Jānis Dimants. Skaļumi un pieklusējumi, ultimāti un maigumi ^{Apriņķis.lv}

Ņujorkas atspulgi

Turpretī interneta portālos visas diennakts garumā ar uzkrītošiem virsrakstiem burtiski drāzās virsū bijušās ministres Lindas Mūrnieces prātojumi. Arī tādi, ka mūsu prezidents visur tik ar miesassargiem, it kā kādam ļoti gribētos viņu aizskart. Nu nē taču, neviens viņu pat īsti apskaut negribot…

Bijusī politiķe, savulaik arī žurnāliste, tagad uzņēmēja Mūrnieces kundze prot saveidot izteikumus. Tie gan griezīgi kontrastē ar dzirdēto un redzēto sabiedrisko mediju korespondenta pasniegumā, kur Latvijas prezidents darbīgā gaisotnē ar pasaules varenajiem. No skata – respektējams kungs, omulīgs sarunās ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem, saspringtu vaigu, tiekoties aci pret aci ar ANO ģenerālsekretāru. Ticis augstajā tribīnē, teic savu vārdu par kopīgu virzību vides, klimata, atjaunojamo energoresursu un citās globāli aktuālās jomās. Un, jā, izskan arī par ANO nepieciešamiem pārkārtojumiem, lai pārvarētu daudzējādos sarežģījumus. Pieļauju, ka Levits tur nav bijis un, šķiet, arī nekad nebūs kā Vaira Vīķe-Freiberga, kura līdzīgos starptautiskos saietos uzrunātos nereti vai nobūra gan ar savu šarmu, gan sacītā svaru.

Lai arī kā, Ņujorkā notiekošais – tās ir ziņas, kas būtu liekamas pat pirms informācijas par Covid-19 saslimušo un nomirušo skaitu. Diemžēl tiem, kas, iebāzuši degunu datorā vai telefonā, klikšķina no portāla uz portālu, neko no ANO apartamentos notiekošā ne dzirdot, ne redzot, jāiztiek ar Mūrnieces sentencēm. Un tā visas Ģenerālās asamblejas sesijas laikā, arī pēc tās, kad būtu aplūkojami atzinumi, izdarāmi vērtējumi. Vien “Rīga TV24” raidījuma “Globuss” sarunmeistarotājs Ansis Bogustovs ar ļoti gudriem dalībniekiem pat spīdoši iztirzāja ASV prezidenta Džo Baidena pausto. Tomēr ne vārda nepasakot par Levita runu, kas taču izskanēja līdzās namatēva teiktajam.

Jaudīgā redaktore un klusie telefoni

Nolaižoties no Ņujorkā virmojošiem augstumiem, atkal un atkal jāatgriežas pie mulsinošā – kālab daudzas aktualitātes ar mūsu pašu valsts vadītāja piedalīšanos paliek neatspoguļotas, nereti pat nacionālas nozīmes pasākumi paliek bez ievērības. Tad nu pats, lai nepaliktu neziņā, izlīdzos, caurlūkojot avīzi “Laiks”. Šis izdevums, kas izplatījumu rod pie tautiešiem visā pasaulē, pastāvīgajā rubrikā “Latvija dienu ritējumā” nepalaiž garām nevienu valstiskas nozīmes notikumu, vēstī arī par tiem, kas pašmāju medijiem liekas mazsvarīgi vai kaut kādu iemeslu dēļ ignorējami.

Jā, “Laikam” ir vienreizēji jaudīga redaktore – Ligita Kovtuna pati daudz kur ir klāt, un no rakstiem jaušams, ka norisēm dzīvo līdzi. Un atļaujas arī paņirgt. Aprādot kādu Rīgas pilī notikušu vēsturiski nozīmīgu konferenci, allaž jaukā, bet šoreiz saniknotā redaktore atklāj: uz konferenci bijis iespējams pieteikties jeb akreditēties ikvienam žurnālistam, un neticēsit – viņa bijusi vienīgā! Amata brāļi un māsas acīmredzot bija devušies nopietnāku sižetu meklējumos. Nu jau piekasīgā redaktore arī izklāsta, ko tāsdienas vakarā bijusi spiesta skatīties sabiedriskās TV ziņu raidījumā, liekot noprast, ka vismaz kaut kāda pietāte būtu jāizrāda prezidentam kā valsts simbolam un vismaz kaut kāda uzmanība veltāma norisēm Rīgas pilī.

Tā jau nu gan. Bet tad vēl ne Kovtuna, ne jel kurš mirstīgais zināja to, ko vienā citā septembra vakarā par valsts simbolu tika atklājusi it kā jau peltā “Panorāma”. Nācis gaismā, ka Egils Levits telefonsarunā licis nokārtot atbalstu viņa padomnieces Irēnas Kucinas ievēlēšanai par Satversmes tiesas tiesnesi. Pats Levits taisnojas, ka ar sazvanīšanos noticis pārpratums. Tikai ko nu vairs, ja pat tantei Pabažos puslīdz skaidrs, ka ne pēc likuma, ne dienišķa taisnīguma prezidentam nenākas zvanīt nepaklausīgām Saeimas deputātēm, lai šamējās balsojumā prastos.

