Menu
 

Ieva Struka. Egles gaismā, pūces bedrē Apriņķis.lv

  • Autors:  Ieva Struka
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Dzejas mīļotāji pamanīs atsauci uz Leona Brieža dzejas krājumu "Liepas koks, zalkša asins", kino mīļotāji – vārdu spēli, kas attiecas uz jauno filmu "Bedre", kura beidzot nonākusi līdz Latvijas kino ekrāniem. Nule kā nosauktas arī gada balvas "Lielais Kristaps" nominācijas, un astoņas no tām ir tikušas šai filmai, atzīmējot ne tikai Daces Pūces režiju, bet arī trīs aktieru – Daces Eversas, Indras Burkovskas un Egona Dombrovska – darbu. Es tiem pievienotu arī pusaudzi Damiru Onacki Markusa lomā, jo, protams, galvenajā lomā ir viņš, puika, kurš aug pie vecmāmiņas un kuram pasaule paveras visā tās krāšņumā – no nežēlības līdz mīlestībai, no bedres līdz gaismai.

Filmas iedvesmas avots ir Janas Egles pirmais stāstu krājums "Gaismā", kurš pirms dažiem gadiem pārsteidza ar prasmi vienkāršiem vārdiem lakoniskā formā runāt par patiesi sarežģītām lietām, no kurām mēs ikviens dzīvē gribētu būt pasargāti. Interesanti, ka Egles stāstu parādīšanās izraisīja sen nebijušas kaislības viņas kolēģu literātu vidū. Lai vai kā – pirmajam Egles stāstu krājumam sekoja ne mazāk spēcīgs otrais un trešais, apliecinot, ka viņas vēlīnā debija literatūrā nav ne pārpratums, ne nejaušība.

Daces Pūces filma "Bedre" ir savā ziņā analogs Egles "Gaismā", jo arī ir debijas pilnmetrāžas filma, arī tapusi dzīves brieduma gados un arī ir ieguvusi vairākas kino balvas un, visticamāk, iegūs vēl. Principa pēc šai īsajā slejā negribētos "pedalizēt" tēmu par sievietēm mākslā, kas vēlāk nekā vīrieši tiek pie darba iespējām un atzinības, jo nedomāju, ka šo darbu panākumus noteikušas pirms tam uzkrātās ciešanas par to, ka tevi neatzīst kā radošu personību. Tomēr dzīves pieredze un jūtīgums gan ir būtisks priekšnoteikums, lai rezultāts būtu tieši tik pārliecinošs.

"Bedre" ir stāsts par Latviju. Un tas nav glaimojošs stāsts. Tas ir pat ļoti nepatīkams stāsts, jo nežēlīgi atklāj to, ko mēs ikdienā cenšamies neredzēt: pilnīgi visos mūsu sabiedrības slāņos kaut kas ir izkurtējis, valda vilku likumi, stiprākie izstumj vājākos, un ne tikai izstumj, bet "izsit". Vīri sievas, turīgie nabagus, turklāt visās vecuma grupās, sākot no agras bērnības, savu dzimumu apzinājušies tos, kas tādi nav. Vienīgā vieta, kur tu vari patverties, ja tev ir kaut mazliet fiziska spēka, ir meža vidus, jo tikai tur tevi liek mierā citu naids, nepatika, aizspriedumi un intrigas. Bet cilvēks nav radīts dzīvei meža vidū un nav viņa spēkos izdzīvot, kad pieviļ veselība. Mēdz teikt, ka dzīve piedāvā daudz sarežģītākas situācijas, nekā to spēj visspēcīgākā fantāzija, un to pierāda arī Egles un Pūces mākslas darbs. Varbūt tāpēc tas "uzpērk" mākslas vērtētājus un auditoriju, jo dzīves te ir vairāk, nekā parasti. Un tas satricina. Pūces filmā Jūrnieks emocionāli spēcīgajā Indras Burkovskas tēlojumā ir iemainījis dzīvi cilvēku sabiedrībā pret vitrāžas veidošanu aizlaistā lauku mājā, Markuss atrod viņa domubiedru, jo viņam patīk zīmēt un arī mirušā tēva-mākslinieka gēni nedod miera. Vitrāža "strādā", kad to skatās saules gaismā. Un saule filmas beigās tik tiešām uzspīd. Gaisma izgaismo bedri, kurā dzīvojam. Par to ir šis stāsts. Lai cik ļoti man negribētos atzīt, ka bedrē mēs esam. Jo galu galā saule jau spīdētu arī tad, ja mums būtu izdevies sevi pasargāt no bedres.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.