Menu
 

Guntis Kalme: Karavīrs Gunārs Astra. Garīdznieka skatījums Apriņķis.lv

  • Autors:  Dr., māc. emer. Gunta Kalmes uzruna Okupācijas muzeja tiešsaistes pasākumā “Latvijas brīvības cīnītājam Gunāra Astram – 90”
Foto, video - Latvijas Okupācijas muzejs Foto, video - Latvijas Okupācijas muzejs

Jūs atzīsiet patiesību un patiesība darīs jūs brīvus (Jņ 8, 32).

Kāpēc atceramies Gunāru Astru? Kas viņš mums ir?

Savā “Pēdējā vārdā” viņš uz to ir atbildējis: “es .. uzdrošinos teikt – [esmu] latvietis. Viņš arī paskaidro savas dzīves pamatmotīvu: Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu, kā arī varmācīgie pasākumi, kas vērsti uz manas tautas dvēseles noniecināšanu un noplicināšanu.

Tā bija patiesība. Ja mums, citiem, bailes lika to sevī apspiest, tad viņam gluži pretēji – patiesība radīja tiesības un pienākumu to vēstīt, apliecināt un iestāties par to. Viņa saistība ar patiesību bija tik stipra, noteikta un nelokāma, ka viņš burtiski piederēja tai. Tas deva milzīgu spēku un morālu pārākumu pār kompartijas režīmu un tās kalpiem – čekistiem. Kā lai neatceras Jēzus teikto: jūs atzīsiet patiesību un patiesība darīs jūs brīvus (Jņ 8, 32).

Tā bija patiesība par to, ko tagad uztveram kā pašsaprotamu. Toreiz tā nebija. Gunāram Astram tā bija ne tikai zināšana par to, ka mums – latviešiem – reiz bija sava valsts, bet daudzkārt vairāk – vajadzība, pārliecība un griba to atgūt. Tagad šī atziņa ir Valsts prezidenta formulēta šādi: “Latvija ir dibināta tieši kā latviešu nacionāla valsts.” Nevienai citai tautai neatkarīga Latvijas valsts nebija tik kardināli vajadzīga kā latviešiem.

Latvijas valsti Neatkarības karā bija izcīnījuši mūsu karavīri un par tās atgūšanu iestājās nevardarbīgās cīņas karavīrs G.Astra. Kad viņa soda izciešanas vietā Mordovijā ieradās varasvīri, viņš atsaucās kā karagūsteknis. Pārsteigtajam krievu virsniekam latvietis paskaidroja: “Mana valsts ir okupēta un ir ar jums kara stāvoklī. Jūs esat lauzuši 1920.gadā parakstīto miera līgumu Tieši tā – kā karavīru – viņu jau faktiski bija novērtējis režīms, jo 1961.g. viņu tiesāja Baltijas kara apgabala Kara tribunāls.

Krievija bija vara, ar kuru normāla Rietumu civilizācijas valsts varēja tikai atrasties karastāvoklī. Tā jau no pirmā tās cara Ivana III laika aizvien ir bijusi agresīva savos nodomos, varmācīga attieksmē pret ārpasauli un brutāla pret savējiem. Zīmīgi, ka slavenais amerikāņu civilizāciju pētnieks Semjuels Hantingtons Krieviju nepieskaita Eiropas civilizācijai. Un V.Putina vārdiem runājot arī Padomju Savienība, bija “nekas cits kā vēsturiskā Krievija, tikai tā saucās citādi. Un lai arī tā ir it kā mainījusies, taču izmainījusies savā būtībā tā nav. Tā pati “Ļaunuma impērija” bija un joprojām ir.

Tā bija okupējusi Latviju un daudzas citas valstis, apspiežot tautas, nospiežot tās kalpībā, degradējot to kultūras, iznīcinot to nacionālās pašapziņas. G.Astra sacīja: “Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos. (..) Dziļi apvainots un pazemots es jūtos tad (..) [kad] jādzird:“Чего? Чего? По-русски!””

Lai arī kompartijas režīms bija okupējis un rusificēja mūsu Dzimteni, taču tas nespēja okupēt un rusificēt G.Astru pašu. Jo viņš piederēja patiesībai un citai vērtību sistēmai. Krievu disidents Andrejs Siņavskis (Андрей Донатович Синявский, 1925 - 1997), kurš publicēja G.Astras “Pēdējo vārdu”, rakstīja: “KGB uzskata G.Astru par nestandarta pretinieku. Pavadījis nebrīvē, turklāt krieviskā vidē gadus, viņš joprojām vienkārši un dabiski reprezentēja eiropeiska cilvēka tipu. To raksturo godprātība un cieņas pilns miers.” Patiesība darīja viņu iekšēji brīvu ārējā nebrīvē un stipru bez jebkādiem ārēja spēka atribūtiem. Viņš iekšēji apdzīvoja patiesības teritoriju, pār kuru komunistiskajai anticivilizācijai nebija varas. Kā liecina līdzgaitnieki: Gunāra Astras iekšējā pārliecība nepazina šaubas. Gunārs ap sevi izstaroja spēku un paļāvību.

