Menu
 

Māris Zanders. Jo duļķaināka tagadne, jo noderīgāk lasīt par pagātni Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Varat to uzskatīt par snobisma vai bēgšanas “ziloņkaula tornī” spilgtu izpausmi, bet man nav ne mazākās vēlēšanās izteikties par kādu no šobrīd “karstajām” tēmām. Toties labprāt pieminēšu šogad “Luterisma mantojuma fonda” izdoto rakstu krājumu “Luteriskā baznīca Latvijas simts gados”. Subjektīvi izceļot – jo nekur šodienas konteksts nepazūd – divas publikācijas.

Pirmā ir Agitas Misānes teksts “Kā izveidot latvisku baznīcu? Luteriskās baznīcas latviskošanas tendences un projekti Latvijas Republikas laikā (1918–1940)”. Šodienas kontekstā jo aktuāla ir tēma, ka pat neapšaubāmi talantīgi, domājoši cilvēki noteiktos apstākļos pielāgojas valdošajām noskaņām. Varētu izteikties vēl skarbāk. Proti, Misāne krāšņi apraksta mēģinājumus politiķi Kārli Ulmani iestīvēt teju vai kādas augstākas būtnes statusā.

Aspazija: Nu nācis viņš, kas ilgu laiku gaidīts. / Viņš nācis it kā pašu dievu raidīts, / Ar neredzamu aureolu svaidīts.

Edvarts Virza: “Likteņa lēmēja Laima,” tā ienākot sacīja Māra, / “Jāņem nu steidzīgi ceļš mums abām uz biržaino Šķibi, / Zemgales pagastu zaļo, kur Pikšās ir piedzimis puisēns, / Nākam ko latvieši gaida kopš brīvību zaudēja viņi.” (74. lpp.)

Nejūtu vajadzību sekot modei Ulmani dūšīgi lamāt un pasludināt par Latvijas demokrātijas un valsts kapraci, tomēr viņa salīdzinājums ar Jēzus dzimšanu ir diezgan liels ārprāts. Vēl no Virzas tekstiem: “Uzlūkojot latviešu karavīru vienības, kas aizstāv Rīgu pret Bermonta uzbrukumu, Ulmanis redz vīziju – sevi kā Ābrahāmu, kas gatavojas upurēt Īzāku.” Karavīri ir “tas upura jērs”. Pat Dievmāte “ilgi raugās prezidentā savām skumjajām un laipnajām acīm, Viņa redz viņā savu bruņinieku un aizstāvi”. (75.lpp.) Bez komentāriem.

Savukārt saistība ar šodienu ir tā, ka mēs redzam – maigi izsakoties, dīvainus “tekstus” sāk radīt ļaudis, kurus iepriekš esam uzskatījuši par adekvātiem, gudriem un cienījamiem. Neaicinu atturēties no pukstēšanas un errošanās par viņiem, jo pats tā daru. Aicinu paturēt prātā, ka gaisotne, konjunktūra cilvēku spēj pakļaut.

Otra publikācija ir Uģa Sildega “Padomju luterāņu baznīcas teoloģija”. Akcents, ko vēlos iezīmēt, ir iedrošinošs. Proti, ka pat vislielākā apjukuma un nomāktības laikos, pirmkārt, mums nav laupīta spēja analizēt, otrkārt, tas, kas šodien mūs vedina būt noskumušiem un pesimistiskiem, nes sevī sēklu kaut kam labam.

Sildegs citē fragmentu no mācītāja Leona Taivāna (1896–1969) dienasgrāmatas, kas, atgādināšu, rakstīta vissmacīgākajos okupācijas gados: “Divdesmit trīs gadi… Mūsu tautas dzīvē pēdējie divdesmit trīs gadi ir bijuši svētības gadi. [..] Mēs esam zaudējuši visu, ar ko tauta un valsts var būt lepna, bet mēs tā vietā esam guvuši atziņas, bez kurām ne valsts, ne tauta (ne)var pastāvēt. Mēs esam izjutuši, kas ir nebrīvība, kas ir verdzība, un tāpēc (spējam) mīlēt brīvību un ilgoties pēc brīvības. Mēs esam mācījušies atzīt savu seno ideālu mazvērtību: mantas un goda mazvērtību. Mēs esam mācījušies pazemību. Mēs esam sapratuši, kas ir liktenskopība.” (88. lpp.)

Būtu nejēdzīgi pašreizējo laiku salīdzināt ar okupācijas periodu, tomēr likumsakarība saglabājas – no šīs nervozitātes un neiecietības laika mēs iznāksim, ieguvuši arī ko vērtīgu.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.