Dzintris Kolāts. Valsts zābaks dejo kazačoku ^{Apriņķis.lv}

Pašreizējie laiki Latvijā nav tik daudz grūti, cik ļoti, ļoti neskaidri. Gan ierindas pilsonītim, gan lielajiem pilsoņiem augstos plauktos. Cilvēki vien ir. Ar līdzīga izmēra smadzeņu podu, 24 stundām diennaktī un... vēlmi kaut ko izdarīt. Bet ko īsti izdarīt? Un te nu sākas problēmas. Ja ierindas pilsoņa kļūdainas iedomas rada problēmas tikai viņam pašam un tuvajiem, tad augstos plauktos ačgārni pieņemti lēmumi ķer plašāk. Nudien – zābaks izmīņā pamatīgi. It īpaši, ja nezina, kur soļot.

Vispirms jau ar visām ārkārtas situācijām – te pieņems, te nepieņems, te jā, te nē. Kad nu pieņem, tad ne vella nevar saprast, ko drīkst, ko nedrīkst. Par vakcinēšanu: nu vēlams, bet nekādas piespiešanas; nu gan stiprāk vēlams; oi, nu jau pavisam stipri vēlams... varbūt drīz atkal nebūs tik stipri vēlams, jo vakcinējamie būs vai nu kapos, vai aizbraukuši. Trešā vakcīnas pote… nu, drīzāk nē nekā jā; labāk jau tomēr jā; ai, tomēr nē!

Un kronis visam – Pavļuta medicīnas mobilizācija. Te var ļaut vaļu fantāzijai, jo neviens tā arī nesaprata, kā tas varētu darboties. Raušot visus dakterus augšā uz darbu 25 stundas diennaktī, ņemšot privātajiem mediķiem visus tos atribūtus nost un pat zāļu skapīšos izurķēšot, vai nav kāds lieks asinsspiediena mērītājs vai par daudz masku sapirkts. Pat ministri bija kā uz mutes, kad viedais Daniels nāca klajā ar mobilizācijas vīzijām.

Lai būtu precīzi, citāts no aģentūras LETA 26. oktobrī publicētā: “Veselības ministrs Daniels Pavļuts valdībā plāno iesniegt rīkojumu par daļēju vai vietējās mobilizācijas izsludināšanu, kurā norāda cilvēkresursu mobilizāciju ārkārtējās situācijas laikā. Plānots, ka Veselības ministrijai būs tiesības koordinēt un izsniegt pavēstes. Tiks noteiktas ārstniecības personāla specialitātes, uz kurām attiektos izsludinātā mobilizācija.”

Paiet viena diena – VIENA DIENA! –, un Daniels nopietni ziņo, ka “pretēji iepriekš iecerētajam šonedēļ valdībā nevirzīs mediķu mobilizācijas rīkojumu”.

Izskatās, ministram šī spēlīte tostarp apnika, un viņš sadomāja labāk apzvanīt cilvēkus un mudināt iet uz kovidpoti. Redzot iepriekšējās haotiskās kustības, nav brīnums, ja pēc pāris dienām zvanītu, ka vakcinēties tomēr nevajadzētu. Nudien, kā jaunības dienās teicu mammai, kad sākās iebildes par ballītēm: man ir 18 gadu, un es zinu, ko daru, nevajag mani mācīt!

Atšķirībā no  zaļknābja, kurš alkst jo ātrāk tikt patstāvības iluzorajā pasaulē, Daniels Pavļuts ir ministrs šobrīd viskomplicētākajā valsts politikas sektorā. Valsts zābaks min lēni, bet stingri. Patiesi – valstij var pārmest lēnīgu reakciju uz notikumiem. Kamēr novērtē, salīdzina, saskaņo... bet tad, kad pieņemts, – vairs nekādas atkāpes. Savukārt, ja ministrs katru dienu izsaka pilnīgi pretējus pieņēmumus – piedodiet, kam tad lai tic? Kāpēc tos vispār ņemt par pilnu? Bīstama spēle. Sabiedrība pārtrauks vispār ticēt valdības teiktajam un dzīvos savu, atsevišķu dzīvi.

Tas, protams, ir bīstami šodienas apstākļos. Taču, piedodiet, ko var saprast, ja ministrs katru dienu maina viedokli un brīvajā laikā (kura laikam ir ļoti daudz) spēlējas ar telefonu? Valsts zābaks dejo kazačoku.