Šī pārliecība neļāva viņam klusēt, bet lika to apliecināt saviem tautiešiem. Režīms bija spiests secināt, ka “viņa darbības rezultātā ar pretpadomju literatūru iepazinās liels skaits iedzīvotāju vairākos mūsu republikas rajonos”. Kā atceras līdzgaitnieki, ne reizi vien G.Astra sacīja: “Krievi ir viesi, kuri aizmirsuši braukt mājās. Ja viņi to ir aizmirsuši, atgādināsim!” Zīmīgi, ka uz ārzemju piemiņas markas G.Astra ir identificēts kā protestētājs pret rusifikāciju.

Pēdējā vārda” nobeigumā viņš saka jau par hrestomātiskiem kļuvušus vārdus: “Es ticu, ka viss, kas te notiek, izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.” Tik tiešām – tas bija viņa credo, ticības apliecība vistiešākajā veidā, jo nekāda fiziska acīmredzamība un prāta spriedumi neuzrādīja ļaunā murga beigas.

Tam varēja tikai ticēt. Bet saskaņā ar sv.Rakstiem, ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām (Eb 11, 1). Par pravieti un tautas vadoni Mozu sacīts: kā neredzamo redzēdams, viņš izturēja (Eb 11, 27). Ticība ir garīga redze, tā mobilizē gribasspēku un uztur savas misijas apziņu. G.Astra tik ļoti iemiesoja pārliecību par Latvijas neatkarības atgūšanu, ka režīmam nācās konstatēt: arī pēc atbrīvošanas Gunārs Astra ir saglabājis naidīgu nostāju pret padomju valdību. Čekai neatlika nekas cits kā saprast, ka viņš palicis iepriekšējās sociālismam naidīgās pozīcijās. Gunārs Astra nebija iebiedējams, pārliecināms, piespiežams, tikai iznīcināms. Tāpēc, neskatoties uz viņa atbrīvošanu starptautiskā spiediena rezultātā, viņš tika noindēts. Krievijā ir ilgas indēšanas tradīcijas…

Laika ritumam ir vismaz divi efekti. Pirmais – daudz kas aiziet aizmirstībā. Otrais – tas, ko negribam aizmirst, no laika distances top redzams labāk, saprotams skaidrāk.

Ar pirmo efektu cīnās vēsturnieki un G.Astras cīņu biedri. Otrais izkristalizējas mūsu pašu individuālās pārdomās.

Protams, G.Astra ir izcils latviešu tautas brīvības cīnītājs, varonis. Mums gan vajadzēja gandrīz 30 gadus, lai viņu apbalvotu ar Viestura ordeņa pirmo šķiru un ieceltu par šī ordeņa lielkrusta komandieri.

Var un vajag viņu pelnīti slavēt un cildināt, bet ko mēs paši no tā gūsim? Viņš nu būs glorificēts, bet kas mums no tā? Vai būsim atpirkušies no vārdos neizteiktas vainas apziņas, ka paši nedz toreiz, nedz arī tagad gana daudz veicam tās idejas vārdā, kuras dēļ viņš upurējās? Viņa varonība kontrastē ne tikai ar okupācijas režīma nekrietnību, bet diemžēl arī ar mūsu – klusējošā vairākuma – toreizējo gļēvumu, neuzņēmību un mazdūšību.

Vispirms vajadzēja būt dažiem gandrīz vientuļiem pretestībniekiem, tad nelielai organizācijai – Latvijas neatkarības kustībai (tā darbojās no 1976. līdz 1983. gadam Jāņa Rožkalna (dz.1949) vadībā. 1983. gadā viņš tika arestēts un apsūdzēts par pretpadomju aģitāciju un propagandu un padomju valsti diskreditējošu sacerējumu sistemātisku izplatīšanu un tika sodīts ar 5 gadiem stingrā režīma nometnē un 3 gadiem nometinājumā), tad helsinkiešiem, un tikai tad sāka runāt latviešu inteliģence un modās pārējā tauta.

G.Astras vēsturiskais piemērs rāda – latviešu tautai par savu pastāvēšanu būs jācīnās vienmēr – fiziski, morāli, garīgi – visādi. Tāpēc mums jādomā, kāda ir mūsu vēstures vēsts šodienai. Vēsturnieks Uldis Ģērmanis to izteica šādi: “Latviešu tauta cieta lielus zaudējumus gadu simteņu ilgajās cīņās, bet viņa nepadevās un izturēja. Tāpēc ir gods būt par šīs tautas locekli. Mūsu uzdevums .. ir cīnīties par mūsu tautas pastāvēšanu un viņas tiesībām. Šī cīņa ir mūsu laime, jo dod mērķi mūsu dzīvei.

