Menu
 

Vija Beinerte: Kā es uzveicu slepkavu jeb Mans Covid-19 pieredzes stāsts Apriņķis.lv

  • Autors:  Vija Beinerte
Foto – Polina Viljuna un Andris Eglītis; Dinas Antumas-Jansones kolāža Foto – Polina Viljuna un Andris Eglītis; Dinas Antumas-Jansones kolāža

Farmaceiti un ģimenes ārsti brīdina, ka pacientiem Latvijā  biežāk vajadzēs ārstēties pašiem. Ārkārtas situācija medicīnas nozarē, mediķu pārslodze slimnīcās, ģimenes ārstu praksēs un citās medicīniskās palīdzības sniegšanas vietās nozīmē arī to, ka iedzīvotājiem visdažādākajos ar veselības pasliktināšanos saistītajos gadījumos, ja vien nav apdraudēta dzīvība, biežāk sev palīdzēt vajadzēs spēt pašiem. Tāpēc Aprinkis.lv piedāvā lasītājiem praktisku stāstu par to, kā mājas apstākļos notikusi ārstēšanās no Covid – 19.

Reiz bērnībā, vēlā pavakarē klīstot pa mežu, iztraucēju kādu putnu un pēkšņi atklāju: ja vien ļautu vaļu iztēlei, pārbītos no smagajām spārnu vēdām, no vēja, kas iestrēdzis vecā priedē, no tumšajām ēnām pār taciņu. Un šīs bailes būtu pavisam īstas.

Tā es, maza meitene būdama, nonācu pie kāda ļoti svarīga secinājuma: iztēlei piemīt varens spēks, tāpēc to var un vajag izmantot labos nolūkos. Tagad es zinu, ka cilvēks spēj gan atlabt šķietami bezcerīgā situācijā, gan nomirt no nepamatotām bailēm.

Stāstu to tāpēc, ka pēdējo nu jau gandrīz divu gadu laikā politiķi, viņu nolīgti eksperti un platstraumes mediji mūs nemitīgi ir biedējuši, gurdinājuši, vārdzinājuši un dzinuši izmisumā. Vīruss slepkava! Nāve nosmokot! Līķu kalni Milānā! Nāvīgais vīruss aiznesis vēl vienu dzīvību! Covid upuru skaits divkāršojies! Mēs esam kara apstākļos!

Tie ir vien daži virsraksti un izteikumi. Lai gan Covid-19 slimnieku mirstības procents Latvijā ir 1,67.

Un te nu vajadzīga neliela atkāpe. Vīruss SARS CoV-2 ir reāls. Un nejauks. Ļoti nejauks. Covid-19 nav gluži tas pats, kas sezonālā gripa. Tomēr tas nav tik lipīgs kā mēris. Un nav tik letāls kā Ebolas vīruss.

Tāpēc galvenais jautājums ir par to, vai valdība dara visu, lai vīrusu ierobežotu, vai arī rīkojas tik haotiski un nekonsekventi, ka tā vien šķiet – birokrāti apkalpo projektus, sekojot mums neizprotamām vadlīnijām un personiskām interesēm, nevis kalpojot tautai un tēvzemei. Atšķirīgā sērgas izplatības aina tam par liecību.

Latvijā ar nepilniem 2 miljoniem iedzīvotāju kopš sērgas sākuma kopumā reģistrēti 163130 saslimšanas gadījumi, miruši 2757 (jeb 1,67 procenti). Bet Taivānā ar 23,78 miljoniem iedzīvotāju ir reģistrēti 16267 slimības gadījumi, miruši 844 cilvēki. Turklāt Taivānai nenācās bloķēt ekonomiku, jo jau 2020. gada janvārī tika iedarbināts 124 punktu aizsardzības plāns.

Ja Taivānas piemērs kādu nepārliecina, jo tie taču ir aziāti, palūkosimies uz Jaunzēlandi. Valstī ar gandrīz 5 miljoniem iedzīvotāju ir reģistrēti 4408 slimības gadījumi, miruši 27. Kā tas iespējams? Džasinda Ārderna, Jaunzēlandes premjerministre, jau 2020. gada februārī saprata, ka svarīgāk par visu ir neielaist sērgu valstī. Tāpēc martā tika noteikti tobrīd pasaulē stingrākie ierobežojumi. Uz vairākām nedēļām slēdza robežas un lielu daļu uzņēmumu.

