Menu
 

Viedoklis. Etnofobija un etnocentrisms

  • Autors:  Kurts Bruševics, austsaule.lv
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Ir sabiedrības daļa, kas ik pa laikam saceļ labi sponsorētu un informatīvi atbalstītu traci par Latvijā it kā valdošo homofobiju. Tomēr es aicinātu paraudzīties uz reālāku problēmu – etnofobiju.

Etnofobija ir iracionālas bailes no savas tautības. Šo baiļu retoriska izpausme ir savu tautiešu noniecināšana, nacionālo vērtību apsmiešana, neglaimojoši stereotipi pašam par savu tautību (piemēram, “skaudīgie latvieši” iepretim krievu “plašajai dvēselei”). Vienlaikus etnofobija rada nopietnus riskus valsts pastāvēšanai.

Paradoksāli, ka etnofoba naids pašam pret savu tautību apvienojas ar citu tautu nekritisku apbrīnošanu. Taču šī apbrīna ir ar zemisku zemtekstu. Pavisam nesens piemērs: kad soctīklu telpā par galvenajiem vakcinācijas pretiniekiem uzskatīja “vidējo latvieti”, viņu lamāšana kļuva par ikviena “progresīvā” tikumsignalizēšanas goda lietu. Bet, izskanot ziņām, ka slimnīcās pārsvarā nonāk vecāka gadagājuma krievvalodīgie, retorika pilnībā mainījās. Tajā brīdī tika pausta no pirksta izzīsta pārliecība, ka nevakcinētie ir ļauno latviešu nacionālistu upuri, kas nav nodrošinājuši informāciju krievu valodā. Jā, etnofoba fantāziju pasaulē Latvijas krievvalodīgie 30 gadu laikā nav iemācījušies runāt latviski un divvalodības politikas trūkuma dēļ neko nav dzirdējuši par Covid-19. Nopietni?

Divi secinājumi, kas no šī izriet: 1) etnofobam vienmēr vainīgi ir pamattautas, kurai viņš pats pieder, pārstāvji; 2) cittautieši vienmēr ir upuri, kas (cēlajam etnofobam) ir jāglābj, – tas notiek, faktiski noniecinot cittautiešu prāta spējas. Viss, protams, “progresīvi” domāts.

Cits piemērs: kā tas nākas, ka mediķiem nemitīgi trūkst naudas, bet kādas etniskās minoritātes organizācijai valsts pēkšņi atrod 40 miljonus eiro, kurus krīzes augstākajā punktā tā vienkārši var atdot? Kā tas nākas, ka nelegālo imigrantu uzturēšanai līdzekļi vienmēr tiek atrasti, bet pašu tautieši turpina ciest no sociālās netaisnības?

Tendence ir viena – etnofobs nīst savu tautu un maksimāli daudz resursu grib novirzīt “upuru” grupām. Aiz šīs ārišķīgās “morāles” nav nekā cita kā bailes. Bailes uzņemties personisko atbildību. Piederības apziņa savai tautai nozīmē reālu atbildību par saviem tuvākajiem. Par tradīcijām un kultūras vērtībām, kuras ir jākopj un jānodod tālāk. Tā nozīmē atbildību pret bijušajām un nākamajām paaudzēm. Piederība kopumam apdraud etnofoba trauslo ego – viņš grib justies kā unikāla sniegpārsliņa, nevis tikai daļa no kopuma, kura personību un raksturu lielā mērā ir veidojusi piederība viņa tautai.

Etnofobs mīl ideju par “vēstures beigām”, jo tikai tad viņš būs garantētā komfortā un drošībā, – tas nav nekas cits kā infantilisms jeb negatavība pieaugušo pasaulei. Etnofobu idejas par tautību kā “sociālu konstruktu” ir smieklīgas uz 524 dzimtes identitāšu fona, kas var mainīties atkarībā no mēness fāzēm. Pretruna starp etnofobu sadalījumu “īstajās tautas” (etniskās minoritātes, kuru dažādība ir jāsvin) un “neīstajās tautās” (Eiropas valstsnācijas) ir tik acīm redzama, ka to neredzēt var tikai šī neveselā pasaules uzskata fanātiķi.

Lai sarežģītu lietas vēl vairāk, etnofobi jūtas vainīgi par savu “privilēģiju” būt eiropiešiem, par “koloniālismu” (vēsturisks analfabētisms Centrālās un Austrumu Eiropas gadījumā), par “sistēmisko rasismu” – tas viss par spīti pašu paustajam savas tautības eksistences noliegumam. Tātad – viņu tautība tiem eksistē tikai noziedzīgā kontekstā. Bet vienīgais noziedzīgais ir viņu pašu ideju sekas – tā ir tautu dekulturācija, identitātes un pretestības gribas iznīcināšana, kuras praktiskais rezultāts ir pamattautas fiziska aizvietošana ar citām tautām. Citiem vārdiem – etnofobija ir etnocīda pirmais solis, kurā ieinteresētas ir tikai mūsu tautai naidīgas ārējās varas.

Kosmopolītisms – tā ir viltus pozīcija, viltus vērtība, kas neietver reālu pienākumu pret kaut ko ārpus paša indivīda. Kosmopolīts sevi uzskata par pasaules pilsoni, taču viņa pasaule aprobežojas ar vīna sūkšanu Rīgas centra liberāļu saieta vietās starp citiem tādiem pašiem “pasaules pilsoņiem”. Tikmēr pārējā pasaule sevi lepni pieskaita pie konkrētām tautībām un reliģiskajām grupām. Tikai “pasaules pilsoņi” šai pasaulē nekur īsti neiekļaujas. Tāpēc sauksim viņus īstajā vārdā – par etnofobiem – un pažēlosim viņus. Bet paši būsim etnocentristi – jo būt starp savējiem ir ikviena veselīga indivīda un tautas laimes atslēga. Kas ciena sevi, to cienīs arī citi!

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.