Menu
 

Voldemārs Lauciņš. Jupiters un kailais karalis jeb "Futbols" par mākslas jautājumiem Apriņķis.lv

  • Autors:  Voldemārs Lauciņš
Foto - Dzintris Kolāts Foto - Dzintris Kolāts

Quod licet bovi, non licet Iovi ir viens no, manuprāt, veiksmīgākajiem “Avārijas brigādes” moto un viens no elegantākajiem viņu humora piemēriem. Pats moto (tulkojumā no latīņu valodas – ‘kas ļauts vērsim, nav ļauts Jupiteram’) ir spārnotā teiciena Quod licet Iovi, non licet bovi jeb ‘kas ļauts vērsim, nav ļauts Jupiteram’ pārfrazējums.

Protams, antīkajā pasaulē bija pilnīgi otrādi – romiešu mitoloģijā varenākais no dieviem, dievu valdnieks Jupiters bija tas, kuram bija ļauts vērsim liegtais. Tomēr “Avārijas brigāde” savā izkoptajā stilā ne tikai gaumīgi pajokojuši, bet arī precīzi parādījuši vienu no mūslaikus raksturojošajām zīmēm. Ja vēl pirms gadiem piecdesmit, arī divdesmit, cilvēki ieklausījās savas jomas grandos – “jupiteros” jeb “ziloņos” –, vai tas bija politikas, sporta vai vēstures sfērā, tad tagad viedokļus nosaka “skudras” līmeņa “vērši” – sofijas un edgari, pašpasludināti eksperti sociālajos tīklos un videoplatformās.

Protams, reizēm visi tradicionālie eksperti uz kaut ko ir ieciklējušies, un ir vietā, ja kāda skudras līmeņa bērna balss atgādina par to, ka karalis ir kails. Bet kā tad nu katrā brīdī ar to “futbolu” mākslas vērtējuma viedokļu dažādībā ir? Kuram ir laiks un iespēja informācijas pārbagātībā atrast un atsijāt vērā ņemamus ieskatus un komentārus? Man pareizās atbildes īsti nebūs.

Tomēr visā šajā jūkli vēlos piebilst kaut ko par mūsdienu mākslu publiskajā telpā. Nesenās diskusijas Rīgas murāļa kontekstā lika man pašam padomāt par mākslu un tās vietu manā apkārtnē. Lai nu lasītājs spriež, vai skudra ir kļuvusi par vērsi, kas pats lien Jupitera sfērā, vai tā ir bērna balss, kas ekspertu izteikumu jūras bangu dārdos grib saprast, kas un kā, vai kaut kur pa vidu.

“Skudras”

Kāds mākslinieks šogad veica sabiedrisku pasūtījumu un kādas Rīgas skolas sienu izdaiļoja ar savu mākslas darbu. Sākās tāda kā šūmēšanās, jo daži neapmierinātie izteica nepatiku par zīmējuma tematiku, citi – par izpildījumu un pat par autoru. Tad atkal kādi neapmierināto viedokļa aizkaitinātie sāka aizstāvēt to, ko viņi sauc par mākslu, sāka runāt par sliekām, kas irdina zemi, tādējādi ilustrējot savu “krusta karu” pret skudras līmeņa mākslas izpratnes analfabētu aktivitātēm. Vārdu sakot – jezga.

Mani šī ņemšanās tieši neskāra, jo nu jau kādu laiku neesmu rīdzinieks un iet gar šo sienu man sanāk ļoti reti. Tomēr divi bagātinoši ieskati man radās. Pirmkārt, tagad man ir nojausma, kas ir “murālis”. Pieļauju, ka tagad šo terminu zina arī daudzi citi, kas to iepriekš nezināja. Otrkārt, visas jezgas ietvaros man ir bijusi iespēja redzēt ļoti daudzus “murāļus” no visas pasaules.

Es saprotu, ka konkrētā Rīgas skolas sienas apdarinājuma pretinieki atrada tos labākos paraugus visā pasaulē, kas viņu viedokli par konkrētā dizaina neveiksmēm ilustrē visuzskatāmāk, un tas varbūt nav īpaši godīgi – pret vienu ne īpaši veiksmīgu paraugu koncentrēt tik smagu artilēriju. Bet redzētais tiešām ir pamatīgs arguments – salīdzinājumā ar šiem paraugiem konkrētais murālis Rīgā izskatās nožēlojami, bez īpašas iedziļināšanās ēkas funkcijā un bez “odziņas”, kas būtu saistoša vairumam, ne tikai kādam mākslas gardēdim.

Es saprotu, ka Ļeņina tēze “Māksla pieder tautai”, kuru manā bērnībā, kad pastāvēja komunistu partijas vadītais režīms, lipināja katrā iespējamā vietā, ir ar savu propagandas pieskaņu. Bet vai tajā nav arī kāds racionāls elements?

