Menu
 

Voldemārs Lauciņš. Baznīca kā bubulis – atkal? Apriņķis.lv

  • Autors:  Voldemārs Lauciņš
Foto - pixabay.com Foto - pixabay.com

Visbriesmīgākajā naktī, vistumšākajā pilsētas ielā, pa vismelnākās ielas pusi melna, melna roka lēnām tuvojas tavai mājai... Manā bērnībā bija populāri nometnē pie ugunskura vai mājās vakarā, kad istabā izslēgta gaisma, stāstīt šausmu stāstus ar biedēkļiem, bubuļiem. Tāpat toreiz avīzes un televīzija, sekojot komunistu antireliģiskajai propagandai, pie katras vismazākās iespējas kristīgo baznīcu padarīja par bubuli, stāstīja šausmu stāstus, to visādos veidos apmeloja un noniecināja.

Mūsdienu bērnus, šķiet, senie šausmu stāsti vairs nebiedē, pat neinteresē. Tomēr arvien biežāk internetā, TV un radio parādās šausmu stāsti par baznīcu, to pie katras izdevības nonicinot un padarot par bubuli. Modīgi svešvārdā izsakoties, raksturojot kaut ko jau piedzīvotu, iestarpināšu tādu kā dežavū. Kā tas nākas, ka kristietība atkal ir bubulis? Šķiet, vispareizāk atbildi ir meklēt reliģijas (arī kristietības) pamatā, kristietības vēsturē mūsu zemē un šī brīža situācijā.

Reliģijas vienreizviens

Cik tālu dokumentētā pagātnē sniedzas skats, cilvēki ticējuši kaut kam augstākam, atzinuši šādu varu personīgi un kolektīvi. Runa nav par ticības būšanu modē; nē, piederēt kādai reliģijai bija visai sabiedrībai pašsaprotami. Ticības prakse dažādām sabiedrībām un ticīgajiem atšķiras. Kāds tic maz, ir slinks un maz praktizē, maz upurē vai ziedo. Cits turpretī dara daudz. Tā vienmēr ir bijis un, visticamāk, būs. Nav iespējams ielīst cita cilvēka (reizēm pat savā) sirdī un izvērtēt, kam un cik konkrētais cilvēks tic. Tomēr pats un apkārtējie var pamanīt dzīves praktisko reliģiozitāti, atkārtotu darīšanu un ziedošanos, arī tā saukto balsošanu ar kājām un maku.

Piemēram, ja cilvēks svētdienas rītā apmeklē dievnamu, ziedo draudzei un misijai, iesaistās baznīcas aizstāvībā, jākonstatē: jā, viņš ir kristietis. Jautājums par cilvēka vārdu un darbu savstarpējo saskaņu paliek katra paša un Dieva ziņā, bet fakts paliek fakts, valdošā reliģiskā mācība un prakse izpaudās pat pie neapzinīgākajiem ticīgajiem. Tāpēc jautājums ir “kāda”, nevis “vai” cilvēkam vai sabiedrībai ir reliģija.

Reducējot šo reliģisko cilvēka dzīves elementu (reliģiozitāti) līdz minimumam – atkārtotas darbības, ziedošanās un ieguldītās pūles –, reliģiozitāti atradīsim arī ārpus baznīcas mūriem, tā var nebūt saistīta ar reliģiju. Tomēr tas ir plašāks temats, kuram vien pieskaršos sadaļā par ideoloģiju. Tagad tikai piebildīšu, ka cilvēka būtībā ir kāda reliģijas vilkme, kas rada patiku vai nepatiku pret kādu konkrētu reliģiju. Un šī īpašība pati par sevi ir reliģiska.

Kristietība mūsu zemē arvien maz zināma, reiz populāra un arī vajāta

Vispirms skaidri jāpasaka, ka kristieši vai par kristiešiem sevi saucoši cilvēki baznīcas vārdā veica, atbalstīja vai pat tik viena kā pieļāva nosodāmus un kritizējamus vēstures notikumus. Tie nav aizbildināmi, un to te nedaru.

Tomēr, ja runājam par Latvijas vēsturi, pārāk daudz ir klišeju un virspusēju vērtējumu. Pat vēsturnieku vidū dominē pārāk virspusējs uzskats, ka kristietība Latvijā vardarbīgi ienāca 13. gadsimtā ar krusta kariem, kamēr arheoloģija apstiprina kaut ierobežotu, bet kristietības klātbūtni jau pirms 13. gadsimta. Kristietība palēnām un pamatīgi nostiprinājās mūsu zemē jau viduslaikos. Tās klātbūtne mūsu tautas priekos un bēdās turpinājās jaunajā un jaunākajā vēsturē. Daudziem to šodien ir grūti iedomāties, bet vēl pirms Otrā pasaules kara baznīcas mūsu zemē bija pašsaprotamas un 80% iedzīvotāju kādai piederēja. Šāds vēsturisks baznīcas atbalsts, saprotams, radīja naidīgās komunistu okupācijas varas visāda veida vēršanos pret baznīcu.

Manuprāt, te ir vietā kādi dibināti jautājumi. Vai mūsu – Latvijas, latviešu un kristietības – kopējā vēsture vienmēr ir bijusi godīgi izvērtēta un atstāstīta? Jājautā, vai vērtējums mūsu vēsturei var būt pilnvērtīgs un godīgs, ja nepamanām to labo, nozīmīgo, ko kristietība devusi?