Repatriantiem tika nevis ieteikta, bet noteikta stingra izolācija. Un nevis mājās pie mīļajiem, bet īpašā karantīnas vietā. Turklāt Ārderna nenogurusi skaidroja sabiedrībai, ka ierobežota tiek vīrusa izplatība, nevis indivīda brīvība. Ka panikai nav iemesla, taču arī vieglprātība nav pieļaujama. Ka tikai būdami vienoti, varam pasargāt sevi un cits citu.

Jau pagājušā gada vasarā Jaunzēlande atgriezās ierastajā dzīves ritmā. Vienīgais – lai gan robežas vairs nav slēgtas, izolācijas noteiktumi tiem, kas ierodas valstī, joprojām ir tikpat stingri.

Taivānas aizsardzības plāns un Jaunzēlandes pieredze nav slepena informācija. Tāpēc 2020. gada martā es telefonsarunā jautāju Ugam Dumpim, vai nebūtu pareizāk izolēt 4500 repatriantus, nevis labticīgi palaist viņus pa vējam. Dumpis atbildēja īsi: kas par to maksās? Es uz to atbildēju ar pretjautājumu: bet kas izmaksās lētāk – uz 14 dienām izolēt repatriantus, visus bez izņēmuma, vai uz nenoteiktu laiku turēt izolācijā visu valsti?

Pagājušā gada pavasarī tikai mediķu pašaizliedzība, sabiedrības apzinīgās daļas disciplinētība un arī tas, ka Latvijā ir samērā mazs iedzīvotāju blīvums, ļāva mums piedzīvot veiksmes stāstu. Rudenī šis ieguvums tika nevis nostiprināts, bet sagrauts. Turklāt valdības haotiskā rīcība un nevarīgā komunikācija radīja labvēlīgu vidi, kur rasties un izplatīties sazvērestības teorijām.

Kā tas sākās?

Bet nu par manu personisko pieredzi cīņā ar SARS-CoV-2. Kādu rītu sajūtu dīvainu drebuli un sāpes muskuļos. Tas varētu būt no noguruma vai no tā, ka varbūt vingrojot esmu uzņēmusies pārāk lielu slodzi. Uzvelku siltu jaku un sēstos rakstīt sleju "Trojas zirgu Augeja staļļi". Pavakarē nosūtu sleju redaktorei. Un jūtu, ka nu jau man salst pārāk stipri.  

Tā sākās mans slimības stāsts. Protams, es vēl nezināju, kas tā par slimību. Temperatūru nolēmu nemērīt, lai gadījumā, ja augsta, nekristu panikā. Atvēru logus līdz galam vaļā, lai svaigs gaiss, sasedzos ar trim segām un aizmigu.

Nākamā rītā pilnīgs nespēks. No deguna pil kā ūdens. Skābekļa daudzums asinīs 99, pulss 103. Pirmais rādītājs priecē, otrs nozīmē, ka ir paaugstināta temperatūra. Noguļu visu dienu miegā, īsajos nomoda brīžos litriem dzerot siltu ūdeni. Par ēšanu negribas pat domāt.

Trešās dienas rītā jūtu, ka krīze ir pāri. Nolemju izmērīt temperatūru: 39,3. Varu vien minēt, cik augsta temperatūra man bija drebuļu laikā. Ieeju dušā. Jūtos daudz labāk, tikai joprojām absolūts nespēks.  

Ģimenes ārste iesaka veikt Covid testu. Tiesa, tad esot jāiet uz Gulbja laboratoriju. Kategoriski atsakos – gan tādēļ, ka man vēl temperatūra, gan tādēļ, ka es taču varu apdraudēt pa ceļam satiktus cilvēkus.  

