tikai slikto Kariņu un viņa ministrus.

Ja kādam še radušās aizdomas, ka vasaras karsto notikumu apskatnieks Kariņu grib padarīt par labo premjeru, tad noteikti nē, nekādā gadījumā! Par citēšanas vērtu uzskatu populārā politologa Filipa Rajevska “Dienā” izteikto, ka mums premjers nav tik stiprs, lai uzņemtos iniciatīvu, risinātu problēmas, rezultātā tiek piekopta ignorēšanas politika un cilvēkus protestos savilka neapmierinātības dzīru galds, ko valdība ar savu darbību ir uzservējusi. Kāda žurnālistiska paspoguļošanās! Rajevskis un līdzās arī luterāņu mācītājs Kaspars Simanovičs izsaka dziļu nožēlu, ka esam nonākuši strupceļā, viens otru vairs nesadzirdam... Bet, kungi, atkal atļaujos piebilst: arī politologi, arī baznīctēvi varētu uzņemties kādu atbildības devu, lai mēs sabiedrībā nevilktu jel kādas frontes līnijas vai pat mēģinājumus izrakt tranšejas aizstāvībai vieniem no otriem. Vedināt uz mieru, savstarpēju saticību, likt pūliņus kopā izejai no sakritušajām likstām – ir liktenīga mums būt vai nebūt nepieciešamība. “Lai nenāk nekāda samaitāta runa!” – tie ir Svēto rakstu vārdi, kas izskanējuši sabiedrisko mediju dievkalpojumu translācijās. Pie viena lielajiem mutes bajāriem būtu ieteicams padomāt, kad runāt un kad labāk paklusēt.

Tikmēr gluži vai nepārtraukti izskan atzinumi, ka valdības līdzšinējā darbība, tajā skaitā komunikācija, nav bijusi dialogu un izpratni veicinoša. Bet vai nav dīvaini bārstīties ar pārmetumiem, ja pats Kariņš vai ik pārdienas gan rītā un vakarā, gan atkārtojumos nakts melnumā ar mums runā no TV ekrāna tajā vai citā kanālā un garākās vai īsākās intervijās radio, turklāt tiešraidēs ar iespēju uzdot jautājumus vai izteikt pretenzijas, nepatiku? Daudz ko var. Bet vienā “Krustpunktā” radioklausītāji, vairāk klausītājas, sāk izteikt uzmundrinājumus, sak, Kariņa kungs, turieties, mēs jums ticam, un raidījuma vadītājs, atjautīgais Arnis Krauze, uzreiz pakomentē, kā, labvēlību dzirdot, izmainās premjera sejas izteiksme. Nu, protams, Krišjānis Kariņš arī ir tikai cilvēks.

Atgriežoties pie iepriekš rīkotajiem nemieriem, jāpateic arī kas paņirgšanai par nabaga žurnālistiem. Kad viens jokains personāžs, iejuties nākamā premjera ādā, 18. augustā pie Ministru kabineta tika paziņojis, ka, ja Latvijas Televīzija, “Delfi” un “TVNET” nenosauks sanākušo protestantu īsto skaitu, viņš apsola, ka nākamajā dienā pēc varas pārņemšanas tiem visiem tiks atņemts valsts finansējums, viņu meliem ir jāpieliek punkts, tie sen vairs nekalpo tautai, tad pašreizējais Žurnālistu asociācijas vadītājs Iļja Kozins visas organizācijas vārdā solījās nenobīties un, vismaz kamēr valstī pastāv tagadējā iekārta, neviens mūs neapturēs objektīvi atspoguļot realitāti.

Vispār it kā jau gana populārā balamutes klaigāšana nebūtu kaut cik jēdzīgi uztverama, taču attiecībā uz norisēs klātesošo skaitu radās pat sakāpināta interese. Ka būs krasi atšķirīgi saskaitļošanas iznākumi, pat ntās reizes atšķirīgi, – tas jau tradicionāli pats par sevi saprotams. Tomēr šoreiz pavīdēja kāds mulsinošs knifiņš. Latvijas Radio rīta programmā un vēlāk arī citviet tika skandēts, ka akcijā nav piedalījušies vairāk par trīsarpus tūkstošiem dalībnieku, un, ja vēl ar attiecīgu intonāciju pasniegts, tātad – nekas dižs jau tur nav bijis, tikai kāds bariņš margināļu sanākuši.

Taču, ja izskanētu teikums, ka bija pulcējušies vairāk nekā trīs tūkstoši piketētāju, – oho, kāds daudzums! Skan taču pavisam citādāk nekā “nebija sanākuši vairāk par trīsarpus tūkstošiem”. Pastulba manipulācija, tak, redz, ko tik neizdomā vēstījumu sniedzēji.

Pašu aizvien tirda doma tikt skaidrībā par Lato Lapsas un Jurģa Liepnieka bēdīgi slaveno kratīšanu. Iepriekšējā publikācijā (20.08.2021.) amata brāļiem un māsām tiku izteicis pārmetumus, kālab ar ignoranci izturējušies pret Latvijas žurnālistikā un rakstniecībā sensacionālo notikumu. Varbūt, ņemot to vērā, vienā svētdienas raidījumā “De facto” tiek iztaujātas iesaistītās puses, un Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu un muitas policijas priekšnieks Kaspars Podiņš izteic izbrīnu par pieļāvumu, ka VID kratīšanu veiktu par elitei netīkamu gabalu rakstīšanu. Nu ko jūs! Solīdais amatvīrs skaidro, ka runa ir par blēdīšanos ar sabiedrisko pakalpojumu rezultātā iegūtiem līdzekļiem. It kā jau būtu jātic, ka seši inspicētāji ar dienesta suņiem vandās, lai uzietu, kur Jurģis nobēdzinājis valsts budžetam nokrāptos naudas blāķus. Ja ne vairāk, lai atļauts apšaubīt, cik noderīga šāda suņu un cilvēkresursu izmantošana. Turklāt pavīdējusi ziņa, ka kratīšana vienlaikus notikusi vēl kādās 30 vietās.

Protams, jelkāda oblava attiecīgiem dienestiem un to vadītājiem jātur pilnīgā slepenībā. Bet tomēr… Par Valsts ieņēmumu dienesta aktivitātēm vismaz kaut ko nāktos zināt tās tiešajam uzraugam finanšu ministram, tad jau informācija nonāktu arī līdz valdības vadītājam. Pats vismaz pagaidām palieku pārliecībā, ka gan jau par gatavošanos akcijai Valsts prezidents Egils Levits zināja; viņš vispār nedrīkstētu nezināt kā nacionālās drošības galvenais uzturētājs. Notiek taču valsts mēroga akcija ar visu attiecīgo dienestu spēku mobilizāciju! Un gluži kā tantei Pabažos man jau nu dikti gribētos zināt, kāds no tā visa bijis sausais atlikums.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.