Kaut gan – nekur jau nav rakstīts, ka valsts pirmā persona nedrīkst uzmanību veltīt Satversmes tiesai, un nav priekšrakstu, kas liegtu ieteikt labu savu padomnieci atbildīgam amatam. Ir gan pavīdējis, ka Levitam ar to skaisto padomnieci kaut kas tur... Bet plaši pazīstamais žurnālists Kārlis Streips portālā “la.lv” paudis, ka nekas taču nav pierādīts. Varētu arī teikt: nav pieķerts.

Vienādi vai otrādi, likās – nu tik ies vaļā, dominēs vēl viena karstā tēma. Iet jau arī. Feļetonists Egils Līcītis savā stilā attiecīgos personāžus gluži vai izģērbis. Tomēr liekas, ka viss aiziet it kā parasto skandāliņu plūsmā, pat aizbildinoties, ka pie mums tā vispārēji pieņemta prakse izmantot politisko statusu sev labvēlīgai vajadzībai. Latvijas Radio vienas piektdienas “Krustpunktā” žurnālisti par atklātībā nākušām izdarībām varas gaiteņos atļāvās pāris minūtes vien saldi pačalot.

Dramaturģijas pilnās norises liek parakt dziļāk, rast rezumē. Domājams, būs vēl ko lasīt, redzēt, klausīties. Tad arī tiks izdarīti salīdzinājumi un saveidots tēmas spoguļotāju augšgala sarakstiņš.

Ievadrakstu šarms

Lasītājiem zināšanai – pašieceltais eksperts, šis mednieks pa mediju ārēm, pat tādā kā īpašā redzeslokā tver jebkura izdevuma ievadsleju, kas parasti ir galvenā redaktora pasniegums. Būtībā tā ir lasāmviela, kas pielīdzināma saldajam ēdienam. Saveidot topa goda trijnieku – ai, cik dažkārt grūti! Bet nupat rast vienu kandidātu bija pavisam viegli.

Ir tāds no “Neatkarīgās Rīta Avīzes” drukājamā formāta pāri palicis izdevums “Vakara Ziņas”. Tā galvenā redaktore Antra Gabre vienā savā ievadslejā atklāj, kā saspringusi, kad, braucot trolejbusā, uz ielas pazibējusi tualetes papīra reklāma, solot ilgtspējīgu maigumu. Domas aizlidojušas neceļos: nez, kuras ministrijas klerks šo reklāmu izgudrojis? It kā jau tagad visur klātesošās Veselības ministrijas gudrajie, tomēr ne – autore nez kāpēc sliecas domāt, ka dīvaino maiguma ilgtspēju mums solās dāļāt Finanšu ministrija. Ej nu izdibini klerku domātspēju.

Rakstītājai nav bijis miera. Un, kad pa acu galam pamanījusi aicinājumus uz kārtējiem piketiem, neatkarīgi no pašas gribas pieņēmusi lēmumu, ka aicinātājiem: 1) galvā ir ķīselis; 2) salts aprēķins. Domu graudi ar svaru, vai ne?

Daugavmalas ultimāti

Ar abiem apzīmējumiem kā kulaks uz acs trāpīts, vērojot, kā tagad izdarās bēdīgi slavenais Ainars Šlesers. Daugavmalas mītiņā ne vienkārši izkliedza septiņu punktu ultimātu, bet arī brīdināja Egilu Levitu, sak, jums tiks atņemta prezidenta pensija, dzīvoklis un mašīna! Kaut kas še velk uz vardarbību, par ko nāktos saausīties drošības dienestiem; turklāt zinām taču, kādas varas leksikā “atņemt!” bija dominējošais sauklis. Bet tagad nākas arī paprātot, vai tik no jūras puses netiek gaidīts kreiseris “Aurora”, kas varētu nodārdināt zalves Rīgas pils virzienā, kā tas savulaik notika, boļševikiem pārņemot varu Smoļnijā.

Žēl to ļautiņu, skaitā tūkstoš vai pusotra, kas ļaujas paklaigāt Šleseram līdzi. Un te atļaujos ne vairs kritiski, bet cieņas pilnā piekritībā solidarizēties ar iepriekš pieminēto Lindu Mūrnieci, kad viņa saka: “Es nevēlos cilvēku dalīšanu. Bet es arī nevēlos aurojošus cilvēkus pie Brīvības pieminekļa. Es nevēlos tos, kas savu politisko kampaņu būvē, sanaidojot cilvēkus.”

Vai nav interesanti? Mūrniece un Šlesers kā divi bijušie ministri ir viens pret otru, virtuāli gluži vai matos, bet abi – pret Levitu, pret Kariņu kā nenoteiktību svārstībās iestrēgušu premjeru. Mums jāprot saglabāt vērīgu skatienu, lai apjaustu, kas kurš attiecīgajā reizē ir.

Ādažniekiem nāktos noskaidrot, ko šajos skaļumos Šlesera kompānijā meklē novada pašvaldības domē ievēlētais kādreizējais galvaspilsētas mērs, tagad zemniekotājs Pierīgas laukos un no 1. oktobra deputāta mandātu nolikušais Gundars Bojārs. Samīdījis kājām ādažnieku uzticību, neba tagad cer ietikt kaut kur varas virsotnēs. Bet Šlesers visus tīkamos krēslus jau sadalījis...