Ceturtās dienas rītā temperatūra 37. Skābekļa daudzums asinīs 99, pulss 77. Dušā pēkšņi atskāršu, ka nejūtu ķermeņa eļļas smaržu, lai gan deguns ir sauss un brīvs.

Vakarā atklājas, ka arī vīram ir temperatūra – 38 grādi –, turklāt iesnas un nejauks klepus.

Dodu viņam dzert ar siltu ūdeni atšķaidītu irbenāju sīrupu, kas sviedrē un mazina klepu, C vitamīna trieciendevu (2000 mg), D vitamīnu, cinku un selēnu.  

Piektās dienas rītā ģimenes ārste atrod alternatīvu risinājumu: izrādās, ka var Centrālai laboratorijai pieteikt testa veikšanu mājas vizītē. Tiesa, būšot jāgaida, varbūt pat vairākas dienas. Bet mums jau nav steigas. Un izvēles arī ne, jo nu arī vīrs ir zaudējis ožu.  

Kad esmu noslimojusi jau nedēļu, temperatūra joprojām 37. Mierinu sevi ar domu, ka šādi organisms veido antivielas. Vīram joprojām 38.

Zvans pie durvīm. Pie mums ir atlaidies eņģelis no Centrālās laboratorijas – saulaina un pozitīva, zirnekļa tīkla plānuma aizsargtērpā, ar mazu respiratoru un šalti nevaldāma prieka.

Kamēr rakstu uz norīkojuma mūsu e-pasta adreses, eņģelis skaidro vīram, ka šo analīzi sēdus ņemt nedrīkstot – pacientam esot vai nu jāguļ, vai jāstāv. Vislabāk – jāstāv pie sienas ar nedaudz atgāztu galvu, jo tad anatomiski atveras viss, kam jāatveras.

Atzīšos, ka no šīs procedūras mazliet baidījos. Biju dzirdējusi šausmu stāstus par līdz vemšanai sakairinātām rīklēm un līdz asinīm saplēstiem deguniem. Bet te es atgāžu galvu un atveru muti, kā eņģelis saka, un kad šķiet, ka tūdaļ man kaut ko darīs, viss jau ir beidzies. Abas uztriepes paņemtas gluži nemanot.  

Māsiņa smej: vienkārši esot jāzina anatomija, tad nekas nebūs jādara ar spēku un varu. Līdzīgā veidā agrāk esot ņemtas analīzes gripas epidēmiju laikā. Un vēl piebilst, ka atbilde būšot vēlu vakarā, bet jebkurā gadījumā lai mēs nesatraucoties, jo labs noskaņojums ir daļa no atveseļošanās procesa.

Nākamā rītā saņemam ziņu, ka mums ar vīru ir SARS-CoV-2. Analīžu atbildē izlasu, ka dežurējošā eņģeļa vārds ir Marta Priedīte. Lai Martai un viņas mīļajiem veselība! Uz viņas un tādiem kā viņa turas mūsu gadiem badinātā un nesakārtotā veselības aprūpes sistēma.     

Slimības astotajā dienā temperatūra beidzot ir normāla. Brokastojot pēkšņi sajūtu, cik brīnišķīgi smaržo ēdiens. Tātad ir sācies atveseļošanās process.

Kas palīdzēja?

Es neskatos televīziju. Aiz garīgas higiēnas apsvērumiem. Šausmu stāsti pirms gulēt iešanas pasliktina miega kvalitāti, bet labs miegs ir nepieciešams, lai nostiprinātu organisma spēju pretoties slimību izraisītājiem.

Guļamistabā logs visu laiku bija atvērts līdz galam. Labāk silti sasegties, bet elpot svaigu gaisu.

Ik rītu skaloju rīkli un degunu ar siltu skābo ūdeni, kam pH 3. Un pēc tam izdzēru glāzi sārmaina ūdens, kam pH 9. Ja mājās nav ūdens jonizēšanas aparāta, var izmantot aptiekā nopērkamu jūras ūdeni. Daži speciālisti iesaka vieglu sāls un joda šķīdumu, kas arī dezinficē. Bet to labāk pārjautāt savam ģimenes ārstam.  

