Dainis Īvāns: Latviešiem to nevar liegt ^{Apriņķis.lv}

Astoņas dziesmas izraudzītas garīgajam, 16 – laicīgajam koncertam. Vīru un jauktajiem koriem. Drosmīgi, ja zināms, ka līdzšinējos igauņu un Baltijas vācu dziedāšanas svētkos sievietes nevarēja piedalīties. Tai pašā laikā pie vairākiem repertuāra skaņdarbiem “no Baumaņu Kārļa Pēterburgā” un “no J. Cimzes” piemetināts, ka notis vēl nav nodrukātas un koriem tiks izsūtītas vēlāk. Repertuārā iekļautā Franča Abta skaņdarba “Waldandacht” latviešu teksts “Es dziedāju, man jādzied” vēl tikai topot.

Svētkiem joprojām nebija “valdīšanas atvēles”. Kašķējās parādu nomāktās Rīgas Latviešu biedrības runasvīri. Ar opozīcijā nostumtā latviešu laikraksta “Baltijas Vēstnesis” redaktoru Bernhardu Dīriķi nesatika biedrības priekšnieks Jānis Frīdrihs Baumanis. Nīgrumu par rīkotāju steigu un “neapdomību” neslēpa Cimzes tēvs. Virsdiriģents Indriķis Zīle vēl martā ieteica nogaidīt, jo “tik daudz un tik grūtas dziesmas nevar par 4–6 nedēļām iemācīties”. Varbūt arī vācu landtāgs un krievu guberņas pārvalde paredzēja latviešu fabrikanta, dramaturga un aktiera Riharda Tomsona vadītās dziesmu svētku rīcības komitejas, tas ir, “latviešu lietas”, izgāšanos, tālab atļauja maija sākumā tomēr izsniegta.

Tik īsā laika sprīdī bez jelkāda valsts atbalsta, drīzāk otrādi, mūsu tautai vēlāk izdevies sarīkot tikai Trešās atmodas dziedošās manifestācijas Daugavmalā, pāris nedēļās apgūstot ilgi aizliegtās nacionālās dziesmas pēc Arnolda Klotiņa veidotā repertuāra 1988. gada oktobra Tautas frontes dibināšanas sapulcei Mežaparka estrādē un savākties Baltijas ceļam. Tātad arī par izdzīvošanu zem svešām varām, spēku saliedēties zaudētas brīvības atgūšanai un pašorganizēties nākas pateikties Pirmo vispārīgo dalībniekiem un rīkotājiem. Ne velti Lielvārdes korists Auseklis pirmajos dziedāšanas svētkos saskatīja ne tikvien “Gaismas pils” celšanu, bet arī nacionālās patstāvības cīņas sākumu ar “dziesmu vairogiem un āvām” sirdīs. Toreiz ieskandētā nācijas pašlepnuma stīga vibrēja cauri vēlāko laiku dziesmu svētkiem. Arī tiem, ko nācās veltīt “Vidzemes pievienošanai Krievijas impērijai”, “PSRS dibināšanas gadadienai”, “Ļeņina dzimšanas dienai” un kam tik vēl ne.

Topošās spēlfilmas “Zeme, kas dzied” scenārija vajadzībām pētīdams Pirmo vispārīgo dziedāšanas svētku rīkotāju, laikmeta varoņu un liecinieku pierakstus, esmu sajutis viņu pirmreizīgās sajūsmas augstspriegumu un vilkmi, kas 1873. gada vasarā Rīgā ievilka arī tautiešus no plašās pasaules, tostarp Vācijas un Krievijas universitātēs studējošos latviešus, kuri pildīja kārtībnieku pienākumus. Varbūt dziesmu svētku gājiens, kas 1873. gada pēcjāņos pārsteidza un negaidīti iekaroja nelatvisko Rīgu, to zibenīgi pārvērzdams par latviešu kultūras galvaspilsētu, arī ir mūsu materializētā mūžība?   

Pirmajiem Vispārīgajiem dziedāšanas svētkiem bez Latvijas identitātes simbolizēšanas pasaulē bijusi un ir regulāras garīgas potes nozīme i pret “kaunīgo latviešu”, i “viss slikti” pandēmijām. Dziesmu svētku tradīcija izčākstējusi savas sākotnes zemēs Vācijā un Skandināvijā. Pie mums tā apbrīnojamā kārtā kuplojusi, bijusi eksistenciāli svarīga. Ir svarīga.

Vienīgais – kādreizējo komunisma propagandas vietu tagadējo svētku vīkšīšanā dažkārt ieņēmis populisms. Pielāgošanās masu patērētājam vai svētku reducēšana līdz Minhenes alus festivālam varētu būt lielākais drauds to rītdienai. Padomju laikos, sākot numerāciju no nulles, pirmskara Latvijas svētki papildināti ar Staļinam tīkamo masu “pļasku”. Lai arī daži mūsu šolaiku laukuma dejā arvien saskata totalitāro režīmu rituālu elementus, latviešu deju kolektīvi jau pietiekoši cieši saauguši ar koru kustību. Neesmu gan pārliecināts, vai programmu vajadzētu paplašināt ar jauniem horeogrāfijas paveidiem, ielu dančiem, līnijdejām utt. Iespējams, liekais atbirs dabiskā veidā, kā atbiris padomju svētkos obligātais arodskolu bundzinieču pulks sarkanos brunčos un militārā ierindā.

Atsijāt sēnalas palīdz dziesmu svētku sākotnēja satvara izzināšana, atgādināšana, godā turēšana un uzturēšana. It īpaši tradīcijas 150. dzimšanas dienas gaidās. Tādēļ domāju, ka Latvijas valdība rīkojusies pareizi (atšķirībā no igauņiem), kārtējās pandēmijas apstākļos neteikdama nē virtuālajiem Skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Tēriņiem par režisora Reiņa Suhanova un Latvijas Televīzijas aranžējumu, ko varēs noskatīties septembrī, vajadzētu atmaksāties ar uzviju.

Pat šķietami provāciskais un piesardzīgais Jānis Cimze, starp daudzām publikācijām vācu valodā latviski uzrakstīdams tikai priekšvārdu savai “Dziesmu rotai” un jau pieminēto mudinājumu potēties, par latvisko dziesmu dziedāšanu tomēr izteicies: “Latviešiem to nedrīkst liegt.” Vēl vairāk: latviešiem to nevar liegt.