“Ziloņi”

Lai arī esmu vien vispārēja līmeņa kultūras patērētājs, man patīk laiku pa laikam aiziet uz Mākslas muzeju Rīgā, papriecēt acis ar mūsu klasiķu darbiem, paklausīties klasisko mūziku, baudīt pasaules vēstures dižgaru darba rezultātus, man patīk arī mākslas komerciālās formas, piemēram, filmas. Tāpat mani uzrunāja Mihaila Barišņikova kādā intervijā reiz sacītais, ka māksla nav iedalāma tā sauktajā klasiskajā un modernajā, kur pirmās pārstāvji varētu vīzdegunīgi raukt degunus par otro, jo māksla ir plašāka.

Varbūt es mūsu pasaules līmeņa mākslinieku esmu pārpratis, bet manās ausīs tas skanēja apmēram tā, ka mākslai ir kaut kāda zelta vidusceļa funkcija. Proti, māksla nav tikai tas, ko paši mākslinieki uztiepj par mākslu, sava teikšana vērtējumā ir atstājama arī skatītājam, pat varbūt ne tik specifiski izglītotam. Protams, māksla nav pilnīgi jādegradē, ka tikai primitīvs patēriņš to raksturo. Nesen kāds gudrs cilvēks (starp citu, mans švāģeris) labi formulēja šo pieeju: “Man nav jābūt pavārmākslas meistaram, lai atzītu, ka zupa ir negaršīga.”

Šobrīd liekas, ka kaut kas ar moderno mākslu tās daudzajās izpausmēs vairs nav kārtībā, ja par mākslu tiek saukts kas tāds, ko varētu būt uzkleķējis mans bērns; man vairs nav īpašas cieņas pret šādu ekspertu. Un tā es arī saprotu lielākās daļas sabiedrības pieeju, jo cik tad ilgi, redzot, piemēram, trīs stabus (kuģi, kā man reiz kāds centās izskaidrot šo mākslas darbu dabā), sabiedrība tur spēs saskatīt talantu un pamatu par to maksāt?

“Futbols”

Bija anekdote par futbola spēli starp skudrām un ziloņiem, kuras laikā ziloņi sabradāja ļoti daudz skudru. Kad tie pēc spēles lūdza piedošanu skudrām, tās atbildēja: “Mēs jau arī grūstījāmies.”

Kā ir šajā diskusijā par mākslu? Vai “skudrām” ir tiesības pagrūstīties? Vai šajā “futbolā” – sarunā par mākslu – “skudru” darbībām maz ir kāda jēga? Vai “ziloņiem” jeb tiem, kas sevi par tādiem pasludinājuši, ir interese nesamīt “skudras”?

Savulaik zināms filtrs bija mākslas darbam līdzi nākošā nauda. Mūsdienās tik daudz lielisku mākslas darbu mūs ir sasnieguši tāpēc, ka, piemēram, Baham bija jāraksta mūzika savā maizes darbā – dievkalpojumam un sava valdnieka galmā, Leonardo da Vinči bija jāizpilda pasūtījums un jāapglezno klostera siena... Protams, var iebilst, ka lielākā daļa mākslinieku īpašu labklājību nepiedzīvoja un daži pat savā dzīvē pārtikušākus laikus nepieredzēja. Tomēr vēsture daudz ko ir salikusi pa savām vietām. Tāpēc esmu gana skeptisks pret tādiem darbiem, kas izskatās pēc bērna pirmajiem soļiem zīmētprasmē. Es saprotu, ka ir lietas, kuras tikai augsti kvalificēts mākslinieks var panākt ar formas tīrumu un domas skaidrību. Bet vai visa māksla ir tikai tāda?

Tieši tāpēc es, skudra mākslas pasaules izpratnē, esmu ar mieru šajā rakstā tādā kā futbolā jautājumu gūzmā par mākslu pagrūstīties ar tā sauktajiem ziloņiem. Jo mani tik daudz neinteresē tā augstā māksla, par kuru diskutē eksperti, bet gan tā māksla, kas ciešāk saistīta ar manu ikdienu, – bērnu grāmatās, līdzās Jaņa Rozentāla darbiem un, jā, arī sienu gleznojumos. Es apzinos, ka lielā daļā gadījumu “ziloņi” mani nospiedīs, un varbūt pamatoti. Bet, iespējams, būs brīdis, kad mana balstiņa parādīs, ka karalis ir kails. Tāpēc šajā “futbolā” aicinu izteikties arī citas “skudras”, jo mūsdienās “vērsim” ir tiesības padarboties “Jupitera” jomā.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.