Mārcis Bendiks. Kad tev, puisim, kauna nau, Es tev kaunu padarīšu... Apriņķis.lv
- Autors: Mārcis Bendiks
Foto - arhīvs
Raiņa teksts no “Pūt, vējiņi” 3. cēliena 16. skata uznira manā atmiņā, lasot sirdi plosošo paziņojumu par Akadēmiskās vides ekspertu grupas sadarbības pārtraukšanu ar valdību šīs sadarbības mazjēdzīguma dēļ. Tiem, kam latvju literatūras hrestomātija nav bijusi mīļa vai arī vienkārši apsūbējusi atmiņā, atgādināšanai še Barbas vārdi, atbildot uz daugavieša Ulža agresiju:
– Raudas nost! žēlas nost!
Pati sevi aizstāvēšu:
Kad tev, puisim, kauna nau,
Es tev kaunu padarīšu:
Pati acis es atsedzu,
Lai tu redzi, kā tās mirdz,
Tevi, puisi, nicinot!
(Viņa norauj pati sev lakatiņu no galvas.)
Te nu noderēs arī pāris trīs citu atgādināšana. Nu, piemēram, nosaukumā “Akadēmiskās vides ekspertu grupa” it kā nejauši ir sakomponēti vārdi “akadēmiskā” un “vide”, tātad mēģināts radīt iespaidu, ka šai grupā strādā tikai Zinātņu akadēmijas akadēmiķi vai vismaz korespondētājlocekļi. Šī ir tīši maldinoša blēdība: mūsdienu izpratnē “akadēmiskā vide” ietver visu ap augstskolām notiekošo saimniecību – sākot ar profesoriem un dekāniem un beidzot ar garderobistiem un apkopējām.
Un vēl atgādināšu, ka ekspertu grupas ieteikumi mums ir devuši tādus ziemas priekus kā dabas taku slēgšana, aizliegumi uz slēpošanas kalniem, kā arī pašvaldības policijas iesaiste sevišķi kaitīgas aktivitātes – bērnu slidināšanās no slidkalniņiem – novēršana un pārkāpēju adekvāta sodīšana.
Un vēl atgādināšu, ka šī “akadēmiskās vides ekspertu grupa” ir apspriedusi sabiedriskā transporta pieturvietu izravēšanu, atstājot tikai katru trešo, bet ne reizes nav iekunkstējusies par mikroautobusu kustību kā tādu.
Ilustrācijai: ap to laiku, kad “akadēmiskās vides eksperti” apsprieda valdībai rekomendētā scenārija D sekas, biju ap brokastlaiku ieklīdis Mellužos iepirkt kaut ko svaigi no krāsns nākušu. Savai ceļa biedrei ienākt līdzi veikalā, izrādās, nedrīkstēju, jo tajā telpā, pēc “ekspertu” rekomendācijām un saskaņā ar MK noteikumiem, atrasties drīkstēja tieši viena persona. Lai arī es biju no tās pašas mājsaimniecības un vīrusa izplatīšanas nozīmē visu ļauno mēs jau bijām sastrādājuši, pie letes divatā atrasties nedrīkstējām. Jo eksperti bija ieteikuši un valdība nolēmusi.
Izmantoju brīvo brīdi, aplūkojot veikala telpas. Tajās bez grūtībām divos stāvos savietotos četri mikroautobusi, kuros mierīgi sēdētu pāris duču pasažieru un kuri saskaņā ar “zinātnes atzinumiem” nekādu skādi nevarētu cits citam nodarīt atšķirībā no kāda pārīša vienlaicīgas atrašanās bulciņu ceptuves priekštelpā.
Te nu jāsaka gauži vienkārši: karsti mīļotā valdība un dārgie eksperti, jūsu stulbums jau sen no parasti sadzīviska ir pāraudzis maigas debilitātes apdvestā bezjēdzībā, un, ja Ministru kabinets mums pienākas pēc Satversmes un tādēļ ir jāpacieš aiz cieņas pret savu valsti, tad slidkalniņu un dabas taku aizliegšanas eksperti manis pēc var doties prom pa ikkatru taku, ko vien atrod. Vai citētās lugas variantā varētu arī tā – akadēmiķi spītā norauj lakatiņus un ienirst savā akadēmiskajā vidē:
– Še tev mans vainadziņš,
Še es pati, – nu es eju!
(Ielec no laivas Daugavā.)
Plunkš!
Šitādas lepnās jumpravas, kas, bizi atmetušas, spēlē cildenu aizvainojumu, mums nav vajadzīgas ne par naudu, ne par velti. Vēl vairāk – ja valdīšana tiešām man piemetīs tos 20 eiriķus mēnesī par bargo ziemu, es varētu pat piemaksāt kādu cēneri, lai mūs atbrīvo no biedru Vespers & Co akadēmisma.