Komentārs. Lepnums par mūsējiem! Apriņķis.lv
- Autors: Una Griškeviča
Latvijas instalācija "Matter to Matter" Otrajā Londonas dizaina biennālē.
ekrānšāviņš no youtube.com/Latvian National Museum of Art
Šajā laikā, kad līdz Saeimas vēlēšanām palicis vairs tikai mēnesis un teju visos medijos un soctīklos sākusi vārīties politiskā putra un uz urrā iet vaļā savstarpēja nomelnošana un apliešana ar dubļiem, es vairāk nekā citkārt sekoju līdz kultūras jaunumiem un labām ziņām.
Īpaši jau saistībā ar mūsu māksliniekiem, kuri jau atkal ļoti veiksmīgi nesuši Latvijas vārdu pasaulē. Diemžēl pašu mājās šīs ziņas palikušas vai nu neievērotas, vai, kādu brīdi parēgojušās ziņu lentēs, pazudušas no redzesloka. Un tomēr – tik ļoti gribas kaut ko skaistu un patīkamu…
Intereses pēc: cik no jums piefiksēja ziņu, ka lieliskais latviešu diriģents Kaspars Putniņš un viņa vadītais Igaunijas filharmonijas kamerkoris pašās augusta beigās saņēma prestižā britu žurnāla "Gramophone" balvu kormūzikas kategorijā par CD, kurā iemūžināts Alfrēda Šnitkes monumentālais opuss "Grēksūdzes psalmi/Стихи покаянные" un igauņu vecmeistara Arvo Perta opusi "Magnificat" un "Nunc dimittis"? Jāpiebilst, ka žurnālā "Gramophone" publicētajā recenzijā teikts, ka šis ir labākais Alfrēda Šnitkes "Grēksūdzes psalmu" ieraksts. Tāpēc es ļoti ceru, ka igauņu koris un latviešu diriģents ar šo programmu paviesosies arī Latvijā, lai šo programmu dzirdētu mūsu kultūras un mākslas baudītāji.
Savukārt otrdienas, 4. septembra, rītā presē parādījās tikpat patīkama ziņa – proti, Latvijas ekspozīcija ar instalāciju "Matter to Matter", ko veidojis mākslinieks Artūrs Analts un starpdisciplinārais dizaina uzņēmums "Variant Studio", saņēmusi galveno balvu Otrajā Londonas dizaina biennālē. Turklāt, kā vēsta Latvijas valsts simtgades birojs, biennālē, kas norisināsies līdz 23. septembrim un kurā mūsu valsts pārstāvēta pirmo reizi, īpaša Latvijai veltītā diena paredzēta 18. septembrī. Varētu jau teikt: ak, tā taču ir tikai modernā māksla, kas mūs neinteresē un no kuras neko nesaprotam! Taču, manuprāt, ir patīkami, ka Latvija pasaulē sevi spēj parādīt ne tikai klasiskās mūzikas un sporta jomā vien.
Un trešā labā ziņa, manuprāt, ir šīs nedēļas sākumā izskanējusī ziņa, ka no Latvijas šogad ASV Kinoakadēmijas balvai "Oskars" nominācijai kategorijā "Labākā ārzemju filma" tiks virzīta režisora Ivara Selecka dokumentālā filma "Turpinājums", šo iespēju izcīnot visai sīvā konkurencē starp astoņām pilnmetrāžas filmām, no kurām vairākas jau izpelnījušās skatītāju atzinību. Protams, ir diezgan maz ticams, ka "Turpinājums" ASV Kinoakadēmijas biedru vērtējumā varētu iegūt godalgotu vietu, jo īpaši – ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi. Taču šogad šī jau ir otrā reize, kad starptautiskā kinosabiedrība tiek iepazīstināta ar latviešu kino (pirmā reize bija šā gada maijā, kad Kannu kinofestivāla skatē "Kannu klasika" norisinājās režisora Rolanda Kalniņa filmas "Četri balti krekli" starptautiskā skate un patiesībā – arī pasaules pirmizrāde).
Ko es ar to gribu teikt? Vien to, ka reizēm der paskatīties tālāk par savu dārzu, sētu un dažu politiķu piesaukto kotleti un šņabi, kas acīmredzot, viņuprāt, ir vienīgās cilvēkus interesējošās lietas, un novērtēt to, ka mēs, latvieši, spējam kaut ko vairāk nekā tikai cits citu noriet un apskaust par panākumiem.