Pēdējās okupācijas laikā baznīca tika atrauta no tautas, kur iepriekš, par spīti visām nepilnībām, bija dziļi iesakņota. Bēdīgākais ir tas, ka sarautā saikne ne tikai veido pārrāvumu mūsu vēsturē, kultūrā un domāšanā, kas reiz bija cieši saistīta ar kristietību, bet tā arī mūsu sabiedrībai kopumā ir degradējusi izpratni par baznīcu.

Vai mūsu sabiedrība ir ieguvēja, ja sabiedrībā tik daudzi ir pret baznīcu, nezinot, kas tā īsti ir?

Sociālisms – ideoloģija kā reliģija

Lai arī, tāpat kā organismā, lielākais nav ārējais apdraudējums, bet arī ārējos nosacījumus nevar atstāt bez ievērības, tā arī kristietībā. Kā iepriekš minēju, kristietību ir grāvuši kristieši un par kristiešiem sevi saucoši cilvēki, kas darīja sliktas lietas. Un tas bija iekšējais maitājošais, cilvēkus atgrūdošais iemesls. Tomēr ir arī kāds ārējs faktors, īpaši pēdējā gadsimtā.

Kā jau minēju, cilvēkā ir kaut kas, kas liecina par viņa patieso reliģiozitāti, – atkārtota rīcība, ziedošanās un ziedošana, tā sauktā balsošana ar maku un kājām. Daudzi cilvēki vēl atcerēsies, ka ne tik sen līdztekus reliģijām pastāvēja kustība, kas savus sekotājus mudināja uz to pašu reliģisko aktivitāti, – sociālisms. Mūsu zemē tas bija pazīstams kā komunisms. Ja sociālisms ir tāda kā pseidoreliģija, tad daudzas lietas nostājas savās vietās, kad atceramies sociālisma un komunisma attieksmi pret baznīcu. Sociālisms vērsās pret reliģiju, īpaši kristietību, ne tikai tāpēc, ka pirmais bija materiālistisks, otrais – teistisks, un arī ne tāpēc, ka abos atšķīrās cilvēka vērtība. Sociālisms ir pseidoreliģija, un tā nevar paciest citas reliģijas savā tuvumā.

Tā nu mēs teju pusgadsimtu dzīvojām ateistiskā valstī, kas patiesībā nebija nereliģioza. Tur bija gan reliģiska prakse – gājieni un komunisma “svēto” slavēšana –, gan arī teorija. Līdz ar to kristietība varēja būt tikai un vienīgi apkarojams bubulis.

Šodienas pasaule

Ja sociālisma praksi, pat nezinot tā pseidoreliģisko teoriju, daudzi no okupācijas laiku apmēram zina, tad jautājums par šodienas tik dīvaino dežavū daudziem ir mazāk saprotams.

Mums daudziem ir paslīdējis garām nepamanīts kāds interesants fakts. Pēc Otrā pasaules kara Rietumu valstīs, kuras komunistu vadoņi sauca par kapitālisma pasauli, arvien pārņēma nedaudz atšķirīgs sociālisma paveids. Tur lēnām uzplauka tāds slēpts un lienošs sociālisms, kurš vairs nerunāja tik daudz par nabago un bagāto pretrunu, bet pretrunas meklēja citos aspektos.

Populārākā ir feministu kustība, kas pēc nepieciešamās vienlīdzības panākšanas tik daudzās jomās arvien pretnostata vīriešus un sievietes. Tipiski sociālisma skatījumam, vīrieši tiek pasludināti par ekspluatatoriem, sievietes – par ekspluatētajām. Protams, ir daudz nelaimīgu un šķietami atbilstošu piemēru šādai tēzei, taču piedāvātais risinājums nav situācijas labošana abu dzimumu savstarpējā sadarbībā, bet ar varas līdzekļiem – ar likumu – piespiest un salauzt to, kas pasludināts par pretinieku.

Sākotnēji lielākais ierobežotājs sociālisma dominancei brīvajā pasaulē bija baznīcas brīvība paust savu mācību. Kamēr baznīcas pozīcijas bija pietiekami spēcīgas, sociālisti varēja tikai nedaudz drupināt kristietību no ārpuses. Tomēr pēckara sociālisma ietekme pamazām turpināja augt, tai skaitā kristietības ietvaros. Kristietība sociālisma ietekmē sāka zaudēt savus kristīgos pamatus – arvien mazāk baznīca sludināja Dievu un pestīšanu Jēzū Kristū, arvien vairāk tajā nostiprinājās sociālismam tik raksturīgās šīs pasaules rūpes.

Tagad šie sociālisma uzskati atgriežas mūsu zemē, un likumsakarīgi – atkal baznīca, it īpaši, ja tā arvien turas pie Dieva Vārda, ir šī sociālisma paveida ienaidnieks. Tāpēc, kur vien ir iespējams, šīs vecās pseidoreliģijas pārstāvji izmanto televīziju, radio un internetu, lai vērstos pret kristietību, lai to atkal padarītu par bubuli. Tāpēc šāds dežavū, tāpēc kristietība atkal ir bubulis.

Gribētos jau cerēt, ka cilvēki arī šajā dīvainajā laikā tomēr vēl godprātīgi izvērtēs to, kas mūsu valstij un tautai ir labāks – sociālisms, kas pēdējos simt gados mums nesis tik daudz ciešanu un bēdu, vai kristīgā baznīca, kas izveidoja mūsu tautu, mūsu sabiedrību un valsti. Varbūt šīs ir krustceles, kurās saprast, kas ir patiesais bubulis?

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.