G.Astra cīnījās ar totalitārismu, kad katram pašam vajadzēja saprast, kādā valstī viņš dzīvo, kas ir aizliegtā lasāmviela, nevēlamās runas, tabuētās tēmas un nepieļaujamās domas. Lai G.Astra nepaliktu tikai cildināmā vēsture vien, uzdosim sev šodien grūtus un neērtus jautājumus:

- Kāda veida garīgās un morālās okupācijas režīmā mēs paši dzīvojam šodien?

- Kuras ir politkorektuma tabuētās tēmas mūsu sabiedrībā?

- Par ko mēs izvairāmies diskutēt un labāk dodam priekšroku apspriest to virtuves apstākļos?

- Kāpēc joprojām daudz no G.Astras “Pēdējā vārda” skan tik sāpīgi un pazemojoši aktuāli?

- Kāpēc latviešu kā valsts valodas stāvoklis joprojām ir problēma mūsu valstī?

- Kāpēc maz vai nemaz nerunājam par latviešu tautas politiskām tiesībām pašiem noteikt savu valsts likteni?

- Kāpēc tikai paklusām dzird atzinumus, ka mums uzspiestā integrācija faktiski ir izgāzusies? Pat “Providus” nesenais pētījums atzīst, ka “latviešiem joprojām mēdz būt sajūta, ka Latvijas krievi nevēlas Latvijas neatkarību vai neatzīst latviešu valodu par vērtību”.

- Vēsturiskais taisnīgums daudzos gadījumos nav ticis atjaunots vai ir jau nokavēts. Vēl pirms trim gadiem Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece Sanita Osipova sacīja, ka Latvijā bijusi tikai ekonomiskā taisnīguma atjaunošana, bet dvēseles dziedināšana caur lustrāciju diemžēl nav notikusi.

Žurnālistes Elita Veidemanes sacītais skan kā apsūdzība. Diemžēl pelnīta: “Nedz izglītības sistēma, nedz kultūras un zinātnes spīdekļi, nedz mākslas pīlāri – neviens un nekas nemēģina aktualizēt mūsu iekšējo problemātiku, kas saistās ar nācijas spēka vājināšanu un nacionālās pašapziņas mazināšanu. Arī partijas .. nemēģina pat formulēt nācijas eksistences iespējas šajos morālā pilsoņu kara apstākļos, kur nu vēl iestāties un cīnīties par pamatnāciju, kuru konsekventi sagrauž [Krievijas] piektā kolonna!  .. Ja nekas nemainīsies mūsu pašu attieksmē pret latviskumu, valstiskumu un tā noturēšanu, .. mūsu vispār nebūs!”

Ieklausīsimies G.Astras diagnosticējošajā spriedumā: “Lielākā problēma ir tā, ka daudzi mūsu cilvēki ir “izļurbāti.” Viņu domāšana un rīcība ir latviešu tautai sveša. Pusgadsimtu radināti pie akla mietpilsonisma un samierināšanās.”

Varbūt, ka tas joprojām ir par mums?

Ir nodoms 15. decembrī atklāt G.Astram pieminekli pie kādreizējās LPSR Augstākās tiesas ēkas, kur viņš režīmam veltīja savus pravietiskos un pašu režīmu tiesājošos vārdus. Mums šis piemineklis ir ļoti vajadzīgs. Ne tādēļ, lai nomierinātu savu pilsonisko sirdsapziņu, ka nu esam paveikuši savu vēsturisko pienākumu pret viņu, bet gluži pretēji – lai tas mums neliktu miera, urdītu, mudinātu, skubinātu izrauties no mietpilsoniskā komforta meklējumiem un atgādinātu, ka G.Astras upurim tikai tad ir nozīme, ja mēs būsim tā cienīgi. Ja mēs patiešām gribēsim būt latvieši, savas valsts patrioti.

Man ir priekšlikums: kā nākamo ir jāveido piemineklis tam, par ko cīnījās un upurējās G.Astra un daudzi Latvijas patrioti pirms viņa: proti, visai latviešu nācijai!

Tam jāsākas Brīvības ielā, kur nojaucām ļeņinekli. Aleja līdz Brīvības piemineklim nav izmantota. Bareljefu var sākt ar uzvaru Saules kaujā 1236.gadā un turpināt ar citām 13.gs. un vēlāku laiku mūsu senču pretestību un uzvarām. Un tā uz priekšu: valsts dibināšana, Neatkarības karš, Latvijas uzplaukums, nacionālās jaunatnes un partizānu cīņa pret okupantiem 1940.-1941.gadā, leģionāri, mežabrāļi, deportētie, reliģiskie un politiskie pretestībnieki, Atmoda. Katrā posmā – izcelt kādus. Un noteikti parādīt kā simbolus – vecmāmiņu, vectētiņu, tēvu, māti, klusos varoņus, – zināmos un nezināmos.

Jo mūsu vēsture ir ne vien apspiesto un izmantoto vēsture, bet daudzkārt vairāk un svarīgāk – brīvības alku, pretošanās cīņu un uzvaru vēsture! Un G.Astra ir viena no daudzām zvaigznēm pie mūsu brīvības cīņu debesīm.

Jo “astra” latīniski nozīmē – zvaigzne.

Multimediji

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.