Menu
 

Ieva Struka. Cilvēks kā mēslu muša Apriņķis.lv

  • Autors:  Ieva Struka
Foto - LETA Foto - LETA

Kurš gan nezina Oskara Vailda aksiomu, ka māksla ir amorāla. Teiciens, kas līdzvērtīgs Nīčes atklātajām tukšajām debesīm bez Dieva. Kā viens, tā otrs palikuši pasaules kultūras vēsturē, un tie, kas dzīvo pēc viņiem, ja vien darbojas mākslā vai domā par mākslu, nevar paiet garām šīm “atskārsmēm”. Agri vai vēlu nākas vismaz sev, ja ne publiski, atbildēt, ko tad tu par to domā.

Ir vai nav tā māksla amorāla, ir vai nav Dievs miris? Kāpēc tu kā indivīds domā citādāk vai kāpēc esi vienisprātis? Un kur nu vēl, ja šiem jautājumiem pievienojas pārdomas par cilvēkiem, kam darbošanās mākslā vai kalpošana baznīcā ir aicinājums un profesija.

14.septembrī Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē pirmizrāde režisora Vladislava Nastavševa jaunākajam darbam – Patrīcijas Haismitas romāna “Svešinieki vilcienā” skatuves versijai. Trillerim, kā visi viņas romāni, jo tieši psiholoģiskais trilleris ir žanrs, kurā strādāja šī amerikāņu rakstniece. Žanrs, kas grūti atminamu iemeslu dēļ teātrī nav pārāk iecienīts, it kā teātra režisori ar to vien nenodarbotos – panākt augstsprieguma atmosfēru, kurā atklāties varoņu sarežģītajām attiecībām.

Jaunā izrāde sākas nevainīgi, jo kurš gan no mums nav sastapies ar situāciju, ka vilcienā, autobusā vai lidmašīnā, kavējot laiku, ir vieglāk uzsākt sarunu ar nepazīstamu cilvēku nekā ikdienā. Un, pat ja pašam nav gribējies dalīties ar svešinieku savas dzīves aktuālākajās peripetijās, tad par liecinieku šādām sarunām noteikti ir nācies būt. Arī Haismita izmanto tieši šo paņēmienu, lai savestu kopā jauno arhitektu Gaju Heinsu un turīgu vecāku atvasi Čārliju Bruno. Viens domā par šķiršanos no sievas, jo ir iemīlējis citu sievieti, otram krīt uz nerviem viņa tēvs, no kura viņš ir finansiāli atkarīgs. Kam negadās.

Sižeta pagriezieni lai paliek tiem, kas izvēlēsies apmeklēt izrādi, kurā Gaju Heinsu spēle Kārlis Reijers, bet Čārliju Bruno – Arturs Krūzkops. Savukārt iemesls, kāpēc šai slejā gribas ieteikt tieši Vladislava Nastavševa izrādi, nevis kādu citu no jaunākajām pirmizrādēm, kas pandēmijas dēļ šais rudens dienās iznāk cita pēc citas, ir vieglums, ar kādu tiek runāts par tik delikātu jautājumu kā nāve. Nu labi – dzīvības atņemšanu ar iepriekšēju nodomu. Izaicinoši. Bez moralizēšanas. Tajā ir sava deva fatālisma un cena, kas jāmaksā par katru mūsu izvēli. Tu paver svešiniekam sava nama durvis – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – un riskē. Bez riska nav notikumu attīstības, vienalga, uz labu vai ļaunu, tātad – nav nekā.

Skatoties izrādi, grūti valdīt smieklus, tik artistiski ir aktieri savās lomās, bet apziņu kairina tas, ka dzīvē tu kā cilvēks nesmietos ne par šiem notikumiem, ne par cilvēkiem, jo pirmie ir traģiski, bet otrie – neganti. Un tomēr smiekli nāk. Tāpēc, domājot par jautrības cēloņiem, nāk prātā Oskars Vailds un viņa atziņa, ka īsta māksla nav aplūkojama morāles kategorijās, tā izlaužas ārpus jebkuriem rāmjiem un pastāv pati par sevi, savrup no tā, ko mēs katrs par to domājam.

Patrīcija Haismita šogad svinētu savu simtgadi, un Nastavševa izrādē uz skatuves parādīsies arī viņa – kolorīta sieviete Daigas Kažociņas tēlojumā, kas apšaubīja, vai maz ir īsts cilvēks, ja reiz uz pasauli raugās bez vajadzīgā optimisma un bez laikmetam ierastās tikumības devas. Tomēr Haismita savus dēmonus prata pārvērst mākslā, kas satrauc jutekļus vēl šodien. Un cilvēks kā mēslu muša nav metafora, lai apzīmētu viņu, bet gan vienu no izrādes varoņiem.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.