Pat tad, kad temperatūra bija augsta, aprīvējos ar asu masāžas birsti. Tas stimulē asinsriti un uzlabo muskuļu tonusu.

Noteikti palīdzēja arī tas, ka mēs ar vīru regulāri divas reizes nedēļā ejam uz dr. Bubnovska centru, kur vispirms stundu kārtīgi izsvīstam zālē un tad ļaujamies auksta ūdens un pirts rituālam. Dr. Bubnovska metode ne vien stiepj un nostiprina muskuļus, bet arī liek iemācīties elpot ar diafragmu. Tas rada labsajūtu, regulē asinsspiedienu un  spēcina imunitāti.

Vīram, kam bija klepus, ik pa četrām stundām devu dzert dabas preparātu kokteili, kur sastāvā ir unkarija jeb kaķa nags, lakricas sakne un skudrukoka miza ar selēnu, lai mazinātu iespēju savairoties infekcijai. 

Galvenais bija palīdzēt viņam noturēties tās divas nedēļas, kad pacients ir atstāts savā un likteņa ziņā, bet kas pēc speciālistu domām ir izšķirīgas Covid-19 gaitā. Kā liecina terapeita, kardiologa un epidemiologa dr. Pītera Makkullo un 22 viņa kolēģu pētījums, kas šā gada janvārī publicēts recenzētā medicīnas izdevumā "American Journal of Medicine", laikus sākta Covid-19 ārstēšana samazina hospitalizējamo slimnieku skaitu par 85%, kā arī palīdz izvairīties no ielaistas slimības blaknēm. 

Vakaros vīrs apmēram 20 minūtes turēja kājas karstā ūdenī. Tas palīdzēja atklepoties un atbrīvot degunu.

Liels paldies ģimenes ārstei, kas ik pa laikam zvanīja, lai apjautātos, kā mums klājas, un otrās nedēļas beigās izrakstīja vīram norīkojumu uz plaušu apskati. Šie zvani bija kā drošības virves klinšu kāpējam.

Vissirsnīgākais paldies dr. Guntai Vīlerei, kas vīra kompjūtertomogrammā ieraudzīja ne tikai vieglu plaušu karsoni, bet arī trīs citas nelielas problēmas un izrakstīja viņam antibiotikas, antihistamīnu un spēcinošus preparātus drīzākai atlabšanai. 

Mīļš paldies arī bērniem un draugiem par rūpēm! Brīdī, kad atgriežas ēstgriba, ir tik labi, ja kāds ir atsūtījis frikadeļu zupiņu vai ķirbju krēmzupu, uzcepis pankūkas ar gaļu vai uzvārījis cāļa buljonu. Pirmās slimības dienas ne es, ne vīrs neēdām gandrīz nemaz. Pa daļai tāpēc, ka nebija ēstgribas, pa daļai tāpēc, lai organisms visus spēkus veltītu cīņai ar vīrusu. Bet kad ēstgriba parādījās, atsākām ēst, jo organismam ir nepieciešamas spēcinājums.  

Un vēl – kolīdz ģimenes ārsts atļauj, ir jādodas klusās pastaigās. Svaigs gaiss un fiziskas aktivitātes palīdz atveseļošanās procesā. 

Tāpēc visiem novēlu stiprināt imunitāti un galvenais – paturēt prātā ķēniņa Zālamana mācību: "Līksma sirds dara līksmu vaigu, bet, ja sirds noskumusi, tad zūd arī drosme. Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus."

Raksta pilna versija lasāma "Rīgas Apriņķa Avīzes" 5. oktobra pielikumā "Kodols", 1. un 3. lappusē.

1 komentārs

  • Inita
    Inita Sestdiena, 16 Oktobris 2021 22:32 Komentāra saite

    100% piekrītu rakstītajam, vien ar komentāru, ka šāda ārstēšanās ir iespējama, ja cilvēks IKDIENĀ rūpējas par savu veselību, nav liekā svara, kaitīgu ieradumu, daudz kustas un DOMĀ AR GALVU. Lai laba veselība VISIEM!

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.